No aizdomu pilnas muitnieku sejas izteiksmes, ieraugot bagāžas etiķeti SVO (Maskava, Šeremetjeva) līdz argumentiem, ka "krievi atkal nav atsūtījuši vajadzīgos dokumentus, lai ES varētu reģistrēt vakcīnu Sputnik V", no pārmetumiem par "gāzes šantāžu" līdz RT žurnālistu vajāšanai ES valstīs, no grantiem miljoniem eiro apmērā tiem, kuri pūlas graut Krievijas sabiedrību, līdz draudiem. Eiropu moka rusofobija, gluži kā slimība, ko mēdz dēvēt par "Svētā Vita deju" (horeja), portālā RIA Novosti konstatēja analītiķe Jeļena Karajeva.
Mēdz teikt, ka no mīlestības līdz naidam (bet rusofobija slēpj sevī ne tikai bailes vien – jūtams arī naids līdz sirds dziļumiem) ir tikai viens solis, tomēr Eiropai tas prasīja mazliet vairāk kā divus gadu desmitus.
...Vai atceraties, kā Eiropa mīlēja Krieviju? Kā sūtīja humāno palīdzību (gan no kategorijas "ēdiet, mīļie, ēdiet, tik un tā jāmet laukā, tomēr Krievijā pat par visu to sasaldēto un nonēsāto reiz pateicās)?
Eiropa krievus izglītoja, stāstīja, ka patiesībā viņi esot nežēlīgi cilvēki, paši pie visa vainīgi, sacēluši savā valstī GULAGus, slepkavojuši visus no vietas.
Visus šos dančus pavadīja Krievijas mākslas popularizācija – festivāli, izstādes. Tikai tiem atlasīja vien to, kas apstiprināja sākotnējo tēzi – "krievi ir mežoņi, kas cenšas iznīcināt sevi un citus".
Un tas notika pēc Rietumu triumfālajiem izteikumiem par uzvaru aukstajā karā.
Pēc tam, kad viņi sevi nosauca par "Saules pilsētu".
Dažs labs viendienītis metās pretī "gaismai".
Bet Krievija pa to laiku ķepurojās laukā – kā spēdama – no elles, ko, atklāti sakot, bija radījušas ne tikai vadības kļūdas, ne tikai toreizējos "Ogoņok" un "Moskovskije novosti" saceltā histērija (tur katru publikāciju atlasīja pēc principa "Vairāk elles!"). Tie, kas valstī absolūti apzināti sēja haosu, sev bija nosprauduši mērķi – elli.
Sējēji sēdēja ērtos ofisos ar fantastisku Eiropas ainavu aiz loga un gribēja tikai vienu: piekļūt, vēlams, par minimālu cenu, Krievijas resursiem. Krievijas "liberālās" aprindas, atgriežoties no ceļojumiem pa Madridi vai Florenci, stāstīja par labo dzīvi TUR un nekad – apzināti vai savas tumsonības dēļ – nekad nepieminēja cenu zīmes, kas karājās pie katras ielas, uz katras mājas.
Eiropa ģeoloģisku apsvērumu dēļ palikusi gandrīz bez dabas resursiem, un tās labklājības pamatā ir koloniālisms.
Mazākās politiskās svārstības, un bagāto kontinentu varētu nospiest uz ceļiem nepilnas nedēļas laikā. Atsauciet atmiņā, piemēram, naftas embargo 70. gadu sākumā.
Lai arī Eiropas Savienība un pat satelīti, kas sapņoja tajā iespraukties ar jaunāko partneru tiesībām, Krievijai teica sirsnīgus vārdus (un krievi tiem noticēja), patiesība bija pavisam citāda.
Viņi zināja: tūkstošgades mijā sāksies cīņa par dabas resursiem. To saprata arī tālredzīgākie Krievijas politiķi.
Tikai Eiropa domāja, ka izejvielu tirdzniecībā iegūto naudu krievi iztērēs "košļenēm un džinsiem" (tas pats "Ogoņok" klāstīja, ka tie ir "brīvības un progresa simboli"), bet Krievija to atvēlēja mūsdienīgas armijas radīšanai, ceļu būvēšanai, pilsētu sakārtošanai, drošības doktrīnas izstrādei – vārdu sakot, tādām lietām, kam viņi, pēc Eiropas birokrātu un ASV globālistu domām, vispār nedrīkstēja naudu tērēt.
Piedevām Krievija, lai cik smagi tas bija, ieskatījās Eiropas realitātes sejā, un acīs vairs nebija ne mīlestības, ne demonstratīva maiguma. Bija ļaunums. Un skaudība.
Kolektīvie Rietumi uzvedās, kā cilvēks, ko reiz aprakstīja Nabokovs: viņš bija pārliecināts, ka dzīvo līdzās desu meistaram, bet noskaidrojās, ka desinieks ir arī ģeniāls dzejnieks. Kolektīvie Rietumi sāka ienīst Krieviju par to, ka tā atteicās būt "desinieka" lomā.
Naids it kā ir iracionāla lieta, un to tā Eiropai patiesībā vajadzētu izārstēties, tomēr emotio joprojām pārsver ratio.
Tagad Krieviju ienīst par to, ka tā spējusi sevi saglabāt, ka tā spējusi aizsargāt nāciju, par to, ka pasaulē, kurā valda nestabilitāte, Krievijai izdevies – lai arī ar kļūdām un palēnām – atrast savu ceļu, tai izdevies kļūt par šķīrējtiesnesi, kas palīdz rast izeju smagos konfliktos un krīzēs. Krievija ir saglabājusi savu vērtību sistēmu, pie tam paliekot absolūti atklāta pasaulei un laikmeta izaicinājumiem.
Kad krievus "norakstīja", uzskatīja par "reģionālo benzīntanku", viņi tikai pasmējās un strādāja tālāk.
Viņiem ir tīri labi zināms, ko viņi aizsargā, no kā un kā labad.
Protams, nav īpaši patīkami vērot, kā "Svētā Vita dejā" raustās tie, ko mēdza uzskatīt par labi audzinātiem, izglītotiem un prātīgiem ļaudīm, taču ikvienam ārstam ir zināms: histērija beidzas jo ātrāk, jo mazāk tai pievērš uzmanību. Galu galā, visiem ir kaut kas darāms: krievi būvē savu valsti, eiropieši to ienīst. Un cilvēkiem, kam zināma Eiropas vēsture, gan senā, gan nesenā, ir skaidrs, kurš tādā situācijā gūs virsroku.