Prasība saistīta ar 2008. gada augusta notikumu kārtējo gadadienu. Toreiz, lai apturētu Gruzijas agresiju, Maskava sāka operāciju ar mērķi piespiest ievērot mieru. Vai Kremlis uzklausīs "labos padomus"? Šo jautājumu portālā RIA Novosti noskaidroja Galija Ibragimova.
Fantomsāpes
Augusta sākumā Gruzijas teritoriālā vienotība tradicionāli kļūst par centrālo tēmu Rietumos. Ik gadus ASV un Eiropa atsauc atmiņā "piecu dienu karu" 2008. gadā, kad Gruzijas spēki centās iebrukt Chinvalā, apšaudīja pilsētu un Krievijas miernešus. Mihails Saakašvili gribēja ar spēku atgūt 90. gadu sākumā atdalījušos Dienvidosetiju un Abhāziju.
Neizdevās. Vispirms gruzīnu karavīru virzību uz priekšu aizkavēja mierneši un zemessargi, vēlāk – Ziemeļkaukāza apgabala 58. armija. Dmitrijs Medvedevs 8. augustā sāka konflikta zonā operāciju ar mērķi piespiest ievērot mieru, lai apturētu masveida artilērijas apšaudi Chinvali. Reģionā iegāja Krievijas armija un kopā ar dienvidosetīnu formējumiem padzina gruzīnus. Pēc kara Krievija atzina Chinvali un Suhumi neatkarību.
Rietumi situāciju interpretēja pa savam. Saakašvili iegalvoja ASV un ES, ka karadarbību sākusi Maskava, ne viņš. Tātad Gruzija nemaz nav uzbrukusi, tā aizsargājusies no "Krievijas agresijas". Pasaules mediji vēl aizvien biedē auditoriju ar to, ka Kremlis toreiz it kā esot pavērsis tankus pret Tbilisi. Tomēr ES pārskatā par tālaika notikumiem atklāti teikts: karu sāka Gruzija. Krievija neplānoja uzbrukt kaimiņiem.
Osetīni un abhāzi no 80. gadu beigas pieprasīja neatkarību, taču viņu viedokli ignorēja gan Tbilisi, gan, protams, rietumvalstis. Nevēlēšanos uzklausīt otru pusi Vašingtona un Brisele skaidroja ar Gruzijas negrozāmo teritoriālo vienotību.
Tā nu arī "piecu dienu kara" 13. gadadienas priekšvakarā Rietumi atkal kritizēja Maskavu par atbalstu Dienvidosetijai un Abhāzijai. Vēl vairāk, Albānija, Īrija, Norvēģija, Igaunija, Francija, Lielbritānija un ASV izplatīja ANO Drošības Padomē paziņojumu ar aicinājumu Krievijai atsaukt Chinvali un Suhumi neatkarību.
"Krievijas klātbūtne republikās ir nelikumīga. Maskavai bez kavēšanās jāizved bruņotie spēki no Gruzijas teritorijām," teikts dokumentā.
Krievijas pārstāvis ANO Dmitrijs Poļanskis rezolūciju nosauca par "fantomsāpēm". Viņš konstatēja, ka Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarība ir realitāte, ko nevar ignorēt.
Kmaskava atgādināja arī to, ka Rietumi paši ne vienu vien reizi noniecinājuši valsts teritoriālās vienotības jēdzienu. "Paskatieties uz savu "aci", jums tajā ir Kosova. Šīs serbu zemes neatkarību jūs atzināt bez visādiem referendumiem. Taču tad jūs runājāt par tautu tiesībām uz pašnoteikšanos. Mēs nekad neatsauksim Dienvidosetijas un Abhāzijas atzīšanu," paziņoja Krievijas senators Sergejs Cekovs.
Vienotība vai pašnoteikšanās
Precedents ar Kosovu uzpeld ik reizi, kad runa ir par Dienvidosetijas un Abhāzijas atzīšanu. Taču rietumu politiķi pastāvīgi iegalvo Belgradai un Maskavai, ka situācijas esot atšķirīgas. Prištinas neatkarību it kā pamato tas, ka serbu valdība esot ierobežojusi kosovāru tiesības un likvidējusi viņu autonomiju. Turklāt Kosova 90. gadu beigās pārgāja ANO aizgādībā.
ASV un ES nepārliecina Krievijas argumenti par to, ka notikumi Gruzijā, Dienvidosetijā un Abhāzijā no 80. gadu beigām veidojās pēc tāda paša scenārija: mazo tautu tiesību apspiešana, mēģinājumi likvidēt autonomiju. Saskaņā ar Rietumu loģiku, pret Gruziju attiecināms valsts teritoriālās vienotības princips. Bet Kosovā prioritātē ir tautu pašnoteikšanās tiesības.
Jāpiebilst, ka Krievijai naidīgo vektoru Tbilisi amerikāņi atbalstīja jau pirms 2008. gada augusta. Gruzijas tiesības uz pašnoteikšanos amerikāņi atbalstīja jau pirms PSRS sabrukuma. 1989. gada aprīlī Tbilisi iedzīvotāji izgāja mītiņā un pieprasīja republikas izstāšanos no PSRS. Komunistiskās partijas locekļi izkliedēja mītiņu ar spēku, pūlī gāja bojā cilvēki.
Vēl aizvien nav zināms, kas tieši pavēlēja ievest pilsētā desantniekus. Taču jau toreiz ASV nostājās Gruzijas pusē. Maskava pūlējās nestrīdēties ar Tbilisi un samierināt Gruzijas vadību ar osetīniem un abhāziem: šo tautu attiecības saasinājās jau 70. gadu beigās. Maskavas soļus uzskatīja par spiedienu. Galu galā Kaukāzs kļuva par ASV un PSRS, pēc tam – ASV un Krievijas konfrontācijas jauno lauku. Rietumi visiem spēkiem atbalstīja Tbilisi, bet Krievija gruzīnu un osetīnu konfliktā 1991. gadā un 2008. gada augustā centās nepieļaut konflikta paplašināšanos.
Līdz ar Eduarda Ševarnadzes nākšanu pie varas Maskavas un Tbilisi attiecības šķietami normalizējās. Gruzija iekļāvās NVS, starp valstīm veidojās politiskie un ekonomiskie kontakti. Tos veicināja arī ilggadīgi kultūras un reliģiskie sakari. Galvenais – Ševarnadzes laikā sakārtojās Tbilisi kontakti ar Dienvidosetiju un Abhāziju. Atjaunojās transporta satiksme, Chinvali un Suhumi iedzīvotāji guva iespēju mācīties Gruzijas augstskolās un bez maksas ārstēties visā valstī. Atsākās tirdzniecība, iezīmējās biznesa projekti.
Paralēli Gruzija attīstīja arī attiecības ar Rietumiem. Republika viena no pirmajām pēcpadomju telpā pasludināja nodomu iestāties NATO un ES. 1994. gadā Tbilisi pievienojās NATO programmai "Partnerība miera labad", taču aliansē valsts vēl aizvien nav tikusi.
Nav noteiktības arī jautājumā par ES. 2009. gadā Gruzija iestājās "Austrumu partnerībā" – ES projektā, kura mērķis ir paātrināt pēcpadomju valstu integrāciju Rietumu struktūrās. Vēl pēc četriem gadiem Tbilisi parakstīja vienošanos par asociāciju ar ES. Taču visi šie soļi vēl nav palīdzējuši iestāties ES.
Pretējs iznākums
Gruzijas tuvināšanos Rietumu pasaulei parasti pavada Krievijai naidīgi izteikumi, un ne tikai. 2003. gadā Amerika un Eiropa atbalstīja tā saucamo "rožu revolūcija", kas noveda pie varas maiņas un nopietnas šķelšanās Maskavas un Tbilisi attiecībās.
Pie tās noveda aizdomas par parlamenta vēlēšanu falsifikāciju. Opozīcija, kuras vadībā stājās 35 gadus vecais amerikāņu augstskolas absolvents Mihails Saakašvili, ielauzās parlamentā. Tobrīd uzstājās Ševarnadze. Viņu apsūdzēja par stagnāciju un pieprasīja demisionēt. Lai nepieļautu asinsizliešanu, prezidents atkāpās no posteņa, un Gruzijas vadībā stājās Saakašvili.
Līdz ar Mišiko (Saakašvili iesauka) nākšanu pie varas sākās nopietnas domstarpības Tbilisi un Maskavas, Chinvali un Suhumi starpā. Jaunais prezidents visiem spēkiem provocēja kaimiņus. Piemēram, 2004. gadā, Saakašvili, demonstrējot spēku, atguva savā kontrolē Adžāriju, kas tāpat pretendēja uz neatkarību. Maskava toreiz turējās neitrāla, un Saakašvili to novērtēja kā atļauju savaldīt arī citas nekontrolētās teritorijas.
2004. gadā Gruzija organizēja tā saucamo humanitāro maršu uz Chinvali, taču atgūt autonomiju neizdevās. Šoreiz Maskava negatīvi novērtēja Tbilisi darbības un aicināja pārtraukt provokācijas. Tomēr Saakašvili uzskatīja, ka Rietumu pasaule ir viņa pusē, tātad Chinvali un Suhumi agri vai vēlu nonāks Tbilisi kontrolē.
Saakašvili militārā retorika rada atbalstu ASV un Eiropā. Taču pat tur nedomāja, ka Gruzijas līderis ķersies pie darbiem un sāks karu ar kaimiņiem. 2008. gada notikumi pārsteidza lielāko daļu pasaules līderu. Daudzi gan atbalstīja Saakašvili, taču atzina, ka prezidenta darbības ir pārāk riskantas.
Rezultāts bija pretējs: Gruzija galīgi zaudēja teritorijas. Pie tam Maskava, kas ilgi pūlējās samierināt Tbilisi ar autonomijām, nolēma atzīt to neatkarību.
Atslēgas Maskavā
"Vēl nesen tūrisms bija viena no nedaudzajām jomām, kurās sakari attīstījās. Pirms trim gadiem Maskava pārtrauca tiešu aviosatiksmi ar Tbilisi pēc Krievijai naidīgajām demonstrācijām Gruzijā, ko izprovocēja Krievijas deputāta Sergeja Gavrilova vizīte. Saakašvili piekritēji aicināja cilvēkus iziet ielās un stāties pretī "Maskavas rokai"," atcerējās Gruzijas zinātniski pētnieciskā centra "SIKHA foundation" dibinātājs politologs Arčils Siharulidze.
Viņš stāsta, ka tūrisma kompānijas Tbilisi joprojām vēlas piesaistīt Krievijas iedzīvotājus, taču viņi var iebraukt tikai caur trešajām valstīm. "Pie tam Gruzijas iekšpolitiskajā dzīvē "Krievijas draudi" parādās katru reizi, kad opozīcija sāk skaidrot attiecības ar valdošo partiju. Politiķi pārmet viens otram sakarus ar Kremli," viņš atzīmēja.
Jautāts par situāciju ap Dienvidosetiju un Abhāziju, Siharulidze atzina: gruzīni cer, ka teritorijas atgriezīsies Gruzijas sastāvā. Pie tam viņš uzsvēra: "problēmas risinājuma atslēgas vēl aizvien ir Maskavā, nevis Chinvali un Suhumi". Tātad Gruzijai nāksies meklēt saskarsmes punktus ar Krieviju.
Abhāzu politologs Ahra Butbajs ir pārliecināts: par Chinvali un Suhumi atgriešanos Gruzijas sastāvā nevar būt ne runas. "Valstis, kas pieprasa atsaukt mūsu neatkarības atzīšanu, nekad nav sapratušas, nekad nav īsti interesējušās, ko domā paši iedzīvotāji. Neviens no Rietumu politiķiem nav pabijis mūsu ādā, kad bija karš," viņš noteica.
Politologs uzsvēra, ka Rietumu izteikumi ir tikai populisms pirms 2008. gada augusta notikumu kārtējās gadadienas.