Kad tā paša Suecas kanāla akvatorijā pavisam nesen iestrēga vēl viens konteineru kuģis, situāciju sāka pētīt arī patērētāji.
Kad presē pavisam nesen parādījās ziņas par iespējamu papīra un papīra izstrādājumu (jebkādu – no tualektes papīra līdz iepakojumam), kā pēc komandas, veikalu plaukti ar viruves dvieļiem, vienreizlietojamiem kabatlakatiem un citiem sadzīves priekšmetiem, sāka strauji iztukšoties, portālā RIA Novosti pastāstīja Jeļena Karajeva.
Bet papīrs ir tīrais sīkums.
Eiropā nesen konstatēta jauna parādība: lietotu automašīnu cenas aug tā, ka gandrīz sasniegušas jaunas automašīnas.
Tas ir saprotams: lietota mašīna – re, te tā ir, samaksāji un brauc. Jaunu, pat apmaksātu nākas gaidīt no trim mēnešiem (labākajā gadījumā), teju vai pusgadu. Un piegādes termiņi, kā smalki izsakās autodīleri, "vai mainīties uz lielo pusi".
Kas tad īsti notiek šajā pasaulē, šķietami bagātā, šķietami civilizētā, pasaulē, kas nekad nav pazinusi deficītu un rindas jau apmēram astoņdesmit gadus?
Pavisam vienkārši – mirst globālisms.
Globālisms, kas nesīs vispārēja uzplaukuma ēru, - tā apgalvoja apmaksātie orākuli.
Globālisms, īsi sakot, iestājas, kad korporācijas ražo gandrīz visu, sākot ar pulksteņiem un beidzot ar apakšbiksēm, kaut kur tālu, tālu (un par nieka naudu), bet pēc tam pārdod tajā paša ES – par ļoti lielu naudu. Starpība – dažkārt pat tūkstoškārtēja – nonāk kabatās shēmas izgudrotājiem un tiem, kuri palīdzējuši to īstenot dzīvē.
Teorētiķiem, kuri dzīvi redzējuši vienīgi pa savu komfortablo kabinetu logiem, izdevies pārliecināt miljoniem cilvēku, ka globālisms ir īsta vispārcilvēciska vērtība, kas nabadzīgām un jaunattīstības valstīm dos ražošanas jaudas, rūpnieciskās inovācijas un, protams, milzum daudz jaunu darba vietu.
Savukārt valstis, ko teorētiķi ieskaitīja bagāto un attīstīto kategorijā, savukārt varēs vēl tālāk un dziļāk attīstīt zinātlni, sakārtot ekoloģiju, parādīsies jaunas nozares ekonomikā, uz tīkla tehnoloģiju attīstības pamatiem.
Globālisms neiestājās vienā rāvienā, tas kā vēzis, augošs no nenozīmīga mitohondriju bojājuma, ekonomiku inficēja pamazām.
Slēgta viena fabrika, pēc tam vēl viena. Un nu jau sašķidronātā skābekļa ražošana ir pagaisusi gandrīz visās ES valstīs.
Dāsnie bezdarba pabalsti un zināma kadru pārkvalifikācijas sistēma kādu laiku ļāva sekmīgi slēpt sociālo krīzi. Līdz beidzot ieradās koronavīruss un visu nolika pa vietām.
Pandēmijas laikā kolektīvie Rietumi nonāca stāvoklī, ko reiz aprakstīja Bulgakovs: "Pie jums vari prasīt, ko gribi, nekā nav!"
Nebija zāļu. Nebija darba roku. Augļu un dārzeņu raža sapuva laukos visās ES dienvidu valstīs – no Spānijas līdz Itālijai. Globālistu izlutinātie vietējie iedzīvotāji negribēja locīt muguras zemeņu plantācijās, negribēja vākt tomātus un ābolus. Lai glābtu vīnogu ražu, vajadzēja steigšus ievest darbiniekus no Bulgārijas un Rumānijas. Nebija medicīnas iekārtu – ārsti un medicīnas māsas Apenīnos strādāja "sarkanajās zonās" niršanai paredzētās maskās.
Taču tagad noskaidrojies, ka tas bija tikai pirmais zvans.
Tagad, kad rūpniecība (atkal Āzijā, jo nevienam ne prātā nenāca pārcelt ražotnes šurpu turpu) atjaunojusies, trūkst kravas konteineru, lai gatavo preci nogādātu patērētājam.
"Mēs atstājām savus konteinerus tur, kur tos pārsteidza planetārais lokdauns, bet tagad nevaram atrast," ar bērnišķīgu naivitāti stāsta transnacionālo korporāciju īpašnieki, kas nodarbojas ar jūras pārvadājumiem.
Biznesmeņi nespēja paredzēt, pie kā novedīs viņu paviršība, toties uzreiz (saskaņā ar tirgus likumiem) pavērsa to sev par labu.
Jūras pārvadājumu cena pieaugusi par 85%.
Tikai 12 mēnešu laikā pārvadātāju peļņa četrkāršojusies un turpina augt: oktobris un novembris ir galvenie gada mēneši, kad tirgotāji papildina krājumus pirms Jaungada svētkiem. Protams, piegādes izmaksas liks augt mazumtirdzniecības cenām, jo tādu muļķu, kas palaistu garām labu peļņu, nav.
Tomēr globālisti savās mūžīgajās pūlēs gūt superpeļņu neapstājas: tā kā bieži vien trūkst darba roku konteineru izkraušanai, Eiropas ostās jau sakrājušies desmitiem tūkstošu konteineru, tātad aug arī izkraušanas izmaksas.
Principā, tiem, kuri tagad klapē pa datoru klaviatūru, izbaudot gaidāmos ienākumus, par cenu pieaugumu nospļauties. Viņiem pietiks naudas visam.
Bet sirmgalviem, kuri grib nopirkt kādu rotaļlietu mazbērniem, vīriem, kuri grib iepriecināt sievu vai draudzeni ar smaržu flakonu, nāksies rakņāties pa kabatām, zvanīt bankai, lai tā atļautu maksājumus ar kredītkarti, visiem spēkiem taupīt, lai nopirktu vismaz pašu nepieciešamāko.
Globālisms ar visām tā idejām par "labklājību visai pasaulei" ir tikai aizsegs alkatīgu darboņu bandai, kas faktiski saņēmuši ķīlniekos simtiem miljonu cilvēku.
Šajā situācijā ir divas izejas.
Pirmā ir gandrīz neiespējama: "zelta miljardam" nāksies papūlēties, lai nomainītu globālistu interesēs strādājošos politiķus.
Otras izejas aprises jau iezīmējas: tas pats "zelta miljards" atkal savilks jostas. Pieticīgi un klusi.
Pat tagadējā agonijā, gandrīz jau mirušais globālisms tik un tā papūlēsies nosmelt savu krējumu no jau teju vai galīgi nokrejotās pasaules ekonomikas.