Krievija var tikai pasmaidīt par mēģinājumiem atsaukt atmiņā vecās metodes, tāpat kā par Ziemeļatlantijas alianses dalībvalstu ārlietu ministru sarunu līmeni – arī tas nenesa ne mazāko pārsteigumu, stāsta Jeļena Karajeva portālā RIA Novosti.
NATO paspēja atkārtot sirmās mantras par "Krievijas agresīvo izturēšanos", "impēriskajām manierēm" un "centieniem dzīvot pēc Jaltas konferences šabloniem".
Protams, īpaši amizanta šķiet invektīva par Jaltas konferenci un tās rezultātiem. It īpaši apstākļos, kad izteikumos par "Jaltas shēmas" nepieņemšanu paralēli piemin Ukrainu. Galu galā, tieši Jaltas konferencē tika lemts un saskaņots, ka Ukraina kā PSRS republika saņems vietu ANO (Staļins to pieprasīja, paskaidrojot Čērčilam un Rūzveltam, ka Ukraina ir devusi nenovērtējamu ieguldījumu cīņā pret hitlerismu).
Šodien noliedzamie Jaltas konferences rezultāti attiecās ne tikai uz diplomātiju – arī uz ekonomiku un politiku. Vienalga, vai tas patīk tagadējiem ierēdņiem NATO galvenajā mītnē, vai ne, tomēr miers relatīvi garantēti un droši noturējās ilgus gadu desmitus. Krīzes atrisinājās un, ja arī abu sistēmu un abu pasaules uzskatu ideoloģiskā konfrontācija ritēja pilnā sparā, tā nepārvērtās par atklātu militāru konfliktu.
Stāvoklis mainījās, kad no augstām tribīnēm paziņoja, ka "Jalta ir mirusi" un tagad Krimā parakstītajos dokumentos fiksēto rezultātu vietā tikšot izmantota "jaunā domāšana".
Ģeopolitiskā paradigma paredzēja, ka sāncenšu vairs nav, Krievija ir gatava brālīgi skaut visus, kas to uzskatīja par savu ienaidnieku.
Tāpat arī bijušie ienaidnieki bija gatavi pieņemt Krieviju. Ar vienu noteikumu: Krievijai bija jāatsakās no savas ārpolitikas, no stabilas suverenitātes, no savu interešu aizsardzības - kā tolaik bija pieņemts teikt, - "starptautiskajā arēnā".
Kamēr tāds status quo saglabājās, partneri Rietumos ne par ko neraizējās, tomēr nekavējoties nolēma Maskavu iegrožot, tiklīdz tā mēģināja skarbi atbildēt.
Dažus mēnešus pēc krievu desantnieku pārgājiena uz Prištinas lidostu politiskais lēmums apvaldīt Krieviju ieguva juridisku formu – Ziemeļatlantijas alianse vienprātīgi ieviesa kandidēšanas posmu.
Kandidēšana ļāva (un ļauj vēl aizvien) iekļauties militāri politiskajā aliansē bez formālas iestāšanās.
Kā tad tas ir iespējams?
Pavisam vienkārši.
NATO palīdz izstrādāt un finansē nacionālās aizsardzības programmas, kuru ietvaros notiek gan armijas personāla apmācības, gan militārās tehnika sagāde. Tās pieļauj arī citu valstu militāro instruktoru un novērotāju klātbūtni noteiktās valsts bruņotajos spēkos. Turklāt tādas programmas dažkārt dāvā piekļuvi daļai no aliansei pieejamiem izlūkošanas datiem un iespēju izmantot šo informāciju. Proti, ļauj apmierināt gandrīz jebkuru dalībvalsts militāro kaprīzi par NATO naudu.
Tiklīdz paveras kandidēšanas ceļš, gaidāms agresijas uzliesmojums. Pirmie to uz savas ādas sajuta Chinvalas iedzīvotāji: Gruzija kļuva par NATO kandidātvalsti 2008. gada aprīlī, un precīzi četrus mēnešus vēlāk nolēma pažvadzināt ieročus un uzbruka Krievijas miernešiem Dienvidosetijā.
Starp citu, tas vēl bija maigs variants. Lai paplašinātos Krievijai tradicionāli tuvajos Balkānos, NATO bija spiesta sagraut Dienvidslāviju. Lai pēc tam pamazām uzņemtu gandrīz visas bijušās valsts republikas. Pat Grieķijas iebildumus par Ziemeļu Maķedonijas uzņemšanu izdevās nomierināt – bijusī Dienvidslāvijas daļa piekrita mainīt savu vēsturisko nosaukumu un pievienot tam vārdu "Ziemeļu".
Kad Rietumi nolēma salauzt – vārda tiešā nozīmē – Jaltas konferences vienošanos, viņi nedomāja, ka šis pirmais gājiens novedīs pie kļūdainu lēmumu lavīnas. Pirmkārt, viņi nenovērtēja, cik stipra Krievijā ir atmiņa par to, kas tai uzbrucis, lai arī tas bija pasen, otrkārt, NATO neaptvēra, cik "pieļāvīgāka"Krievija var būt, kad apdraudēta pati valsts pastāvēšana.
Krievija nepiekrīt tam, ka raķešu tuvošanās laiks tās galvaspilsētas vairākkārt saīsināsies. Krievija nav un nekad arī nebūs gatava ļaut sarunāties ar to ultimatīvā tonī, kur nu vēl ar pistoli pie galvas.
Visi mēģinājumi draudēt saskārās ar absolūti izsmeļošām un pārskatāmām atbildēt. Mierīgām un pieklājīgām.
Uz Eiropas un amerikāņu mediju histēriju par "armijas savilkšanu pie robežas ar Ukrainu" atliek tikai piebilst, ka pat šo datu subjektīva pārbaude liek secināt, ka acīmredzama ir visīstākā dezinformācija. Tikpat labi taču var turēt aizdomās ASV par uzbrukumu Meksikai, ja ieraudzītas armijas kazarmas aptuveni tūkstoš kilometru attālumā no ASV dienvidu robežām.
Gandrīz trīs desmiti alianses valstu ārlietu ministri pēc vairākas stundas ilgas apspriedes uzklausīja ASV valsts sekretāru Blinkenu, kurš viņiem pastāstīja par "krievu ģeopolitisko ekspansiju", un debatēs paklausīgi pastāstīja, kā viņi – gan no Parīzes, ko krievu karavīri reiz izglāba, gan no Berlīnes, ko krievu karavīri reiz atbrīvoja – saskata "krievu draudus".
Atšķirībā no Krievijas, eiropiešiem ir ļoti īsa atmiņa. Viņi atkārtoja vecos propagandiskos šablonus, kurā iekļāva pat "krievu pēdas, kad runa ir par vēlēšanām". It kā nav ne saiknes, ne sakara. Nekas, noderēs, lai šausmene būtu vēl šausmīgāka.
Patiesībā tādai retorikai nav nekādas jēgas, jo vienkāršie saprātīgie eiropieši, tāpat kā agrāk, par Krieviju atsaucas silti, ar simpātijām. Tāda retorika vien raksturo pašus oratorus.
Viņi, pastāvīgi pieminēdami "jauno domāšanu" tribīnēs, vienlaikus kuluāros pierunāja bijušās padomju bloka valstis iestāties aliansē. Viņi, deklarēdami "vispārcilvēciskās vērtības", bezkaislīgi vēroja, kā tiek apšauti un iet bojā civiliedzīvotāji – gan Balkānos, gan pēcpadomju teritorijā. Viņi, čivinādami par "līdztiesīgām partnerattiecībām", ievilka savā interešu orbītā agresīvus avantūristus un piespieda viņus uzbrukt un nogalināt.
Viņi, ne Krievija, pirms pārrunām organizē propagandiskas kampaņas presē, lai Krieviju atkal pazemotu un aizvainotu.
Ziemeļatlantijas alianses valstis ir piemirsušas gan savu vēsturi, gan to, ka vārds nav zvirbulis. Viņi ir piemirsuši, ka Krievija, nevis amerikāņi, kuru nu vēl eiropieši, viņus glābusi arī XXI gadsimtā – saskaņā ar īstu jauno domāšanu no īstiem draudiem.
Solidāri pabalstot un pastiepjot roku tur, kur Eiropa iestrēga, izvilka gan valstis, gan arī visu kontinentu no asinīm, sāpēm, vardarbības un šausmām.