Nesen daži piedzērušies britu kareivji mācībās Igaunijā parādīja vietējiem: kam ir šautenes, tam pieder Tapa (pilsētiņa, kur viņi pirms pāris nedēļām pie kafejnīcas parādīja, ko spēj, piekaudami sievietes), taču tobrīd Londona nesaskatīja incidentā neko mistisku. Laikam jau nosprieda, ka viss kārtībā – puišiem tak vajag svešumā mazliet papriecāties. Tagad gan ir citādi. Tā tikai šķiet, ka notikusi vien kārtējā ieraušana un tracītis. Pirmkārt, lieta bija jau 30-40 kilometrus no ienaidnieka robežas, tātad "Maskavas rokai" te ir pilna vaļa. Otrkārt, Viņas Augstības gvardus piesita pretinieka pārspēks.
Tas tak ir sīkums, ko tobrīd viņi paši jau bija līki. Lielbritānijas acīs tā jau ir valsts nozīmes lieta. Viss vagons pret sešiem puišiem – tas jau vairs nekādos rāmjos nelien. "Ak nē, ne viss, - atceras kaunā dzītie "Eiropas aizstāvji", kad mazliet nāk pie prāta. – Tie divi pagaisa kā caur zemi izkrituši." Bet viņi jau pašā sākuma likās aizdomīgi pazīstami. Jokoja par kupoliem, par uzvaru tostus sauca, ik pa brīdim sazvērnieciski saskatīdamies un pieteikdami: "Par mūsu uzvaru!" Piedzirdīja.
Pie Jegevas pilsētas satrakojušos anglosakšus kopīgiem spēkiem izsēdināja no vilciena un nodeva NATO kara policijai. Tagad viņiem draud disciplinārs sods. Varbūt arī ne, ja tikai viņi cītīgi atbalstīs versiju par "Putina aģentu" provokāciju, kuriem gribas parādīt nelabvēlīgā gaismā kārtīgos un pieklājīgos džentlmeņus. Ja jau Apvienotās Karalistes Aizsardzības ministrija apliecina, ka plāno vispusīgi izmeklēt incidentu, iznāk, ka viņi pieļauj – tā nebija nekāda vienkāršā orģija. Kāds pacenties, lai briti būtu pilnā līdz rožainiem zilonīšiem un noklīstu no īstā ceļa.
Baltijas valstīs jau ir apjēguši: angļi ar Krieviju karo tikai pa spēlei, toties priecājas no visas sirds. Kā nu ne – zaldāts šmigo, dienests iet. Viņu dislokācijas vietās stāsta, ka tikai retais brits spēj nodzīvot līdz five o’clock. Parasti viņi ir lupatlēveros jau pusdienu laikā. Vajadzētu gan pārbaudīt tos, kas tā stāsta. Starp citu, varbūt tieši pie tāda pētījuma tie seši ķērušies. Ne velti taču viņi iegadījušies pasažieru vilcienā pašā mācību karstumā, kad katra šautene ir svarīga.
Citādi nemaz nevar būt – viņiem bija savs uzdevums: izliekoties par īstiem krieviem, noskaidrot vienkāršo igauņu patieso attieksmi pret "agresoru". Par izvēlējās rajonu netālu no Krievijas, lai labāk izprastu noskaņojumu pierobežā. Žēl gan, savus spēkus neaprēķināja. Un nenomaskējās kā nākas. Nepārģērbās – savos tērpos sēdēja, savā valodā runāja. Izgāzās. Tomēr uzdevumu neizgāza. Igauņi savu attieksmi pret agresiju parādīja. Arī krieviem šo un to uzzināt izdevies. Tagad, kad tur bērni spēlēs "pilsētas", ar burtu "J" viņiem būs vēl viens variants, ne tikai Joškarola vien.