Šogad ziņas ne vienu vien reizi sākušās ar frāzi "Donbasā – bruņotā konflikta jauna eskalācija". Atsauksim atmiņā ukraiņu bruņutehnikas demonstratīvo pārvietošanu frontes līnijas virzienā februārī un martā. Arī tagad vērojam jaunu eskalācijas pieaugumu, kad lielgabali iedārdējušies faktiski pie visas saskarsmes līnijas. Nu jau var runāt ne tikai par kārtējo spriedzes pieaugumu – konflikts paceļas jaunā līmenī, Ukraina pārkāpj noteiktu robežu, aiz kuras patiešām iespējama plaša kara atsākšanās, portālā RIA Novosti stāsta Vladimirs Korņilovs.
Šajā aspektā uzmanība jāpievērš svarīgam faktam: situācija strauji saasinājās 26. oktobra rītā, kad Ukrainas bruņotie spēki forsēja Kalmiusas upi, kas Donbasa dienvidu daļā veidoja dabisku norobežojumu starp pretējām pusēm, un kreisajā krastā ieņēma nelielu ciemu Staromarjevku. Var aplūkot pēdējās nedēļās saņemtās ziņas no frontes, un ne no vienas, ne no otras puses nebūs neviena jaunuma par to, ka kāda bruņota vienība būtu ieņēmusi apdzīvoto punktu pelēkajā zonā, aiz atrunātās norobežojuma līnijas. Tātad 26. oktobris un nekādi neizprovocētās ukraiņu karavīru darbības lika pamatus eskalācijai – tas vienmēr ir svarīgi vēlāk, kad tiks meklēts atbildīgais. Taču mums labi zināms, ko apsūdzēs rietumu mediji, kuri pat nepamanīja Ukrainas tagadējo provokāciju.
Vispirms bija ziņas par to, ka Ukrainas diversantu grupa iegāja Staromarjevkā, uzvilka mastā karogu un atgriezās. Nākamajā dienā Doņeckas tautas republikas vadītājs Deniss Pušiļins apstiprināja, Ukrainas bruņotās vienības joprojām atrodas ciemā, uzstādījušas tur posteņus, būvē blindāžas – nocietina placdarmu Kalmiusas kreisajā krastā. Lai kļūtu skaidrs, cik bīstama ir situācija, atgādināsim, ka no šī ciema līdz Krievijas robežai – nepilni 30 kilometri pa stepi, bez šķēršļiem un kavēkļiem. Proti, pietiks ar vienu pārgājienu, lai atgrieztu DTR spēku dienvidu grupējumu no galvenajiem spēkiem. Par gatavošanos tādam scenārijam liecina fakts, ka pēc Staromarjevkas ieņemšanas sākušās tuvējā rajona centra – Telmanovas intensīvas apšaudes, šajā frontes savelk tanku vienības.
Nav nekāds brīnums, ka BTR bruņotās zemessargu vienības pūlas likvidēt pontonu pārbrauktuvi pāri Kalmiusai. Pēc tam parādījās videoieraksts, kurā ukraiņu spēki it kā apšauda pretinieka pozīcijas ar Turcijas bezpilota lidaparātu Bayraktar.
Būtu kļūdaini apgalvot, ka Ukrainas karavīru atklātās provokācijas būtu kaut kas jauns. Jau pēc Minskas protokolu parakstīšanas (2015. gada februāris) un līdz pat Vladimira Zeļenska nākšanai pie varas (2019. gada maijs) Kijeva oficiāli izmantoja "krupja lēcienu taktiku", vienu pēc otra ieņemot apdzīvotās vietas pelēkajā zonā. Proti, ciema ieņemšana neitrālajā joslā ir jaunums pēdējo divu gadu periodā, taču ne konflikta vēsturē.
Nav jauna arī bezpilota lidaparātu militāra pielietošana. Ukraina tos ne vienu vien reizi izmantojusi frontes līnijā un pat dziļi aizmugurē – atcerieties, kā šī gada aprīlī tika noslepkavots četrus gadus vecs puisēns. Arī tagad līdztekus Staromarjevkas ieņemšanai Kijeva izmantoja dronu, jau otro reizi šogad mēģinot uzspridzināt naftas bāzi, kas atrodas Doņeckas dzīvojamo kvartālu vidū.
Tātad patiesībā pelēkās zonas sagrābšana un bezpilota lidaparāti nav nekāda sensācija. Vērā ņemams ir tikai Bayraktar hipotētiskais pielietojums. Ukrainā to uzskata par tādu "brīnumieroci", kas spēj pašos pamatos grozīt kara gaitu, kā arī Kijevas varasvīru atzīšanās, ka tas pielietots, neskatoties uz stingro aizliegumu Minskas protokolos.
Jāpiebilst, ka pielietojums patiešām ir "hipotētisks". Krievija pauda šaubas, vai Ukrainas stāsti ir patiesi. Piemēram, Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, komentējot šīs ziņas, teica: "No pēdējiem paziņojumiem, ko papilnam laiž klajā Kijevas valdība, ir ļoti grūti izlobīt, kur patiesība, kur – izdoma." Arī DTR nevar apstiprināt, vai Ukraina patiešām pielietojusi Bayraktar, un uzsvēra, ka bojāgājušo un ievainoto uzbrukumā nav.
Savukārt Ukraina ir pavisam saputrojusies savos izteikumos par Turcijas dronu. Vispirms informāciju oficiāli apstiprināja Ukrainas Ģenerālštābs, kas uzsvēra: pavēli par Bayraktar operāciju personīgi devis UBS virspavēlnieks ģenerālis Valērijs Zalužnijs. Pēc tam to noliedza aizsardzības ministrs Andrejs Tarans, kurš to nodēvēja par "prokrievisku feiku". Pēc tam Tarana paziņojumu nosauca par "Krievijas hakeru feiku" – it kā vietne, kas to izplatīja, esot uzlauzta. Neviens gan nepaskaidroja, kāpēc kādam Krievijā būtu ievajadzējies noliegt minētās ziņas. Tomēr ukraiņu kareivju un mediju manipulācijas vēlreiz apstiprina Lavrova domas par to, ka Kijeva ir saputrojusies pati savos melos un nespēj atšķirt patiesību pat no saviem meliem.
Fakts, ka Ukrainas Ģenerālštābs atklāti un lepni atzina dronu pielietojumu uzbrukumam, patiešām zināmā mērā ir "lūzuma punkts". Tātad UBS komandieri vairs nekautrējas atzīt Minskas protokolu rupjos pārkāpumus. Pie tam aizliegums pielietot dronus abām konflikta pusēm iekļauts arī memorandā, ko Ukraina parakstīja 2014. gada 19. septembrī. Uz tā balstās tālākie Minskas protokoli. Pēc tam, 2020. gada jūlijā arī Zeļenskis apstiprināja saistības nepielietot dronus konflikta zonā. Agrāk Ukraina oficiāli noliedza savas diversijas, bet tagad pārkāpusi robežu. Tālāk – pilnīga atteikšanās no Minskas protokoliem.
Tāpēc patiešām var teikt, ka situācijā ar turku dronu Kijeva pārkāpusi sarkano līniju. Luganskas tautas republikas pārstāvis Trīspusējā kontaktu grupā Rodions Mirošņiks uzsvēra: Ukrainas delegācijas locekļi pagājušajā nedēļā lepni paziņoja: "Jā, mēs izmantojām Bayraktar, mēs izmantojām dronu un darām to regulāri." Pie tam tas izskanēja atklāti, EDSO pārstāvju klātbūtnē, kam patiesībā vajadzētu fiksēt visus Minskas protokolu pārkāpumus.
Tas, kā Ukrainas aizbildņi Rietumos reaģēja uz šīm publiskajām ziņām, aizkustina ar savu naivitāti. Vācijas ĀM vienkārši atgādināja pienākumu nepielietot bezpilota lidaparātus un aicināja "visas puses mazināt spriedzi". Proti, nevis Ukrainu, kas vainojama par konflikta saasināšanos, bet gan visas puses. Ziņas par ciema sagrābšanu pelēkajā zonā Berlīne pat nepamanīja. Pie tam varat būt droši: kad DTR Tautas milicija ies teritoriju atbrīvot un atjaunot status quo, gan Vācija un visa Eiropa, gan ASV noteikti iebļausies par "Krievijas agresiju". Protams, pēc tam sekos sankcijas pret Krieviju. Šķiet, tieši to Ukraina cenšas panākt ar savām provokācijām. Pats smieklīgākais – Ukraina nebija sajūsmā par tādu Berlīnes reakciju. Vēstnieks Vācijā Andrejs Meļņiks, kur, spriežot pēc demaršiem pret Berlīni, ir pārliecināts, ka kļuvis par kaut kādu prokonsulu, kam ir tiesības dot pavēles, dusmīgi noraidīja Berlīnes piesardzīgās piezīmes. Intervijā avīzei Bild viņš paziņoja, ka Ukrainai esot leģitīmas tiesības izmantot jebkādu bruņojumu, bet Vācijas vienīgais pienākums – tikai sasaukt "Normandijas samitu". Viņš gan nepaskaidroja, kāda ir "Normandijas formāta" jēga, ja Kijeva apriori neplāno pildīt tā lēmumus.
Nav ne mazāko šaubu: Ukrainas nekaunīgā izturēšanās pret patroniem Eiropā ir iespējama tikai ar galvenā saimnieka – Savienoto Valstu atbalstu vai pat pēc tiešas pavēles. Ne velti konflikts saasinājās tūlīt pēc ASV aizsardzības ministra Loida Ostina vizītes Ukrainā. Atļauja bija saņemta, provokācijas frontes līnijā – savlaicīgi saskaņotas. Kā jau teikts, amerikāņi apzināti pārvērš Ukrainu par poligonu, ukraiņus – par lielgabalu gaļu.
Palīgos nāk arī Lielbritānija. Prezidents Zeļenskis jau apspriedies par britu raķešu Brimstone piegādēm. Briti atklāti pauž cerības izmantot tās pret Krieviju. Cik daudzi Donbasa un Ukrainas mierīgie iedzīvotāji ies bojā letālā bruņojuma pielietošanas gadījumā? Tas nerūp ne Londonai, ne Vašingtonai – tās zina, ka bojāgājušos tik un tā pasludinās par "Krievijas agresijas upuriem" un pieprasīs kārtējās sankcijas. Tāpēc tagad ir svarīgi paturēt prātā visas eskalācijas nianses un fiksēt, kas īsti ir atbildīgs par konflikta eskalāciju.