Preses konferencē pēc sarunas ar Zeļenski Angela Merkele pēc iespējas pieklājīgāk centās izskaidrot vietējai publikai, ka Ukraina vairs neinteresē Rietumus — tā ir Vācijas (proti, ES) un ASV kopējā nostāja — un ir bezjēdzīgi traucēt Baidenu ar tām muļķībām, ko Zeļenski nupat stāstīja viņai... Lūk, tāds ir trīsdesmit gadus ilgās un konsekventās Kijevas politikas rezultāts, kas ir orientēta uz eirointegrāciju, konstatēja politiskais analītiķis Rostislavs Iščenko.
Atbildē uz Zeļenska paziņojumu, ka Ukrainai vajag ļoti daudz naudas un daudz laika, lai pielāgotos jaunajiem pastāvēšanas nosacījumiem, Merkele atklāti paskaidroja, ka naudas nebūs, atbalstu tai nesniegs, tranzīta garantijas nebūs, zaļo tehnoloģiju ieviešanu Ukrainā Rietumi tikai imitēs un pat ne ilgāk kā līdz 2024. gadam un nevienam nerūp, kā Ukrainai izdzīvot nākotnē.
Kijevai jau tradicionālā Rietumu šantāža sarīkot karu ar Krieviju arī vairs nedarbosies. Uz mēģinājumiem norādīt uz militārajiem draudiem no Kremļa puses, kanclere ieteica izpildīt Minskas vienošanās. Tās, ko Kijeva bija iecerējusi ar Rietumu palīdzību pārrakstīt (vai vismaz pārlasīt) savā labā.
Tā ir pilnīga izgāšanās. Pēc trīsdesmit neatkarības gadiem Rietumiem vairāk rūp punduru Moldovas un Armēnijas, nevis milzīgās un kādreiz bagātās Ukrainas problēmas. Kas īsti noticis?
Kur ņemt ukraiņus?
Problēma slēpjas sakropļotajos ukraiņu valstiskuma pamatos. Teritorijā, ko pārsvarā apdzīvoja krievu (pēc valodas un kultūras, nevis pēc pases) tauta, tāda pati krievu vara pēkšņi nolēma būvēt etnokrātisko ukraiņu valsti. Pamatā tika liktas jau XX gadsimta pirmajā pusē izgāzušās ukraiņu nacionālistu idejas. Starp citu, tās izgāzās tieši tāpēc, ka neatbilda iedzīvotāju vairākuma uzskatiem un interesēm.
Par konsultantiem tika pieaicināti Ukrainas emigrācijas pārstāvji – to cilvēku pēcteči, kuri devās peļņā uz Kanādu jau no Austroungārijas, kā arī uz ASV un Lielbritāniju aizbēgušo kolaboracionistu pēcteči, kuri sadarbojās ar Hitlera režīmu Otrā pasaules kara laikā.
Šo cilvēku uzskati noliedza Ukrainas vēsturi kā daļu no Krievijas vēstures. Tā kā vairs nekā cita nebija, viņi neslēpa savu nodomu sacerēt "ukraiņu vēsturisko mītu", lai uz tā bāzes izveidotu ukraiņu nāciju.
Man varētu norādīt uz to, ka pēc padomju datiem PSRS sabrukuma brīdī no 51,5 miljoniem Ukrainas iedzīvotāju, ap 70% bija etniskie ukraiņi. Taču pēc padomju datiem arī komunismam vajadzēja iestāties 1980. gadā.
Kāda tāda valoda?
Ukrainiskuma bāzes trūkums saskatāms arī valodas politikā. 90. gados politiķi, kas ierobežoja krievu valodas lietojumu un vēlējās, lai ukraiņu valoda būtu vienīgā valsts valoda, atklāti apgalvoja, ka ukraiņu valoda mirs bez valsts atbalsta. Un tā bija patiesība. UPSR ukraiņu valoda funkcionēja tikai tādā apjomā, kādā to uzturēja un pat uzspieda valsts (ukraiņu skolas, ukraiņu valodas un literatūras obligātā mācīšana krievu skolās).
Bet lielākā daļa iedzīvotāju domāja un runāja krieviski.
Paši nacionālisti, aprakstot metodi, ar kuru, viņuprāt, būtu jāizveido ukraiņi, izvirza lozungu: "Nogalini sevī krievu!" Tātad ukraiņu nāciju saformēt neizdosies, kamēr visi Ukrainā dzīvojošie krievi nenogalinās paši sevi savās dvēselēs. Vai tas neapliecina, ka de facto krievi Ukrainā veidoja vairākumu (lai gan bieži vien viņi bija ierakstīti, kā ukraiņi)?
Tā bija liktenīga kļūda
Rezultātā vēsturiski krievu apdzīvotajā teritorijā no krieviem izveidotā vara, balstoties uz savu nekam nederīgo teoriju un tādiem pašiem nederīgiem konsultantiem, sāk būvēt etnisko ukraiņu valsti. Tā bija liktenīga kļūda.
Valsts varētu izvairīties no sašķelšanās un pretrunām un pievērsties ekonomikas attīstībai.
Tā vietā lielākā daļa valsts resursa tika iztērēta mākslīgajai (un pēc tam vardarbīgajai) ukrainizācijai, cīņai ar visu krievisko un centieniem attālināties no sava dabiskā sabiedrotā un stratēģiskā partnera – Krievijas. Šādā formātā nacionālistiem bija izdevīgi nodot valsts varu oligarhiem.
Savukārt oligarhi, kuru rokās koncentrējās politiskā un ekonomiskā vara, nodrošināja nacionālistisko ideju virzīšanu sabiedrībā, kā arī nodeva nacionālistiem kontroli pār izglītības, zinātnes, mākslas, literatūras, mediju jomu un ārpolitiku.
Šāda valsts viennozīmīgi bija pretrunā gan iedzīvotāju vairākuma interesēm, gan ekonomikas vajadzībām. Tā varētu eksistēt tikai uz savu resursu rēķina.
Samazinoties resursu bāzei, radās pretrunas starp dažādiem oligarhiskiem grupējumiem un tos pārstāvošajiem politiķiem.
Elites sašķelšana veicināja valsts sašķelšanu. Tā kā iekšējo grupējumu spēki faktiski bija vienādi, kļuva neizbēgama ārējo spēku iesaistīšana ukraiņu iekšējā politikā, kas arī pasliktināja sašķelšanu un padarīja neizbēgamu pilsoņu karu.
Tādējādi Ukrainas galvenā problēma ir ukrainiskuma ideoloģija. Trīsdesmit gadu laikā slimība aizgājusi pārāk tālu, metastāzes ir izpletušās pa visu organismu un vairs nav cerību uz izveseļošanos. Bezjēdzīgi domāt par to, kā atgūt "zaudēto paradīzi". Jādomā par to, kas notiks pēc tam.
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.