Ko piedāvāt pārrunās, ar ko piedraudēt, pātaga un burkāns – pilns sortiments. Džo Baidens pēdējos gados ir virtuozi iemanījies lietot telesuflētāju, tāpēc Atlantic Council raksts kļūs viņam par lielisku špikeri, portālā RIA Novosti stāsta Viktorija Ņikiforova.
Ko īsti vēlas amerikāņi? Pirmkārt, Krievijai nekavējoties jāatvelk spēki no Ukrainas robežas. Tas ir tīrais sīkums, ka armija dislocēta Krievijas teritorijā – amerikāņu ieskatā tā "apdraud" Ukrainu, tāpēc jāaizvāc. Pie tam par Ukrainas armiju nav ne vārda. Kijevai pat prātā nenāk atvilkt bruņotās vienības no Donbasa.
Tālāk – Krievija vispār nedrīkst "apdraudēt" Ukrainu. Tātad: Maskavai ir klusiņām jānoskatās, kā Ukrainas teritorijā slejas amerikāņu un britu armijas bāzes un slepenās biolaboratorijas, kā amerikāņi rūpnieciskos apjomos piegādā "Javelin" un organizē tādu visaptverošu militāro sadarbību, no kādas laimīgi izvairās pat daudzas NATO valstis.
Vienlaikus Krievijas pienākums ir bez pārtraukumiem apgādāt Ukrainu ar gāzi, oglēm un kas nu tur vēl būs vajadzīgs priekšdienās. Citādi to uzskatīs par militāristisku šantāžu. Ja nu Ukraina iestāsies NATO, Maskavai šāds solis jānovērtē atzinīgi, vai vismaz jācieš klusu. Tā būs laba, piemērota, "nedraudīga" uzvedība.
Ja Krievija tam nepiekritīs, Savienotās Valstis solās personīgi piedalīties Minskas protokolu izpildē. Tikai tie nepavisam nebūs protokoli, ko parakstīja Minskā un garantēja Vācija un Francija.
Amerikāņu versijā Donbasu iesaka pataisīt par "starptautisko zonu". Republiku politiskās prasības – par īpašo statusu Ukrainas sastāvā un par iespēju uzlikt veto valsts ārpolitikai – neviens nepildīs. Visu LTR un DTR vadību plānots aizvietot ar "pārejas perioda starptautisko civilo administrāciju". Zemessargus atbruņots, miliciju izformēs. Viņu vietā stāsies starptautiskie mierneši. Viņu vērīgajā uzraudzībā Donbasā notiks vēlēšanas, saformēsies "profesionāla policija". Tā kontrole pār Ukrainas un Krievijas robežu pamazām pāries kaut kādu starptautisko miernešu, bet pēc tam – Kijevas rokās, un neviens nepildīs noteikums, kas melns uz balta ierakstīti Minskas protokolos. "Bet pie kāķa rausim vēlāk". Kā nu ne.
Ja Krievija tam piekritīs, Vašingtona sola piegādāt Kijevai mazāku daudzumu bruņojuma, atcelt daļu pret Krieviju vērsto sankciju un sakārtot NATO un Krievijas mijiedarbību, lai mazinātu Maskavas bažas par NATO virzību uz austrumiem.
Tie ir amerikāņu partneru solītie burkāni. Tomēr "Krievijas savaldīšanas" koncepcijas autori tur rokā arī pātagu. Viņiem ir pamatīgas aizdomas, ka tādi noteikumi Maskavai nav pieņemami.
Ja Krievija atteiksies pildīt visu iepriekšminēto, ieroču piegādes Ukrainai turpināsies. Līdz ar "Javelin" sarakstā ir pretgaisa un krasta aizsardzības sistēmas, REC sistēmas un līdzekļi, pretartilērijas un pretbateriju radari. Ukrainā pēc rotācijas principa tiks dislocēti NATO spēki, Ukrainas armijas dresēšana kļūs par NATO stratēģijas galveno prioritāti 2022. gadam. Un nospļauties, ko par to visu domā Vācija un Francija.
Savukārt ilgtermiņa perspektīvā Krieviju par tās sagudroto "agresiju" iesaka žņaugt ar sankcijām. Bijis pietiekami daudz laika, lai pārliecinātos, ka ne 2014. gada sankciju pakete, ne 2019. gada "ellīgās sankcijas" Krievijas politiku nav mainījušas. Taču iespējas ir.
Jaunie ekonomiskās ietekmes pasākumi paredz aizliegumu finansējuma sniegšanai "Gazprom"un tā meitas uzņēmumiem, taču bez totāla aizlieguma gāzes piegādēm Eiropai. Plašāks finansiālo akciju sortiments pret "Rosņeft" meitas uzņēmumiem, taču piegādes netiek bloķētas. Ierosināts upurēt pat "Surgutņeftegaz" un "Novatek".
Krievijas kalnrūpniecības un metalurģijas nozares vēl nav apliktas ar sankcijām vajadzīgajā apjomā. "Atlantic Council" iesaka pievērsties "Evraz" un "Alros", kā arī lielākajai apdrošināšanas kompānijai valstī – "Sogaz", kā arī kravu pārvadātājam "Sovkomflot".
Un, protams, "Ziemeļu straume 2". Amerikāņu ieskatā tā bija "slikta ideja", un tagad "Krievijas savaldīšanas" labad Vācijai jānosaka moratorijs tā darbībai.
Atkal uzpeldējusi ideja atslēgt Krieviju no SWIFT. "Šī tēma vēl aizvien ir spēlē, tas būs pēdējais līdzeklis," saka ASV bijušais vēstnieks Kijevā Džons Herbsts.
"Jā, sankciju process var būt sāpīgs Eiropas kompānijām, - atzīst amerikāņu analītiķi. – Taču apņēmība stāties pretī Putina agresijai (..) un strādāt kopīgi, kā vienota transatlantiskā kopiena, - tas ir labākais Kremļa apturēšanas paņēmiens."
"Kopīgas pūles" ir viena no "Atlantic Council" biežāk lietotajām mantrām. Tomēr amerikāņi demonstrē izcilu, patiesi neārstējamu politiskā autisma līmeni. Viņu sabiedrotie – Francija un Vācija – nevēlas Ukrainas iestāšanos NATO. Eiropieši nevēlas ciest Krievijas gāzes piegādes traucējumu dēļ un idiotisku sankciju rezultātā, kas viņu ekonomiku grauj krietni vairāk nekā Krievijā. Piedevām neviens – ne eiropieši, ne amerikāņi, pat ne ukraiņi – nevēlas karot pēc Vašingtonas pavēles.
Tagad – neliels joks. Kad dotas pavēles sabiedrotajiem Eiropā saliedēt rindas, Kremlim – izbeigt kaimiņu teritoriju "abuse", amerikāņu analītiķi atcerējušies arī Ukrainu. Viņu pavēlē ukraiņiem paredzēts "stiprināt savu suverenitāti, ierobežot oligarhus un celt brīvu, plaukstošu Ukrainu, kas kļūs pat iedvesmas avotu Krievijas iedzīvotājiem un efektīvu izaicinājumu putinismam".
Teritorija, kas pēdējo 30 gadu laikā zaudējusi pusi iedzīvotāju, izšķiedusi visas savas bagātības, noripojusi līdz Āfrikas cienīgam nabadzības līmenim (un tas vēl ir Ukrainai glaimojošs salīdzinājums), ko moka pilsoņu karš, puči, korupcija, politiskais terors, kas nošļukusi līdz īstam fašismam, kurā nav ne smakas no suverenitātes. Un tas būtu labs iedvesmas avots? Nopietni?
Krievija abu valstu vadītāju tikšanos sagaida ar absolūti pretējiem noteikumiem. Sarkanās līnijas ir ļoti skaidras. Ukraina nedrīkst kļūt par NATO locekli. Tās teritorijā nav pieļaujama trešo valstu plaša militāra klātbūtne. NATO vispār vairs nedrīkst paplašināties uz austrumiem, un Krievijai vajadzīgas rakstiskas garantijas, jo mutisku vienošanos partneri, kā zināms, vieglu sirdi aizmirsuši.
Nav zināms, vai Krievijas un ASV prezidentiem izdosies tuvināt pozīcijas. Šķiet, viņu tikšanās Ženēvā neko nav devusi, tikai atlikusi neizbēgamo konfrontāciju.
Īpašas grūtības rada arī Džo Baidenam raksturīgā specifiskā pārrunu maniere. Viņš ne vienmēr saka ko domā un ne vienmēr dara to, ko teicis. Piemēram, oktobrī Baidens apliecināja, ka ASV aizsargās Taivānu, ja ĶTR tai uzbruks.
Maigi sakot, tas bija negaidīti. Kopš 1979. gada Vašingtona apgādā Taivānu ar aizsardzības līdzekļiem, taču attiecībās ar salu ievēro "stratēģiskās divdomības" principu, - prezidenti nekad nav solījuši karot ar Ķīnu par Taivānu.
Jā, Baltais nams ātri paziņoja, ka Baidena frāze nenozīmē pārmaiņas ASV ārpolitikas kursā. Analītiķi paskaidroja, ka prezidents neko tādu nav gribējis teikt. Tā bijusi viena no viņa daudzajām kļūmēm.
Pagaidiet. Bet Taivāna taču ir pats karstākais (pēc Ukrainas) punkts pasaulē. ASV režīms papilnam sagādā ieročus un turpina histērisku propagandu par Ķīnas agresiju.
Tieši tāpat kā ar Ukrainu, Ķīnai nav vajadzīga nekāda agresija. Pekina ir pārliecināta: agri vai vēlu tā miera ceļā apvienosies ar tautiešiem. Taču amerikāņi uzrīda Taivānu Ķīnai, gluži kā Ukrainu – Krievijai.
Taivānieši tieši tāpat tur pa rokai savas ārzemju pases un bāž kabatās dolārus, gatavojoties bēgt no valsts. Tieši tāpat abas valstis baidās no riska kļūt par "otru Afganistānu". Abās teritorijās briest miglaina pārliecība, ka ASV tās izmanto, lai ieviestu plašas sankcijas pret Krieviju un Ķīnu, mazliet pakaros ar to rokām – iezemiešu nav žēl – un pametīs likteņa varā. Teju vai jāsāk trenēties lidot uz lidmašīnas šasijām.
Amerikāņi nopietni diskutē par to, ka Krievija un Ķīna var vienlaikus sarīkot uzbrukumus Ukrainai un Taivānai janvārī vai februārī. Apspriež iespēju izprovocēt vasaļus karam noteiktā laikā.
Skaidrs, ka nobiedētie taivānieši vērīgi klausās visas Baidena runas, meklē signālus, cer, ka amerikāņi viņus nepametīs. Te viņš sola atbalstu – publiski. Un jau nākamajā dienā Baltais nams skaidro: nē, nē, mīļie, jūs nepareizi sapratāt, viņš vienkārši pajokoja.
Pārrunas ar tik nestabilu sarunbiedru rada grūtības. Tomēr Vladimira Putina pozīcijas spēks ir neapstrīdams: viņš pauž absolūtā vairākuma – krievu, ukraiņu, amerikāņu un visu pārējo Zemes iedzīvotāju lielākās daļas viedokli. Mums nav vajadzīgs karš. Mums vajadzīga mierīga, savstarpēji izdevīga sadarbība un attīstība. Būtu labi, ja to garantētu rakstiski, lai izvairītos no domstarpībām.