Par sasalušo zemi klāsta vācu prese, toties ASV atkārto, ka laika ir aizvien mazāk un vajagot taču kaut ko uzsākt, ne tikai "izmisīgās diplomātiskās pūles ar mērķi atturēt Putinu no iebrukuma. Šo centienu ietvaros vairāki Eiropas līderi pat personīgi sarunājušies ar Krievijas līderi". Šausmas!
Eiropieši lūdz Putinu neuzbrukt Ukrainai, bet viņš gatavo "ziemas kampaņu"! Ar steigu vajag vest pie prāta Veco Pasauli: "Šonedēļ Nacionālā izlūkošanas dienesta direktore Evrila Heinsa apmeklēja Briseli, lai iepazīstinātu NATO vēstniekus ar amerikāņu izlūkošanas datiem par situāciju un Krievijas iespējamo militāro iejaukšanos Ukrainā. Heinsas vizīte jau sen bija ieplānota un skāra virkni jautājumu, taču, pēc informētu ierēdņu vārdiem, apspriesto īstermiņa draudu vidū bija augošais satraukums par Krieviju," rakstīja "The New York Times" un piebilda, sak, "Krievija vēl nav izlēmusi, ko plāno darīt ar spēkiem, kas dislocēti pie Ukrainas, stāsta amerikāņu ierēdņi, taču spēku audzēšana tiek uztverta nopietni, un Savienotās Valstis neuzskata to par blefu". Par ASV plāniem portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs.
Kas tie par murgiem? Vai tiešām kādam šķiet, ka Krievija uzbruks Ukrainai? Skaidrs, par to runā jau astoto gadu, taču vienmēr šķitis, ka tā ir tikai propaganda ar mērķi aizbildināt gan Ukrainas atlantizācijas gatavošanu, gan Eiropas un Krievijas attiecību sašaurināšanos. Vai tagad amerikāņi paši būtu noticējuši tam, ar ko biedēja eiropiešus? Vai Krievija būtu devusi iemeslu tādai pārliecībai? Varbūt spriedzi radīja Putina vārdi par to, ka brīdinājumi NATO "tomēr liek sevi manīt un rada zināmu efektu: noteikta spriedze tur tomēr radusies", un vajadzētu, "lai šis stāvoklis viņiem saglabātos pēc iespējas ilgāk"?
Nu, pirmkārt, histērija par krievu iebrukumu sākās vairākas dienas pirms prezidenta uzrunas, otrkārt, Putins paskaidroja, ka vajag uzturēt atlantistu spriedzi, "lai viņiem ne prātā nenāktu organizēt kaut kādu mums nevajadzīgu konfliktu pie mūsu rietumu robežām, - mums konflikti nav vajadzīgi".
Proti, Krievija nosprauž sarkanās līnijas (tās pārsvarā saistītas ar Ukrainas pakāpenisku pārvilkšanu atlantistu azotē), taču anglosakši nekavējoties mēģina tās pārkāpt (piemēram, ar negaidītām NATO mācībām Melnajā jūrā vai ieroču piegādēm Kijevai), aizbildinoties ar Krievijas uzbrukuma draudiem.
Kā viņi to pamato?
"Aug amerikāņu un britu izlūkdienestu pārliecība par to, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins izvērtē karadarbības iespējas, lai pārņemtu lielāku Ukrainas iecirkni vai destabilizētu valsti pietiekamā mērā, lai vestu pie varas Maskavai lojālāku valdību".
Vai nav brīnišķīgi? Krievija gribot sagrābt gabalu Ukrainas (parasti runā par "koridora izciršanu uz Krimu") vai radīt Ukrainā haosu, kas gāzīs Kijevas prorietumniecisko eliti un liks pie stūres prokrieviskos spēkus (acīmredzot, mājas arestā sēdošo Medvedčuku).
Krievijai patiešām vajadzīga draudzīga Ukraina – sabiedrotais, taču šim nolūkam karš nav vajadzīgs. Karš būtu labākā dāvana atlantistiem: stratēģiski viņiem nav izredžu noturēt valsti savā orbītā, tāpēc Krievijas un Ukrainas konfliktu uzskata par iespēju savaldīt Krieviju, bet tā "karsto fāzi" – par grimstošās Krievijai naidīgās kombinācijas pēdējo cēlienu. Krievijas acīs tas jebkurā gadījumā būtu brāļu karši – krievi un ukraiņi ir viena tauta, vienalga, ko par to runātu anglosakši vai pagaidu vara Kijevā.
Tāpēc Krievija nekaros ar Ukrainu, tā darīs visu iespējamo, lai atbrīvotu to no Rietumu ietekmes un prorietumnieciskās elites. Kādā veidā?
Sagaidīt (un veicināt) pārmaiņās ukraiņu sabiedrības noskaņojumā. Lai kādām manipulācijām to pakļautu, agri vai vēlu atgriezīsies apziņa par lielās tautas vienotību, asins, zemes un vēstures balss savu panāks, un tad nekādi polittehnologi neapturēs procesu – Ukraina pievērsīsies Krievijai.
Dot iespēju Ukrainas tagadējai prorietumnieciskajai elitei pieļaut visas iespējamās kļūdas un sevi diskreditēt. Te galvenais – netraucēt, viņi ļoti labi tiek galā paši.
Bloķēt mēģinājumus pastiprināt atlantistu kontroli pār Ukrainu. Īsāk sakot, atgaiņāt NATO no Ukrainas – ar brīdinājumiem un sarkanajām līnijām.
Šajā kontekstā pašreizējā, šķietami neliekuļotā anglosakšu izlūkdienestu pārliecība par Krievijas gatavību uzbrukumam pat nāk par labu – rada spriedzi, ko pieminēja Putins. Lai jau domā, ka Krievija ir gatava uzbrukt. Neskaidrosim, ka Krievijas armija ieies Ukrainā tikai vienā gadījumā – kad viņus sagaidīs ar ziediem, kā 1939. gadā Rietumukrainā. Krievija nepieļaus nekādu okupāciju, nekādu karu – Rietumi nespēs ne okupēt (pat ne simboliski, iezīmējot Ukrainas "piederību" viņu pasaulei), ne izraisīt abu valstu karu. Nekādiem ārējiem spēkiem neizdosies nostiprināt īslaicīgo plaisu tautā, padarīt no neatgriezenisku.