No vienas puses, katram savs krekls tuvāks, bet valstu pienākums cita starpā ir arī robežu apsardze. Nav jau tās pavisam cieši slēgtas migrantiem, tomēr jautājums, laist konkrētajā gadījumā vai nelaist, jālemj varasiestādēm. Ja nu tās ir bezspēcīgas migrantu spiediena priekšā, atliek vien apšaubīt tādas valsts rīcībspēju. Tātad zināmos apstākļos valstij savas robežas jāaizsargā, ja vajag – ar spēku.
No otras puses, ES par savas politikas alfu un omegu pasludinājusi cilvēktiesību aizsardzību, kas liek tai izcelties citu valstu vidū. Eiropa pasludināta par patvērumu visiem vajātajiem un trūkumcietējiem. Ir jau lieliski, ja pasludināts tik cēlsirdīgs princips, taču tad Eiropas valdību pienākums ir uzņemt gan drūmos, gan jautros viesus. Uzņemt un uzturēt. "Mēs tiksim galā" – tā 2015. gadā teica Angela Merkele. Par migrācijas problēmām portālā RIA Novosti stāsta Maksims Sokolovs.
Grūtības radušās tagad – viesi no dienvidiem tiecas no Baltkrievijas caur Lietuvu un Poliju nokļūt bagātākās valstīs. Ieradušies meklēt patvērumu. Un naivās vēlmes nesaskaras ar izpratni. Ko nu? "Darbs rāda, kāds vīram tikums". Nevajadzēja tik skaļi solīt un runāt par alfu un omegu.
Protams, var jau pie visa vainot Lukašenko. Pie tam viņam ir zināma saikne ar pašreizējām grūtībām, bet nelaime: pat ja Baltkrievijas prezidenta nemaz nebūtu, vecā paruna par to, "kur ūdens ir, tur pietek" sevi attaisnotu. Ja ne tur, tad šur. Un plašie solījumi parādījās jau pirms laba laika, reaģējot uz kaunpilno vēsturi starp diviem pasaules kariem.
Vēsturnieks stāsta: "Kara un divu nākamo gadu desmitu laikā vairākās valstīs notika apvērsumi. Tie lika daudziem bēgt no dzimtenes svešatnē. Tā radās daudznacionālā emigrācija. Drūmie viesi nekur nebija gaidīti. Zeme un darbs bija sadalīti starp nācijām. Nebija vairs valstu, kam būtu vajadzīgi talantīgi jaunpienācēji. Gluži pretēji, visur greizi skatījās uz svešzemniekiem, kuri meklēja darbu un maizi. Viņiem neļāva strādāt, tik tikko ļāva elpot. Atstumtajiem bija grūti apstiprināt, kas viņi tādi ir. Daudzās valstīs tas bija izdevīgs iegansts atbrīvoties no viņiem. Gadījās, ka cilvēkus bez dokumentiem žandarmi naktīs paklusām pārveda pār robežu uz kaimiņvalsti, bet jau nākamajā naktī kaimiņvalsts žandarmi tikpat slepeni pārveda viņus atpakaļ." Pēdējā frāze skan gluži kā no aktuālu ziņu slejas.
Tomēr emigrantu trūkums nav lielākā bēda, daudz ļaunāk bija tas, ka demokrātiskās valstis tikpat vienaldzīgi skatījās uz bēgļu likteni arī tad, kad runa bija par dzīvības glābšanu, ne maizes gabalu svešumā. Hrestomātisks piemērs – "nolemto kuģis", laineris "Saint Luis", kas 1939. gada 13. maijā pameta Hamburgas ostu.
Kuģis veda 900 vācu ebrejus ar Kubas vīzām. Noenkurojoties Havanā, izrādījās, ka vīzas ir anulētas. Pasažieri lūdza palīdzību ASV un Kanādai, taču lūgumus noraidīja, jo, sak, abu valstu stāvoklis ir sarežģīts, visas imigrantu kvotas jau izsmeltas, nekādi palīdzēt nevaram. 6. jūnijā laineris pameta neviesmīlīgo Havanu un devās atpakaļceļā. Tikai pēdējā brīdī ebreju organizācija "Joint" panāca atļauju pasažieriem izkāpt krastā citās Eiropas valstīs: 287 cilvēkus piekrita uzņemt Lielbritānija, 224 – Francija, 214 — Beļģija un 181 — Holande.
Citos, mazāk pazīstamos gadījumos, tādu atļauju nebija, un bēgļi tika pamesti likteņa varā. Šveices iestādes teica: "Das Boot ist voll" — "laiva ir pilna", proti, valsts nav no gumijas. Tā rīkojās ne tikai šveicieši. Jau 1938. gada vasarā franču kūrortā Eviānā notika demokrātisko lielvalstu konference jautājumā, ko iesākt ar ebreju bēgļiem no Trešā reiha. Dalībnieku viedoklis bija viennozīmīgs: "Mēs nožēlojam, taču..." Paradoksāli, taču nedemokrātiskā Spānija, Portugāle un Irāna dažkārt bija daudz iecietīgākas pret ebrejiem.
Protams, lielvalstīm vienaldzīgs bija ne tikai ebreju liktenis – par citu tautību bēgļiem pūlējās celt trauksmi, taču nesekmīgi. Tālāk – kā jau parasti – nevainīgie saņēma sodu, neiesaistītie – apbalvojumus. Pēc traģiskā ceturtdaļgadsimta – 1919.01945.gg. labuma saņēmēji izrādījās ekonomiskie migranti no jaunattīstības valstīm. Atlaides, pabalstus, labvēlīgu režīmu utt. Kompensācijai par necilvēcīgo attieksmi pret bēgļiem starpkaru periodā kļuva milzum iejūtīgā un cilvēcīgā attieksme pret cilvēkiem, kam dzimtenē nekas nedraud, tikai svešumā labumu ir vairāk. Daļēji viņi tos dabūja.
Nekā neparasta nav. Aleksandrs Bloks 1918. gadā savā rakstā "Inteliģence un revolūcija" rakstija: "Kāpēc mēslo sirdij mīļās kungu muižās? – Tāpēc, ka tur izvaroja un pēra meitenes – ja ne pie tā kunga, tad kaimiņos. Kāpēc zāģē nost simtgadīgus parkus? – Tāpēc, ka simt gadus liepu un kļavu ēnā kungi rādīja savu varu: ubagam bāza degunā naudas maku, muļķim – savu izglītību."
Vai patiešām seno laiku kungi bija tik grēcīgi? Tas ir cits jautājums. Var jau būt, ka bija. Tikai kompensāciju par viņu upuru ciešanām saņēma Poligrāfs Poligrafovičs Šarikovs (M.Bulgakova romāna "Suņa sirds" varonis – tulk. piez.), pats kungu nelietības nekad mūžā necietis.
Cieš vieni, bet labumus dabū citi – tā jau laikam pasaulē notiek. Arī eiropiešu tiesībsargājošais humānisms. Cik cilvēciski!