Vairākas valstis (vai valstu apvienības) mūsdienu pasaulē rāda piemēru pārējiem. Piemēram, Eiropas Savienība šobrīd ir efektīvākā integrācijas apvienība. Simbols, kas liecina: cilvēcei nav jādzīvo feodālas sašķeltības apstākļos, valstis, kas gadu simteņiem karojušas savā starpā, var apvienoties augstāku mērķu labad, stāsta Krievijas valdības Finanšu universitātes docents Gevorgs Mirzajans.
Savienotās Valstis kādu laiku bija demokrātijas un sekmīgas attīstības piemērs, bet tagad spilgti demonstrē, par ko var izvērsties demokrātija un cilvēktiesību aizsardzības princips, ja to neierobežot ar likumu un mērķtiecību. BLM un MeToo līdzīgas kustības demonstrē deģenerācijas piemēru un sagrauj amerikāņu sabiedrību no iekšienes.
Krievijas funkcijas ir citādas. Tā (kopā ar Ķīnu un daļēji arī Turciju) demonstrē, ka Rietumu parauga demokrātija nav sekmīgas politiskās sistēmas vienīgais iespējamais modelis, ka katrai valstij vajadzīga sava veida sistēma, kas balstās uz iedzīvotāju tradīcijām, ģeogrāfiju, dzīves līmeni un vajadzības.
Arī Ukraina kļuvusi par spilgtu piemēru. Labi zināms, ka Savienotajām Valstīm (kas vada Ukrainu no ārienes) bija lieli plāni ap Kijevu.
Vašingtona ilgi loloja ieceri radīt savdabīgu "attīstības un demokrātijas bāku" pēcpadomju telpā, paraugu, kā viena valsts pārvēršas no tumsonīgas autoritāras valsts par mūsdienīgu plaukstošu sabiedrību, vienkārši pavēršoties pret Rietumiem un pazemīgi pieņemot visus padomus jautājumos par liberālo un demokrātisko reformu īstenošanu.
Šai "bākai" vajadzēja pamudināt sabiedrību Krievijā pieprasīt no vadības tādu pašu ceļu un tādējādi palīdzēt ASV sarīkot Maskavā ja ne krāsaino revolūciju, tad vismaz nopietni vājināt Vašingtonai nepaklausīgo vadību Kremlī.
Labi zināms, ka ASV savu politiku pēcpadomju telpā lielā mērā vērtē caur Krievijas savaldīšanas prizmu.
Bākas gaisma nav iedegusies
Amerikāņu pirmā "bākas" kandidāte bija Gruzija, kur Mihails Saakašvili nāca pie varas "rožu revolūcijas" revolūcijā, pēc tam ar ASV un Eiropas naudu organizēja reformu sēriju. Liberāļi slavēja viņu, publicēja grāmatas ar virsrakstiem "Kāpēc Gruzijai izdevies", taču galu galā eksperiments izrādījās neveiksmīgs.
Iemeslu bija daudz – izpildītāja ekscesi (Saakašvili nolēma iebrukt Dienvidosetijā, tādējādi diskreditējot sevi krievu un gruzīnu acīs), liberālisma pārspīlējumi (piemēram, tarifu atcelšana labības importam, kas nodarīja kaitējumu Gruzijas lauksaimniecībai), attīstības resursu trūkums Gruzijā, kā arī dziļi iesakņotas rusofobijas trūkums gruzīnu prātos.
Amerikāņi pievērsās Ukrainai. Resursiem bagāta valsts ar lielu iedzīvotāju skaitu, kuras elite jau ilgus gadus cenšas pārvērst savu valsti un sabiedrību par "nekrieviju", īstenoja politiku, kas ļautu atsvešināt daļu krievu tautas un pārvērst viņus par "īstiem ukraiņiem" ar atsevišķu vēsturi ārpus Krievijas, ar savu valodu un nacionālajiem varoņiem.
Ar amerikāņu vieglo roku "nekrievija" 2014. gadā pārvērtās par "AntiKrieviju", pēcmaidana valdība amerikāņu kuratoru uzraudzībā iniciēja liberālu un demokrātisku reformu procesu.
Rezultātā Ukraina patiešām pārvērtās par piemēru. Tikai ne tādu, kādu gribēja amerikāņi.
Ukraina nodemonstrēja, ka agresīva rusofobija valstī, kuras iedzīvotāju liela daļa runā krieviski, domā krieviski un uzskata par krieviem, nenoved pie stabilas un plaukstošas sabiedrības izveides. Drīzāk gan otrādi, tā stimulē šķelšanos, pilsoņu konfliktu un pat pilsoņu karu.
Tā demonstrē, ka agresīva rusofobija valstī, kas robežojas ar Krieviju un lielā mērā no tās ir atkarīga, nenozīmē valsts drošību un attīstību.
Ukraina zaudēja beznodevu piekļuvi Krievijas tirgum un tikai Kremļa savaldības un visnotaļ mīkstās pozīcijas dēļ (par to Vladimiru Putinu jau kritizē virkne ekspertu Krievijā) nezaudēja bezvīzu režīmu, iespēju viesstrādniekiem strādāt Krievijā, kā arī nesaņēma nopietnas ekonomiskās sankcijas.
Tā demonstrē, ka antikrievijas priekšposteņa loma, ko brīvprātīgi uzņēmusies Ukraina, nenes nopietnas dividendes. Ukrainā taču valdīja pārliecība, ka Vašingtona un Brisele (Kijevas gudrinieku ieskatā tās ir eksistenciālā konfliktā ar Maskavu) visādi atbalstīs savu priekšposteni. Iesūknēs naudu, piešķirs politisko kapitālu un pat iekļaus to Rietumu integrācijas blokos (ja nu ne gluži ES, tad vismaz NATO).
Taču nekas tamlīdzīgs nenotika, drīzāk gan otrādi, - Rietumi pakāpeniski pamet Ukrainu. ES jau saprot, ka konflikts ar Krieviju ir bezjēdzīgs, nav izredžu tajā uzvarēt, bet ASV to pamazām aptver atsevišķi cilvēki. Rezultātā Rietumi mēģina vienoties ar Maskavu.
Ukraina ar savu rusofobiju banāli nonāk vēsturiskā procesa pažobelē (lai cik nikni viņi kliedz par pretējo), bet perspektīvā – viens pret vienu ar Krieviju (kā zināms, tā ir labsirdīga, tomēr atmiņa tai ir laba). ASV jau parādījušas, kā ievēro savas sabiedroto saistības (ne tikai pret valstīm, bet arī pret vietējiem līdzskrējējiem). Piemēram, Afganistānā, it īpaši Kabulas lidostā.
Tātad visām valstīm vajadzētu vērīgi papētīt Ukrainas pieredzi un neatkārtot to. Tas īpaši attiecas uz pēcpadomju valstīm, kam jāsadzīvo ar Krieviju un ko Krievija, pēc būtības, glābj no nabadzības un iekšējiem draudiem.