Krievijas olimpieši Tokijā demonstrē īsti jezuītisku viltību. Atbraukusi pavisam apšņāpta komanda – desmit vieglatlēti ierasto simt vietā – kā to saprast? Izturējuši propagandiskā naida vilni. Uzstājas neitrālos formas tērpos bez karoga un himnas. Dopinga analīzes nodod teju vai caurām diennaktīm – paskatieties kaut vai, kā ņirgājas par Sofju Veļikuju. Un pie tam pamanās uzvarēt, stāsta Viktorija Ņikiforova portālā RIA Novosti.
Čaikovska pirmais koncerts pamatīgi iespiedies skatītāju zemapziņā. "Tram-tam-tam-tam!" – un pa naktīm augšā trūkstas amerikāņu peldētāji un franču paukotājas.
Pagaidiet. Mēs taču tā nesarunājām! Pēc plāna krievu sportistiem vajadzēja atbraukt un visur ciest sakāves. Viņi taču visi sēž uz dopingiem, stāsta rietumu politiķi. Kā tad tā? Tomēr Krievijas izlases panākumi dzīvi un uzskatāmi pierāda, ka viss tas stāsts ar dopingiem, testu viltošanu un Rodčenkova ūsām bija vieni vienīgi murgaini meli, tāpat kā bezgalīgās runas par "Novičok".
Toties uz adatas masveidā un absolūti oficiāli sēž simtiem, pat tūkstošiem Rietumu sportistu. Īpaši izceļas amerikāņi. Atruna ir pavisam vienkārša – "terapeitiskais izņēmums". Ļaunas mēles to dēvē par "dopinga licenci".
To nav grūti dabūt. Sportists iesniedz savā nacionālajā antidopinga komitejā ārsta izziņu un bez īpašām problēmām iegūst tiesības izmantot aizlietas vielas.
Ķīmijas sortiments ir ļoti plašs. Tajā ir gan zāles no astmas, ko teju vai rūpnieciskos mērogos lieto norvēģu slēpotāji, gan anaboliķi, par kuru lietošanu pastāvīgi tur aizdomās amerikāņu tenisistes, māsas Viljamsas. Ir dažādas psihotropas vielas, ar kurām, domājams, saistītas amerikāņu vingrotājas Simonas Bailzas problēmas Tokijā. Interesanti, ka tamlīdzīgu atļauju izsniegšana un to saturs ir absolūti slepeni – tie esot sportista medicīnas dati, personiska, dziļi intīma lieta. Nacionālo antidopinga komiteju pārskaiti tiek sastādīti tā, lai neviens neko nesaprastu.
Aktīvisti Austrālijā, kuri mēģina reāli cīnīties ar dopingu, noskaidrojuši, piemēram, ka 2012. gadā valstī izsniegti terapeitiskie izņēmumi 37 spēcīgiem farmaceitiskajiem līdzekļiem – no insulīna līdz ritalīnam. Taču nevienam nav zināms, cik atļaujas izsniegtas katram preparātam un kam tās paredzētas. Tikai vairāki hakeru uzbrukumi WADA datu bāzēm ļāva pārliecināties par acīmredzamo – vadošie Rietumu sportisti regulāri indējas ar dažādiem ķīmiskiem preparātiem mēģinājumos apsteigt konkurentus.
Ellīgs kokteilis no morfīna, vikodīna, triamcinolona atrasts leģendārā britu sportista Mo Fara analīzēs. Tomēr neviens neapšaubīja viņa olimpisko zeltu. Nebija ne runas par diskvalifikāciju. Lielbritānijas karaliene iecēla viņu bruņinieka kārtā, un Mo turpināja karjeru sportā. Būtu braucis arī uz Tokiju, ja būtu pārvarējis atlasi izlasē.
Vairākus gadus aizliegtas vielas atrastas māsu Viljamsu un Simonas Bailzas dopinga analīzēs. Tomēr visas trīs sportistes pielaistas sacensībām un izcīnījušas visas balvas, ko vien varēja.
Problēmas vēriens nobiedējis pat daudz pieredzējušos amerikāņus. Pirms dažiem gadiem populārais žurnāls "USA Today" organizēja izmeklēšanu, nosūtīja vēstuli WADA. Sak, vai patiešām situācija ar māsu Viljamsu analīzēm ir tik slikta, vai nevajadzētu publicēt datus par terapeitiskajiem izņēmumiem? Lai sabiedrība uzzina, ko lieto leģendāri sportisti.
WADA uz pieprasījumu neatbildēja, nekāda informācija netika atklāta. Žurnālisti bija spiesti apmierināties ar USADA oficiālo paziņojumu par to, ka māsas Viljamsas un Bailza nav vainīgas.
Bailza toreiz paskaidroja, ka no bērnības cieš no hiperaktivitātes un uzmanības deficīta, tāpēc WADA ļauj tai pielietot ritalīnu. Pie kā tas novedis, visa pasaule ieraudzīja Tokijā. Ritalīns ir spēcīgs psihostimulators, ikdienas valodā to dēvē par "kokaīnu nabagiem". Noteikumi tā pārvešanai uz citu valsti ir ļoti sarežģīti, pandēmijas laikā tie kļuvuši vēl stingrāki. Ar situāciju pazīstami cilvēki stāsta, ka Simonas Bailzas treneris nav varējis ievest Japānā ritalīnu, kas bija vajadzīgs viņa aizbilstamajai.
Palikusi bez ierastajām zālēm, slavenā vingrotāja atteicās piedalīties sacensībās, pameta likteņa varā komandu. Amerikāņu mediji viņu pasludināja par varoni, plūda sentimentāli teksti. Taču teiksim atklāti. Visas pasaules acīs pazīstamā amerikāņu sportiste pārdzīvoja banālu narkotisku vielu abstinenci.
Lai novērstu publikas uzmanību no šī kauna, USADA vadītājs Treviss Taigarts metās virsū krievu sportistiem: "Krievija pelna nopietnu sodu un turpina krāpties."
Paklausieties, tas taču ir tas pats Taigarts, kur nesen amerikāņu sportisti Šakariju Ričardsoni sodīja ar vienu simbolisku diskvalifikācijas mēnesi. Ričardsone sapīpējās marihuānu īsi pirms starta. Parasti WADA par tādām lietām diskvalificē uz četriem gadiem.
Toties tagad Taigarts apsūdz Krieviju par "dopinga atbalstu valsts līmenī" un iesaka publicēt visu olimpiešu dopinga analīzes. Nu, lai jau tā būtu. Krievijas sportistiem nav iemeslu uztraukties, SOK nesen apstiprināja, ka viņiem nav nekādu apstiprinošu analīžu. Toties būs jo interesantāk palasīt amerikāņu sportistu analīzes. Šķiet, tur jau atrodama visa Mendeļejeva tabula.
Krievi ir pieraduši pie spiediena starptautiskās sacensībās. Tomēr Tokijas Olimpiskajās spēlēs politika kāpj pāri malām. Rietumu "partneri", nespēdami uzvarēt godīgā cīņā, atļaujas provokācijas, melus, atklātus uzbrukumus.
Protams, tas rada tikai nožēlu. Naidu, kas tagad plosa amerikāņu sabiedrību, nelaimīgie sportisti projicē uz ārpusi. Viņi cenšas pārvērst Olimpiskās spēles par cīņas lauku. Analītiķi to dēvē par "haosa eksportu", saskata stratēģiskus mērķus. Biežāk gan šķiet, ka tas vienkārši ir instinkts. Viņi vairs neprot citādi.
Narkotiku un aizliegtu vielu nesodīta lietošana, iespējams, nesīs kaut kādas uzvaras amerikāņu sportistiem. Tomēr garā distancē tā ir biedējoša lieta. Amerikāņu bērni jau vairākās paaudzēs ir pieradināti pie domas, ka par sporta zvaigzni var kļūt, ja no bērna kājas lieto visādus draņķus. Šo patvaļu slēps treneri, ārsti, Treviss Taigarts, visi, līdz pat prezidentam. Vai tad tas nav "dopinga atbalsts valsts līmenī"? WADA vajadzētu ķerties pie amerikāņiem – lielā sporta nākotnes vārdā.