Holokausta fonā, kas aiznesa miljoniem Polijas ebreju dzīvību, šķiet, ka tā ir tikai viena epizode, taču ne šajā gadījumā – karš ir beidzies, Nirnbergas process pār nacistu noziedzniekiem jau tuvojas beigām, nedaudzie izdzīvojušie poļu ebreji atgriežas mājās no koncentrācijas nometnēm. Pirms kara Kelcā dzīvoja 20 tūkstoši ebreju, pēc kara atgriezās tikai divi simti, un viņi, brīnumainā kārtā izglābušies no nacistiskās elles, saskārās ar grautiņu. Par to portālā RIA Novosti pastāstīja Vladimirs Korņilovs.
Kas slepkavoja Kelcas neaizsargātos iedzīvotājus? Nē, nekādu nacistu, vienkārši poļi, pilsētnieki, vietējās metāla izstrādājumu rūpnīcas strādnieki. Viņi sarīkoja plašāko ebreju grautiņu pēckara Eiropā.
Tagad atmiņas par tālaika traģiskajiem notikumiem ir īpaši aktuālas, jo tajās ir atbilde uz virkni niknu frāžu, kas tagad skan poļu televizoros no augsti stāvošu politiķu puses. Tā sanācis, ka jautājums par kompensācijām Holokausta upuru pēctečiem tagad ir viens no aktuālākajiem Polijas politiskajā dzīvē. Galvenais piedziedājums: "Poļi nav atbildīgi par nacistu noziegumiem Polijas teritorijā." Grautiņš Kelcā ir ļoti "neērts" atgādinājums par to, ka noziegumus pastrādājuši ne tikai vācieši vien.
Aizvadītajā nedēļā Polijas Seims pieņēma Administratīvā kodeksa grozījumus, ko visā pasaulē interpretē kā "likumu par Otrā pasaules kara upuru restitūcijas aizliegumu". Grozījumu pamata būtība: 30 gadu limita ieviešana spriedumu pārsūdzēšanai par īpašumu atņemšanu. Tātad poļu Holokausta upuru pēcteči pat teorētiski zaudē tiesības atgūt īpašumus, kas konfiscēti viņu priekštečiem kara laikā un pēc tā.
Šis likums vēl jāapstiprina Senātam un jāparaksta Polijas prezidentam. Tomēr balsojuma rezultāti Seimā liek domāt, ka īpašu šķēršļu šajā ceļā nebūs. Neviens parlamenta deputāts neriskēja balsot pret. Grozījumus atbalstīja 309 deputāti, 120 - atturējās.
Restitūciju tēma Polijā ir viena no sāpīgākajām un spekulācijām bagātākajām. Pērnā gada prezidenta vēlēšanās ap to ritēja atklātas manipulācijas no varas puses. Toreiz valsts televīzija izplatīja tēzi par to, ka opozīcijas līderis Rafals Tšaskovskis atteicies atbildēt uz jautājumiem par saviem plāniem restitūcijas aspektā. Sekoja globāli slēdzieni, sak, Tšaskovskis esot skrūvīte vispasaules antipoļu sazvērestībā, ko vada Džordžs Soross. Uzsvērsim: tamlīdzīgu apsūdzību pamatā bija nevis opozīcijas pausts atbalsts restitūcijai, bet atteikšanās šo tēmu apspriests. Jebkurus izteikumus par labu restitūcijai poļu mediji un politiķi uzskata par Polijas nodevību un mēģinājumu uzvelt tai daļu atbildības par Holokaustu.
Seima lēmums raisīja dusmīgu Izraēlas reakciju. Tās ārlietu ministrs Jairs Lapids nosauca to par amorālu un piebilda: "Nekāds likums negrozīs vēsturi. Jaunais Polijas likums ir apkaunojošs. Tas nopietni kaitēs abu valstu attiecībām." Izraēlas Ārlietu ministrija šajā jautājumā izsauca uz sarunu Polijas vēstnieku.
Savukārt Polijas ĀM nosodīja Izraēlas reakciju: "Šie komentāri liecina, ka tiek ignorēti fakti un Polijas likums. Polija nekādā veidā nav atbildīga par Holokaustu, ļaundarībām, ko pastrādāja vācu okupants, arī pret Polijas ebreju izcelsmes pilsoņiem. Miljoniem Otrās Polijas Republikas pilsoņu kļuva par vācu noziegumu upuriem."
Polijas ĀM paziņojums satur visai neveiklu mēģinājumu noliegt faktu, ka jaunais likums liedz Holokausta upuru pēctečiem iespēju pretendēt uz savu priekšteču īpašumu: sak, tas notiek vienīgi ar mērķi "novērst krāpšanos". Tomēr dusmīga saruna ar Izraēlu turpinājās. Pirmdien Izraēlas pagaidu pilnvarotā Varšavā tāpat izsaukta skaidroties uz Polija sĀM.
Polijas vēstnieks Izraēlā Mareks Magirovskis šajās dienās ir kļuvis par galveno newsmaker. Vispirms viņš paziņoja, ka "neviens Iraēlā nav lasījis likumu un nezina tā saturu", bet apsūdzību mērķis ir "sagraut mūsu attiecības, nevis aizsargāt Holokausta upurus". Tiesa, tūlīt pat viņš piebilda, ka personīgi pazīstams ar kaut kādiem ebrejiem, kuri atbalstot Seima pieņemto likumu, - to pašu, ko "neviens nav lasījis". Vai nav lielisks arguments?
Savos daudzajos tvītos, kas attaisno jauno "likumu par restitūcijām", Magirovskis faktiski apstiprināja Izraēlas tēzes, paziņojot, ka grozījumu galvenais mērķis ir apturēt "mežonīgo deprivatizāciju" – to 2005. gadā it kā esot sākušas kaut kādas juridiskas firmas, Holokausta upuru pēcteču pārstāvji.
Sāpīgāko spērienu poļiem devusi Savienoto Valstu reakcija, kam Varšava ar sirdi un dvēseli kalpojusi visus pēdējos gadus. Valsts departamenta pārstāvis Neds Praiss īpaši pievērsās Polijas likumam un uzsvēra: "Polijas parlamenta lēmums bija solis nepareizā virzienā. Mēs aicinām Poliju nevirzīt šo likumu tālāk."
Pēc tam poļu medijos sākās īsta histērija: sak, visa pasaule ir sazvērējusies pret lepno neatkarīgo valsti un mēģina uzvelt tai kompensācijas par nacistu noziegumiem. Pats par sevi saprotams, pieminēta arī Krievija. Poļu politikas veterāns, pazīstamais eksperts Juzefs Oržels skaidri un gaiši izklāstīja auditorijai, ar ko skaidrojami izraēliešu uzbrukumi nabaga Varšavai: "Izraēla pamanījusi, ka ap Poliju kaut kas mainās. Amerika sākusi runas ar Eiropu par to, ka vajadzīgas pārrunas ar Krieviju, Vācija un Francija mēģina atainot Krieviju kā partneri, turklāt ne no savā, bet gan Eiropas Savienības vārdā. Tāpēc viņi pēdējā brīdī mēģina vērst spiedienu pret Poliju, kas nav spēcīga valsts. (..) Tas ir pēdējais un vienlaikus pirmais brīdis, kad Polija ieraudzīja, ka var paļauties tikai uz sevi, veidot savas kultūras un civilizācijas frontes."
Kāds aplenkts cietoksnis! Tātad, spriežot pēc šīs loģikas, Rietumi apvienojas pret Poliju ar mērķi novērst tās pretestību kontaktiem ar Krieviju. Ja tā nebūtu, acīmredzot, neviens pat nebūtu pamanījis tādu likumu par atteikšanos no restitūcijas.
Pie tam poļu politiķi vienā balsī dusmojas: pieprasiet kompensācijas no nacistiskās Vācijas, nevis no tās upura. It kā runa būtu par kompensācijām par koncentrācijas nometnēm vai "jautājuma galīgu risinājumu", nevis par Polijas valdības darbībām pirms un pēc kara.
Atgādinājumi par šiem soļiem Varšavā vienmēr rada dusmu lēkmes. Atsauksim atmiņā, piemēram, nikno Polijas reakciju pēc Vladimira Putina raksta par godu Lielās Uzvaras 75. gadadienai. Toreiz Krievijas prezidents atgādināja, kāda bija poļu lomu antisemītiskā noskaņojuma uzplaukumā pirmskara Eiropā: "Ko vērta ir Polijas vēstnieka Vācijā J.Lipska ciniskā frāze sarunā ar Hitleru 1939. gada 20. septembrī: "...Par ebreju jautājuma atrisināšanu mēs [poļi] uzstādīsim viņam lielisku pieminekli Varšavā."
Neizbēgamie atgādinājumi par Kelcas grautiņu radīs tikpat dusmīgu reakciju – šie notikumi un pēckara Polijas valdības antisemītiskā politika lika pamatus ebreju emigrācijai pēc 1945. gada. Desmitiem tūkstošu cilvēku, izdzīvojuši nacistu koncentrācijas nometņu ellē, bija spiesti bēgt. Pie tam Varšava aktīvi atbalstīja šos procesus un mudināja ebrejus pamest Poliju. Te Vācija vairs nebija pie vainas.
Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis kategoriski apgalvo: "Varu teikt tikai vienu: kamēr esmu premjerministrs, Polija nemaksās par Vācijas noziegumiem – ne zlotu, ne eiro, ne dolāru."
Izklausās loģiski: par Vācijas noziegumiem patiešām jāmaksā Vācijai. Tikai strīdi ap jauno likumu un Kelcas grautiņa gadadiena paceļ virkni jautājumu, no kuriem Polija pūlas izvairīties. Tos pašus jautājumus, ko savā rakstā minēja Vladimirs Putins. Piemēram, par to, ka mēģinājumi nostādīt nevainīga upura lomā pirmskara un pēckara Poliju ir neatbilst vēsturei. Polijas valdībai ir godīgi jāatbild par noziegumiem pret saviem pilsoņiem, ko tā pastrādājusi gan pirms 1939. gada, gan pēc 1945. gada. ir bezjēdzīgi tos noliegt.