Būtiska vienošanās nav panākta: vēstnieki atgriezīsies, iespējama ieslodzīto apmaiņa, vienojās sākt pārrunas bruņojuma jautājumos: "Tuvākajā laikā tiks iniciēts komplekss divpusējs dialogs stratēģiskās stabilitātes jautājumos; tas būs saturīgs un enerģisks." Un viss? Jā, taču neviens neko daudz vairāk no tikšanās negaidīja. Vai varbūt tomēr gaidīja? Par samita rezultātiem portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs.
Vilšanās tomēr ir, un, spriežot pēc abu prezidentu preses konferencēm, ļoti vīlušies ir amerikāņi. Aizokeāna preses jautājumi gaisināja jebkādas šaubas: Amerikā cerēja, ka Krievijas politika mainīsies. Skaidrs, ka tādas cerības neloloja administrācija, tomēr tās bija sabiedriskajā viedoklī, pareizāk sakot, to veidojošajos medijos. Tās skaidri izskanēja jautājumos, ko amerikāņu žurnālisti uzdeva Putinam: "Vai jūs uzņēmāties saistības (kiberuzbrukumu, Ukrainas utt. jautājumos)?" Absurds?
Piedevām Baidenam, kad viņš jau pameta preses konferenci gandrīz vai mugurā uzkliedza: "Jūs taču teicāt, ka Putins mainīs savu uzvedību, bet viņš atkal visu noliedz un turpina savu!"
Prezidents pat bija spiests atgriezties un atbildēt: sak, jūs mani neklausāties, es to nesolīju, es teicu, ka tas varētu notikt visas pasaules spiediena rezultātā.
No kurienes cēlušās tādas nesaprotamas gaidas? Tās ir amerikāņu elites galvās valdošā sakropļotā pasaules redzējuma rezultāts. Pirmkārt, elite tic, ka Amerika vēl aizvien diktē spēles noteikumus. Otrkārt, cīņā ar Trampu tā noticējusi pati saviem izdomājumiem (ko izmantoja cīņā ar nepatīkamo prezidentu) par Krievijas iejaukšanos ASV darīšanās, un tagad gaida sodu Krievijai un izmaiņas tās politikā. Absolūti nav saprotams, ko iesākt, turklāt ne jau Putinam, bet Baidenam.
Viņš pats iniciēja tikšanos, lielā mērā – iekšpolitisko apsvērumu dēļ, lai nodemonstrētu savu atšķirību no Trampa, spēju labot viņa "kļūdas", "izgāšanās" un "piekāpšanās" (izdomātas, jo Trampa atteikšanos spēlēt "krievu marionetes" lomu ASV dēvēja par izdabāšanu krieviem). It kā jau viņš labi sagatavojās sarunai ar Putinu, paklausīja padomniekiem. Pat Hilarija Klintone viņu uzslavēja:
"Tas, kā viss šoreiz bija režisēts: ātrs rokasspiediens, nekādas fotografēšanās, ātri iegāja telpā, nekādas kopīgas preses konferences, - tas viss patiešām ir spēcīgs diplomātisks signāls par mūsu gaidām. Mēs sagaidām atklātu tiešu sarunu... "Vladimir, aprunāsimies, kā mēs strādāsim tālāk. Skaidrs, mēs ieviesām sankcijas pret tevi, un, ja tās tevi neaptur, sekas būs vēl nopietnākas.""
Te Baidens preses konferencē pēkšņi atklāja, ka, izrādās, "uzticība Putinam kūst visā pasaulē", un tas neizbrīna, "ja mēs būtu rīkojušies tāpat, kā viņš", turklāt "Krievija nevar diktēt notiekošo pasaulē, nevar diktēt bez sekām". Kur nu pasaulē – Baidens stāstīja Putinam, kas notiek Krievijā! Lūk, kāda tā ir – spēcīgas lielvalsts spēcīgā pozīcija? Baidens uzspiedīs Putinam savas apspriežamās tēmas?
Viņš taču paziņoja, ka norādījis Putinam: viņš neattaisnošot savas tautas uzticību, ja neaizstāvēšot cilvēktiesības, tāpēc ASV apspriedīs tādus jautājums kā Navaļnija lieta. Atbildot uz žurnālistu jautājumu, viņš vēlreiz atkārtoja, ka "Navaļnija nāvei cietumā būs nopietnas sekas", savukārt amerikāņu žurnālisti uzdeva Putinam savus jautājums par to. Uzbrukuma stils?
Gluži pretēji, Baidens paklausīja saviem padomniekiem un izvēlējās absolūti bezjēdzīgu taktiku: runāt ar Putinu par Navaļniju. Krievija to viennozīmīgi uzskata par iejaukšanos savās iekšējās lietās, un Baidena izbrīns, ka Putins, sak, "vēl aizvien uzskata, ka mēs vēlamies viņu gāzt", izskatās smieklīgi. Nē, protams, ne jau Baidens pirms desmit gadiem teju vai atklātiem vārdiem ieteica Putinam neatgriezties Kremlī, arī sankcijas pret Krieviju ievieš nevis "savaldīšanai", bet gan sodam par "nepareizu uzvedību".
Ar tādiem gājieniem nevienu pie vesela saprāta esošu krievu nepiekrāpsi, kur nu vēl Putinu. Tomēr Navaļnija lietā prezidents sniedza izsmeļošu atbildi:
"Savienotās Valstis pasludināja Krieviju par savu ienaidnieku un pretinieku. Kongress to paveica 2017. gadā, Savienoto Valstu likumdošanā iekļautas nostādnes par to, ka ASV ir jāuztur demokrātiskas pārvaldes noteikumi un kārtība mūsu valstī un jāatbalsta politiskās organizācijas. Tas ir ASV likumā. Tagad padomāsim: ja Krievija ir ienaidnieks, kādas organizācijas Amerika atbalstīs Krievijā? Es domāju, ka tās nebūs organizācijas, kas nostiprina Krieviju, bet gan tās, kas to bremzē. Tāds ir publiski paziņotais Savienoto Valstu mērķis. Tātad šīs organizācijas un cilvēki, kas veicina Savienoto Valstu politikas īstenošanu Krievijas virzienā. Kādai vajadzētu būt mūsu attieksmei pret to? Man šķiet, tas ir skaidrs: mums tas jāuztver piesardzīgi."
Tātad Baidena mēģinājumi apspriest Navaļniju bija bezjēdzīgi: kā spiediena instruments šī tēma ir bezjēdzīga, pat neproduktīva, ja vēlies sasniegt kaut kādu sapratni. No Maskavas nekādu piekāpšanos ar to izsist neizdosies. Varbūt runas par Navaļniju Baidenam bija izdevīgas iekšpolitisko apsvērumu dēļ?
Arī ne – jo Putins nekavējoties atsit uzbrukumu, atgādinot par protestiem un nekārtībām ASV, turklāt atbildē uz pašu amerikāņu mediju jautājumiem. Ko pie jums izdarīja ar tiem, kuri izvirzīja politiskas prasības "uzbrukumā Kongresam" janvārī? Pie tam Trampa piekritēju skaits ASV ir daudz lielāks nekā Navaļnija sekotāju skaits Krievijā, un tas, starp citu, tikai lieku reizi apstiprina, kurš no viņiem ir "ietekmes aģents" un kā labā strādā.
Tātad ar Navaļnija tēmu Baidens sev sarunā ar Putinu nepalīdzēja, gluži pretēji – viņš palīdzēja Putinam risināt viņa galveno uzdevumu samitā: labāk saprast, kāds īsti ir Baidens. Putins ieraudzīja, ka viņa priekšā ir tas pats cilvēks, kurš pirms desmit gadiem klāstīja amerikāņu demokrātijas tradīciju piemēru, kas došot labumu Krievijai. Tātad Baidens vārda tiešā nozīmē ir pagātnes cilvēks. Nav jau tā, ka ar viņu nav ko apspriest – tas nozīmē, ka viņa priekšstats par amerikāņu iespējām palicis tālajā pirmstrampa līmenī.
Pēc tikšanās nekādas jaunas ilūzijas nav parādījušās, teica Putins un piezīmēja: "Man jau nemaz nebija arī vecu. Nekādu ilūziju nav un nevar būt." Sarkanās līnijas viens otram sarunas laikā neiezīmēja, taču uz visu sūkstīšanos par Krievijas neprognozējamību Putins attrauca: "Mēs izturamies absolūti atbilstoši draudiem, ar ko mums jāsastopas." Un piebilda: "Vajag vienoties par izturēšanās noteikumiem."
Tikai kā vienoties ar cilvēku, kurš uzskata: tikai viņam ir tiesības nospraust tādus noteikumus un uzspiest pārējiem savu gribu? Var tikai pieklājīgi paskaidrot, ka viņam nav taisnība, turpināt savu un aizsargāt savas intereses ar visiem iespējamiem paņēmieniem.
Tuvojas laiks, kad mūsu acu priekšā (un ar mūsu dalību) ritošā ēru maiņa piespiedīs bijušos "kazino saimniekus" pieņemt jauno spēku līdzsvaru un jaunos pasaules kārtības noteikumus.