Nospļauties par sievietēm un bērniem: valsts izvēlējusies, ko glābt

Atkārtosim vēlreiz: Parīzes intelligentsia aicināja glābt nevis bērnus, slimniekus, sirmgalvjus, ne, piemēram, karavīrus, tulkus, kuri strādāja franču kareivju labā, kam tagad draud nāve. Viņi aicināja glābt savējos. Kolēģus. Savējos vārda tiešā nozīmē, jo glābjamie savulaik saņēma dāsnus līdzekļus no Parīzes intelligentsiaafgāņu sabiedrības vesternizācijas ideju popularizācijai.

Tā nu Eiropa ir nospraudusi prioritātes un ieviesusi visīstāko aparteīdu – šitos glābt, šitos – ne.

Aparteīda pamatā ir nevis ādas krāsa, bet gan izglītības cenzs un – pats galvenais! – gadiem ilga lojalitāte saimniekiem.

Nav ne mazāko šaubu, ka tas ir visas Eiropas lēmums, pieņemts, kā jau klājas ES, uz vienprātības pamatiem, jo Emanuels Makrons uzrunā nācijai to paziņoja atklāti. Nu, tik atklāti, cik tas iespējams tāda līmeņa politiķim.

Francija ir valsts, kur uz visām sabiedriskajām ēkām, pat petanka spēles laukumā dižojas vārdi Liberté, Égalité, Fraternité ("Brīvība, Vienlīdzība, Brālība" – valsts oficiālā devīze), un tagad tās prezidents paziņoja, ka "piešķirs patvērumu tiem, kam tas nepieciešams, tomēr izskatīs lūgumus uz spēkā esošās likumdošanas pamata", lai – turpināja Makrons – "nepieļaut lielas neregulējamas migrantu plūsmas, kas var apdraudēt saimniekus, un pasargāties no viņiem".

Francija ir apņēmusies uzņemt apmēram 30 tūkstošus afgāņu.

Makrons atsaucās uz sarunu ar Vācijas kancleri Merkeli un uzsvēra: viņa atbalsta Francijas viedokli.

Savukārt Vācija informēja, ka gatava uzņemt aptuveni tikpat lielu afgāņu migrantu skaitu (cipars iekļaut arī ģimenes locekļus), Lielbritānija lika saprast, ka var pavērt karalistes vārtus 20 tūkstošiem bēgļu.

Igaunija vispirms paziņoja, ka pieņems simt cilvēkus, pēc tam nolēma "iet uz visu banku" un palielināja kvotu veselas trīs reizes – līdz trim simtiem cilvēku.

Jebkurā citā laikā tādas anekdotes raisītu sarkastiskus smieklus: Afganistānas iedzīvotāju skaits (skaitīšana nav organizēta jau sen, tāpēc dati ir aptuveni) pārsniedz 35 miljonus.

Pat ja pieņemsim, ka ar Eiropas struktūrām, gan civilajām, gan militārajām bija saistīts nepilns procents pieaugušo, tas vismaz desmitkārt pārsniedz ES izsludināto kvotu.

Patiesības labad gan jāsaka, ka Eiropas valstis uzkrājušas kolosālu pieredzi un labi iemanījušās atstāt likteņa varā bijušos sabiedrotos.

Īpaši izcēlusies Francija.

Var pieminēt nesenus notikumus (2015. gads), kad augstākajā līmenī (starp Putinu un Olandu) saskaņotām militārām darbībām pret ISIS* franči izvirzīja uz Vidusjūras akvatoriju pie Sīrijas krastiem aviācijas bāzes grupu ar flagmani "Charles de Gaulle", bet Krievijas piloti uz lādiņiem rakstīja "Tas jums par Parīzi!" (Putins toreiz paziņoja, ka Krievija atceras Otrā pasaules kara sabiedroto brālību un tās tradīcijas), taču nepagāja ne desmit dienas, un franči, neko neteikuši sabiedrotajiem, aviācijas bāzes grupu aizveda.

Dažus gadus vēlāk noskaidrojās, ka Obama, uzzinājis par Krievijas un Francijas sadarbību, dusmās piezvanījis Olandam un praktiski pavēlējis izbeigt jebkādu karadarbības koordināciju ar Krieviju pret ISIS*.

Var atsaukt atmiņā arī koloniālā kara notikumus Alžīrā (1954.-1962.), kur pret Nacionālās atbrīvošanas frontes partizāniem Francijas pusē cīnījās harki – tā viņus dēvēja paši franči. Harki pārsvarā piederēja pie berberu tautas un, pievienojoties kolonizatoriem, cerēja saņemt plašākas tiesības un iespējas tautai.

1962. gadā, dažus mēnešus pirms kara beigām, kad iezīmējās Eviānas vienošanās aprises, Parīze pavēlēja harkiem nolikt ieročus. Tos franči pievāca – kāpēc gan laist postā labas lietas? Nākamajā dienā pēc vienošanās parakstīšanas, harki uzzināja, ka viņu pakalpojumi vairs nav vajadzīgi.

Valstī bija apmēram 350 tūkstoši harki (kopā ar ģimenes locekļiem).

Ar kolosālām pūlēm līdz Francijai izdevās nokļūt ne vairāk kā pārdesmit tūkstošiem. Pārējos jaunā valdība vienkārši noslepkavoja.

Kā kolonizatoru kolaboracionistus.

Slaktēja visus, pat zīdaiņus nesaudzēja.

Tikai 60 gadus vēlāk Francijas oficiālās amatpersonas sāka murmulēt, ka, protams, toreiz iznāca nesmuki, ne gluži Eiropas humānisma un vērtību garā, un tagad mēr to, protams, šausmīgi nožēlojam.

Tikai ļoti naivi, ļoti vientiesīgi ļautiņi varēja domāt, ka, ar kaunu bēgot no Afganistānas (šajā fonā Napoleona kauja pie Berezinas izskatās kā īsts vīrišķības un cēlsirdības piemērs), eiropieši un amerikāņi vismaz kādu paņems līdzi. Tēze par glābšanu, patvērumu zaudē jebkādu nozīmi, tiklīdz ir runa par savas politiskās ādas glābšanu. Makronam gaidāmas vēlēšanas pēc astoņiem mēnešiem, viņam tas ir īpaši aktuāli.

Apžēlojieties, kādi "afgāņu bēgļi"? Valstī, kur vairāk nekā puse pieaugušo (tātad, balsstiesīgo) uzskata, ka "imigrācija un terorisms" ir saistīti, neviens politiķis nepiekritīs izdarīt pašnāvību, plaši paverot durvis afgāņiem.

Tātad nepilni deviņi tūkstoši patvēruma pietiekumu gadā afgāņiem (lielāku skaitu valsts dienesti nespēs izskatīt, jau steidza apliecināt valsts sekretāre Marlēna Šēpa) un ilgas diplomātiskās spēles ar Irānu, Pakistānu un Turciju, kur, domājams, lūdzēji var gaidīt iebraukšanas atļauju ES.

Protams, Ankaras, Teherānas un Islamabādas pakalpojums netiks sniegts bez maksas (precedents jau ir: par to, ka Erdogans nelaiž ES sīriešus saskaņā ar vienošanos ar Eiropas Komisiju, Turcija saņem 3,5 miljardus eiro gadā).

Šodien Brisele noteikti nekaulēsies par to, lai ES teritorijā nebūtu bēgļu no Afganistānas.

Protams, kādu jau izvedīs – tos, kuri mundri runā Eiropas valodās, saņēmuši universitātes diplomu vai īsteno "politiski svarīgu darbu".

Visi pārējie var nodot bērnus pāri lidostas žogam (tāpat kā kara gados ebreju geto nodeva mazuļus cerībā izglābt), lūgties, kliegt, prasīt. Galu galā ES vērtē vārda brīvību, arī tādā formā.

Mēs visi esam pieredzējuši ne tikai politisko krīzi, kad "kaut kas aizgājis greizi", ne tikai militāro sakāvi, kad kļūme gadījusies izlūkiem un armijai, ne tikai haosu, kad var līt asiņu straumes. Mēs novērojam tektoniskās nobīdes un vērtību sabrukumu, ko Eiropa deklarē bieži jo bieži, - no visām tribīnēm un medijiem skan, ka tās liktos ES pamatos. Mēs redzam, ka šīs vērtības pastāv "tikai savējiem".

Vairs nav šaubu, šīs vērtības saistītas ar kārtām, bet augstas un zemas kārtas ir viduslaiku pazīme, gluži kā godīgums, cēlsirdība un žēlsirdība pret kritušajiem un vājajiem ir Renesanses simptoms. Civilizācijas bojāeja, tikai ne barbaru trieciena dēļ, bet gan ES pašreizējās vadības alkatības, aprobežotības un cilvēciskās mazspējas rezultātā. Eiropas Savienība naski vien tek lejā pa trepēm, un katrs to pakāpiens mirkst asinīs – to asinīs, kas noticējuši Eiropas ideāliem.

Eiropa, tavs vārds ir nodevība!