Gigantiskie kara transporta lidaparāti pacēlās gaisā aizpildīti teju vai uz pusi. Dažas vietas aizpildīja dienesta suņi – amerikāņi mīl dzīvniekus. Vien dažiem afgāņiem izdevās pieķerties pie šasijām. Viņu liktenis bija šausmīgs. Pēc piezemēšanās šasijas nodalījumā atrada cilvēka mirstīgās atliekas. Vimaz divi nelaimīgi nenoturējās uz lidmašīnas un nositās. Viņu kritienu mobilajā tālrunī ierakstīja kāds amerikānis. "Mans Dievs," viņš teica aiz kadra, portālā RIA Novosti stāsta Viktorija Ņikiforova.
Nepagāja ne pāris dienas, un ASV parādījās pārdošanā T-krekli ar attēlu – no lidmašīnas krītoši cilvēki – un ņirdzīgu uzrakstu: "Kabulas debesu daiveru klubs". Sortimentā ir balti un melni krekliņi. Cena pieņemama — 21 dolārs 95 centi.
Baismīgie kadri no Kabulas visai pasaulei atgādināja, kā pirms 20 gadiem, 11. septembrī izmisušie amerikāņi lēca ārā no debesskrāpju logiem, lai bēgtu no liesmām. Lai kurš tur būtu organizējis tos teroraktus, cilvēku bija žēl. No sirds žēl. Neviens uz viņu kapiem nedancoja. Neviens nelaida klajā jautrus krekliņus ar reklāmu: lēcieni bez izpletņiem no dvīņutorņiem.
Pasaule pat samierinājās ar amerikāņu iebrukumu Afganistānā, kad sākās šī skumjā un vājprātīgā epopeja, kas amerikāņiem izmaksāja triljonu dolāru, afgāņiem – desmitiem tūkstošu dzīvību.
Par "milzīgu kaunu" bēgšanu no Afganistānas nosauca ASV eksprezidents Donalds Tramps. Runa nav tikai par militāri ekonomiskajiem aspektiem. Jā, pēc amerikāņu sakāves viņu saformētais režīms noturējās vien dažas dienas. Salīdzinājumam: pēc padomju spēku izvešanas Afganistāna vēl trīs gadus bija laicīga, mūsdienīga valsts, tās armija sekmīgi cīnījās ar kaujiniekiem.
Jā, tā bija haotiska bēgšana, nevis organizēta atkāpšanās. Amerikāņu partneri pameta valstī simtiem bruņutehnikas vienību, kaudzi šaujamieroču, simtiem savu aizbilstamo no NATO – gruzīnus, ukraiņus, holandiešus un "visādus citādus zviedrus".
Tomēr visvairāk pārsteidz, cik ātri Amerika zaudēja reputāciju. Tas bija morālā kritiena dziļākais punkts. Bagātā valsts visas pasaules acu priekšā pameta savus sabiedrotos nelaimē. Afgāņiem sola piešķirt kaut kādu pazemojoši niecīgu skaitu ASV vīzu, un tas notiek laikā, kad valstī ik dienas absolūti atklāti ienāk un iebrauc tūkstošiem nelegālo migrantu no Dienvidamerikas. Viņiem robeža ir vaļā, nekādas vīzas nav vajadzīgas.
Nelielu morālu mierinājumu afgāņiem var sagādāt fakts, ka amerikāņu režīms tikpat ciniski pametis savus pilsoņus. Patlaban Kabulā ir vēl tūkstošiem amerikāņu – žurnālisti, biznesmeņi, NKO darbinieki, reliģiskie darbinieki. ASV vēstniecība informēja, ka viņiem "jāpaslēpjas savos patvērumos" un jāpagaida, kad ar viņiem sazināsies.
Nevajag zvanīt uz vēstniecību un jautāt, kad pēc viņiem ieradīsies lidmašīna. Vajagot tikai aizpildīt tīmeklī pieteikumus par sevi, sievu un bērniem un sēdēt savā pagrabā. Tas viss ļoti atgādina amerikāņu darba devēju klasisko atrunu, ka kandidāts viņu neinteresē: "Don’t call us, we will call you."
Amerikāņu evakuācijas gala termiņš – 31. augusts. Pēc tam – klusums. Amerikāņiem ar sievām un maziem bērniem vajadzēs saviem spēkiem tikt ārā no Afganistānas – cauri talibu posteņiem un "ļaunām ielām", kurās ar viņiem var notikt daudz kas nelabs.
Valdība par viņu likteni neko daudz neraizējas. Baltais nams ar Dženas Psaki un Džeika Sallivana starpniecību jau informēja, ka, protams, tiek pieliktas visas pūles amerikāņu izvešanai, bet piebilda, ka "nevajagot sacerēt nekādus pieņēmumus par to, kas būs pēc 31. augusta". Vārdu sakot, slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās.
It kā jau administrācija savlaicīgi brīdināja par karaspēka gaidāmo izvešanu. ASV vēstniecībai Kabulā – gigantiskajam cietoksnim ar mūsdienīgākajām tehnoloģijām, bija iespējas bez steigas saplānot un īstenot visus evakuācijas pasākumus.
Tomēr – grūti ticēt, taču tā vien ir – šī gada jūnijā un jūlijā ASV vēstniecība nevis glāba cilvēkus, bet gan organizēja pasākumus LGBT atbalsta mēneša ietvaros. Starp citu, tas notika Kabulā. Valsts galvaspilsētā ar pašiem skarbākajiem priekšstatiem par dzimumdzīvi. "LGBT lepnuma mēnesis". Goda vārds, tas nevarētu ne trakākajos sapņos parādīties.
ASV armijas Štābu priekšnieku apvienotās komitejas priekšsēdētājs Marks Millijs vienlaikus ASV Kongresā stāstīja, kā viņš īsteno armija "kritisko rasu teoriju" – kvazizinātni par to, ka afroamerikāņi ir malači, bet baltie amerikāņi – nelieši un rasisti. Kā tad ir, ģenerāl, vai kritiskā rasu teorija jums Afganistānā palīdzēja? Sabiedrība brīnās, kā afgāņi dažu dienu laikā varēja atdot valsti talibiem*. Šķita, ka pilsētnieki jau pieraduši dzīvot relatīvi laicīgā režīmā, iedzert, dejot, priecāties, staigāt pa kafejnīcām. Sievietes sejas neaizsedza. Kāpēc afgāņi nenobijās no talibu nežēlīgā režīma, nemēģināja cīnīties?
Man šķiet, lieta tāda, ka okupācijas nomocītie pilsoņi talibos saskatīja nevis biedējošus apspiedējus, bet gan savējos – partizānus, kuri atbrīvo dzimto zemi. Ar viņiem vismaz viss bija skaidrs. Viņu nežēlībās bija vismaz kaut kāda – cilšu tradīciju, reliģijas loģika. Amerikāņu administrācijas darbībās nežēlību padziļināja absolūts loģikas trūkums, bezjēdzība, neiedomājama liekulība.
20 gadu laikā ASV tikai oficiāli izsūknēja cauri Afganistānai – platības ziņā tā ir mazāka nekā Teksasa – apmēram triljonu dolāru. Ja līdz mērķim būtu nonākusi kaut vai desmitā daļa, valsts būtu uzplaukusi par lielu skaudību visiem Tuvajiem Austrumiem.
Tomēr naudu amerikāņi nozaga, bet maskēšanās labad sapulcēja ap sevi vietējo "eliti", kas zaga tikpat aktīvi. Vadības plānā tika izmantots negatīvās atlases princips. Elitē, ko atlasīja amerikāņu gauleiteri, nonāca tikai izvirtušākie un korumpētākie afgāņu tautas pārstāvji. Gluži kā Ukrainā.
Kāda tad jēga bija afgāņiem liet asinis par prezidentu Gani, kurš, tiklīdz sākās tracis, izšmauca no valsts? Kāpēc viņiem vajadzēja atbalstīt kolaboracionistus, kuri nozaga pēdējo grasi nabadzīgajā valstī? Tie ir interesanti jautājumi, par ko vajadzētu padomāt valstīm, kurās vēl valda amerikāņu okupācija.
* Krievijā un vairākās citās valstīs aizliegts teroristisks grupējums.