"Nazis mugurā": bijušo lielvalsti apbižo gan ASV, gan Krievija

Kad franču prese sāka rakstīt, ka Mali valdība ir gandrīz gatava parakstīt vienošanos par aptuveni tūkstoš Krievijas privāto militāro kompāniju darbinieku klātbūtni valstī ar mērķi apmācīt vietējos kareivjus, Francijas ārlietu ministrs Žans Īvs Ledriāns bija ļoti dusmīgs un pat paziņoja, ka šajā gadījumā Francija izvedīs savus karavīrus. Runa nav par plānotu kontingenta samazināšanu operācijas ietvaros Rietumāfrikas reģionā, par ko nesen stāstīja prezidents Makrons – divu gadu laikā Francija plāno divkārt samazināt savu militāro klātbūtni reģionā. Nē, Ledriāns devis mājienu par franču aiziešanu no Mali, ja tur parādīsies krievi:

"Viņu klātbūtne valstī nav savietojama ar mūsu klātbūtni. (..) Es to saku, lai tas būtu izdzirdēts."

Maigi sakot, dīvains paziņojums. Pat ne tāpēc, ka Francija no Mali vienkārši neaizies (franču prese raksta, ka pirms mēneša prezidents Makrons "paskaidrojis Putinam, ko mēs darām, Putinam tika paziņots, ka mēs neplānojam izvest savus spēkus no Mali"), bet gan tāpēc, ka tā demonstrē savu patieso attieksmi pret bijušās kolonijas suverenitāti. Vai tad Mali nav tiesību patstāvīgi risināt savas drošības jautājumus? Turklāt tūkstotis instruktoru jebkurā gadījumā iespēju un ekipējuma ziņā nav salīdzināms ar Francijas kontingentu, kas strādā reģionā.

Jā, pēdējos gados Krievija aktīvi paplašina klātbūtni Āfrikā, arī "franču" Āfrikā. To spilgti apliecināja Centrālāfrikas Republika, kur strādā instruktori no Krievijas. Taču viņus uzaicināja likumīgā valdība, pie tam Francija ne vienu vien reizi organizējusi militārās intervences dažādās reģiona valstīs un bieži vien pat nemocījās, attaisnojot savas "tiesības iejaukties".

Kāpēc tad Parīze tik sāpīgi reaģē uz krievu klātbūtni? Tāpēc, ka saskata krievos konkurentu, arī jautājumā par stratēģisko resursu kontroli? Tomēr Āfrikas valstu ekonomikā daudz nopietnāk strādā Ķīna, lielas intereses tur ir Turcijai un Japānai, Indijai un Dienvidkorejai, nerunājot jau par ASV. Taču Parīzes lielāko nepatiku radījusi Krievija. Atbilde ir ļoti vienkārša: Maskava citastarp palīdz Āfrikas valstīm stiprināt to armijas, tātad padara tās neatkarīgākas no frančiem. Bet tas ir absolūti nepieļaujami: lai kā Parīze apgalvotu, ka atbalsta Āfrikas valstu rīcībspējas stiprināšanos, Francija nedomā izlaist tās no savām ciešajām skavām. Interesanti, vai tiešām tās ir tik ciešas?

Pie tam Krievija ir gatava – līdz zināmai robežai – ņemt vērā Francijas intereses Āfrikā. Ne tikai Rietumāfrikā, bet arī Lībijā. Konkurēt, sacensties, taču ne karot Āfrikas tuksnešos un savannās. Francija Krieviju interesē kā liels spēles dalībnieks Eiropā, abu valstu attiecības veidojas ap Eiropas jautājumiem. Abas valstis nav sabiedrotās, taču objektīvie ģeopolitiskie likumi mudina sākt partnerību daudzās jomās. Nav Maskavas vaina, ka Parīzei bieži trūkst stratēģiskās vīzijas un gribas izmantot iespējas.

Francijas patstāvību tomēr aprobežo sabiedroto saistības gan Atlantijas pakta ietvaros, gan ES un valdošās elites atlantiskais pasaules redzējums. Ļoti demonstratīvs bija stāsts ap "Mistrāliem". Kad Parīze atteicās tos pārdot Krievijai, tā parādīja, cik lielā mērā ir atkarīga no Vašingtonas. Un atkarība ir vienpusēja – tas savukārt redzams tagadējā stāstā ar Austrālijai paredzētajām zemūdenēm.

Protams, Austrāliju Parīzē tagad nosoda. "Šis lēmums neatbilst Francijas un Austrālijas sadarbības burtam un garam, kuras pamatā ir politiskās uzticības attiecības," teikts ārlietu un aizsardzības ministru paziņojumā. Savukārt galvenie pārmetumi vērsti pret ASV un Lielbritāniju:

"Amerikāņu izvēle, kas noved pie atteikšanās no tāda sabiedrotā un partnera Eiropā kā Francija, no strukturējošas partnerības ar Austrāliju, laikā, kad mēs saskaramies ar bezprecedenta izaicinājumiem reģionā, (..) liecina par konsekvences trūkumu, ko Francija var tikai nožēlot."

Aizsardzības ministre Floransa Pārlija teica, ka tagad "skaidro apzinās, kāda ir Savienoto Valstu attieksme pret sabiedrotajiem", bet Ledriāns nosauca ASV darbības par "vienpusēju nežēlīgu, neprognozējamu lēmumu".

Tā izsakās ierēdņi. Prese ir daudz atklātāka. "Figaro" nosauca notikušo par "jaunu Trafalgaru", proti, salīdzināja ar Nelsona uzvaru pār Napoleona floti. "Libération" raksta par pļauku Francijai, ko "pazemojuši un nodevuši" tās tuvākie sabiedrotie. "Monde" runā par spriedzes pieaugumu starp Parīzi un Londonu, par diplomātiskās krīzes draudiem Parīzes un Vašingtonas attiecībās.

Lai kā taisnotos amerikāņi (un austrālieši), lai kā viņi stāstītu, ka augstu vērtē Franciju, ka viņiem vajadzīga savienība ar Parīzi, tik un tā Parīze visu saprot – frančiem parādīta viņu vieta pasaulē. Īpaši aizvainojoši ir tas, ka iemeslu "triecienam mugurā" devušas rūpes par drošību Indijas un Klusā okeāna reģionā (tā anglosakši dēvē savu stratēģiju, veidojot fronti pret Ķīnu). Francija taču uzskata, ka ir "savējā" šajā pasaules daļā!

Patiešām, Francijai ir vairāki aizjūras departamenti un teritorijas Klusajā un Indijas okeānā, un tagad tā atbīdīta malā, veidojot jauno stratēģiju bez viņas. Patiesībā gan Parīze jau ir noslaucījusies: jā, jūs mūs esat piekrāpuši, bet mēs vēl aizvien esam sabiedrotie un apņemamies uzturēt "transatlantisko partnerību reģionā". Proti, Atlantijas projekta ekspansiju Klusā okeāna reģionā, anglosakšu plānus bremzēt Ķīnu un pretoties tai, lai arī Francijai svešie plāni ir absolūti neizdevīgi (pat piemirstos zaudētos 60 miljardus dolāru).

Vai tad vēl ir vērst brīnīties, ka vecākie partneri aliansē ar tevi vispār nerēķinās?