RĪGA, 24. augusts — Sputnik. Krievijas prezidents Vladimirs Putins savā rakstā atzīmēja, ka sabiedrības saliedēšana nebija ukraiņu neatkarības mērķis. "Nezaļežnostj" pārtapa par elites mēģinājumu atrauties no Krievijas, lai kļūtu par "lielo zivi mazā dīķī". Tā labad tika izveidota arī mākslīgā koncepcija "Ukraina nav Krievija".
Eiropas pažobelē
Deklarācijā par Ukrainas valsts suverenitāti ir pants, kurā valsts "pasludina savu nodomu nākotnē kļūt par pastāvīgu neitrālu valsti, kura nepiedalās militārajos blokos". Šis pants nedarbojas, uzsver KF valdības Finanšu universitātes Plašsaziņas līdzekļu un mediju biznesa departamenta docents Gevorgs Mirzajans.
"Ukraiņi sevi uzskata par Rietumu daļu. Lai gan viņi nav un nekad nebūs nekāda Rietumu daļa, jo arī turpmāk viņus turēs Eiropas Savienības un, visticamāk, NATO pažobelē."
Koncepcijas "antikrievija" ietvaros Kijeva uzņēma pārliecinātu kursu pretī NATO: 1997. gada 9. jūlijā NATO un Ukraina parakstīja "Īpašu partnerības hartu". No 2005. līdz 2006. gadam Ukraina ikgadēji piedalās piecās vai sešās NATO militārajās mācībās, galvenokārt Melnajā jūrā. Pēdējās — "Dive 2021" — notika 5. augustā.
Kijevas dreifs ES virzienā
Petro Porošenko prezidentūras laikā ar Augstākās Radas lēmumu Ukrainas Konstitūcijā tika ierakstīti panti, kas nostiprina valsts "Eiropas un eiroatlantisko kursu", proti, uz valsts iestāšanos ES un NATO. Ja līdz 2013. gadam Ukraina vēl saglabāja patstāvības ilūziju, tad pēc "Eiromaidana" kļuva acīmredzams Ukrainas valsts marionešu raksturs.
"Maidana" priekšvakarā Ukrainā bija daudz problēmu. Viktors Janukovičs mēģināja laipot starp diviem spēka centriem un cerēja, ka uzvarēs šajā laipošanā, skaidro Integrācijas perspektīvu pētījumu centra ģenerāldirektors Sergejs Rekeda.
"Janukovičs uzturēja aktīvu dialogu ar Briseli. Un Brisele tolaik realizēja iesaistīšanas taktiku — to, ko vēlāk sāka darīt ar Baltkrieviju. Iesaistīšanās taktika nozīmē, ka Rietumi cenšās iegūt kontroli pār Ukrainu nevis caur režīma maiņu, bet gan caur esošā režīma pakļaušanu ES," stāsta Sputnik sarunbiedrs.
Šī taktika skaidri izpaudās stāstā ar Briseles prasībām Kijevai veikt reformas. Galu galā reformas netika veiktas, bet asociācijas līgums tomēr tika noslēgts.
"Brisele neatteica Kijevai. Paraksts zem līguma Briselei nozīmēja Kijevas pakāpenisku dreifu uz ES pusi. Patiesībā Janukovičs arī nevēlējās nekādas reformas," skaidro Rekeda.
Tomēr kad Janukovičs piekrita pieņemt finansiālu palīdzību no Krievijas, iesaistīšanās taktika ātri pārtapa režīma maiņas taktikā. Uzreiz pie varas tika politiķi, kuri bija lojāli rietumu varas centram.
Vērienīgas manipulācijas
Janukoviča laikos pret asociāciju iestājās Ukrainas uzņēmēji, rūpnieki, kuri saprata, ka dokumenta parakstīšana beigsies ar valsts uzņēmumu bankrotu, uzsver Mirzajans.
"Asociācijas līguma būtība bija tāda, ka Ukraina pilnībā atvērās visām Eiropas precēm, pretī saņemot nelielu daļu Eiropas tirgū, turklāt pēc visu ražošanas jaudu sertifikācijas atjaunošanas, kurai nebija naudas. Tad Janukovičs uz laiku atteicās no līguma parakstīšanas, kamēr tas netiks pārskatīts," stāstā politologs.
Rekeda norāda, ka asociācijas līgumu parakstīja politiskiem mērķiem un tam nebija nekāda ekonomiska efekta. Piemēram, Kijevai pat nebija pieejas Eiropas Savienības izlīdzināšanas fondam, kas tika izveidots atpalikušo Austrumeiropas valstu atbalstam.
Turklāt bez maksas Ukrainas ražotāji varēja piegādāt ES valstīs tikai noteiktu preču daudzumu.
Otrs svarīgs asociācijas aspekts bija bezvīzu režīms.
"Bezvīzu režīms izrādījās vērienīga manipulācija, jo ukraiņiem tā nebija atļauja strādāt ES, bet paredzēja tikai pārvietošanos ES teritorijā tūrisma nolūkos. Lai gan 2013. gadā tika plaši apsriests, ka beidzot mēs (ukraiņi – red. piez.) brīvi brauksim un strādāsim visās ES valstīs un celsim savu dzīves līmeni," stāsta Rekeda.
Vienīgais, ko ieguva ukraiņi — viņi, kā tūristi, varēja brīvi ieceļot ES teritorijā un tālāk nelegāli strādāt Eiropā.
Neatgriešanas punkts
Ukrainai asociācija ar ES nedeva neko, izņemot politisko un kredītu jūgu. Turklāt, cenšoties sagraut ekonomiskos sakarus ar Krieviju, Ukraina iegrimusi teju pilnīgā atkarībā no Starptautiskā Valūtas fonda finansiālā atbalsta.
Šī gada augusta sākumā Zeļenska birojs paziņoja, ka 2020. gada jūnijā apstiprinātās Stand by programmas ietvaros SVF ir gatavs piešķirt valstij kārtējo aizdevumu vairāk nekā 2,7 miljardu dolāru apmērā it kā "bez atlīdzības un bez papildu nosacījumiem". Taču šīs aizdevums ir daļa no SVF visām valstīm sniegtā atbalsta pēcpandēmijas ekonomikas atveseļošanai, un Ukrainai nav nekādu priekšrocību tā saņemšanai.
Turklāt vēl pirms sākotnējās aizdevuma daļas saskaņošanas 2020. gada 10. jūnijā Kijeva pēc ES un SVF pieprasījuma jau ir izpildījusi sekojošo: pieņēmusi likumu par lauksaimniecības zemes pārdošanas uzsākšanu; de facto nodevusi SVF kontroli pār Ukrainas Nacionālo banku un pat daļēji izvedusi to no Ukrainas tiesiskā lauka, būtiski samazinājusi nodokļu slogu starptautisko finanšu spekulantu un transnacionālo kompāniju interesēs, novācot šķēršļus līdzekļu izvešanai no valsts.
Ukraina — tā ir absolūta savstarpējo attiecību projekcija starp Krieviju un rietumvalstīm, saka eksperts. Esošajā starptautiskajā situācijā Kijevas un Maskavas attiecību reanimācija nav iespējama. Pēc viņa vārdiem, Ukrainas krīze ir "Krievijas un Rietumu attiecību lejupslīdes" rezultāts.
Sputnik sarunbiedrs izteica pieņēmumu, ka pat gadījumā, ja savu problēmu dēļ Rietumi atteiksies aktīvi atbalstīt Ukrainu, Kijeva tomēr nespēs ātri pārskatīt attiecības ar Krieviju.
"Ukrainas gadījumā neatgriešanās punkts ir pārvarēts. Tā nespēs automātiski pārorientēties uz Krieviju vismaz tāpēc, ka gandrīz desmit gadu garumā tur notiek sistēmiskā rusofobijas kultivācija. Ir ukraiņu paaudzes, kas uzskata, ka Krievija nav brālīga valsts, ka mēs esam atšķirīgas tautas ar dažādām vērtībām, kas uzskata, ka mēs esam izprovocējuši visas problēmas, ko patlaban pārdzīvo Ukraina," rezumēja Rekeda.