"Par to nerunā": ko ASV pieprasīja par palīdzību lendlīzes ietvaros

Lendlīzes likumu ASV pieņēma 1941. gada martā kā vienu no nacionālās drošības pasākumiem. Tolaik valsts nepiedalījās nekādās karadarbībās saskaņā ar spēkā esošo aktu par neitralitāti. Viņi varēja sabiedrotajiem sniegt vienīgi ekonomisku palīdzību. Bruņojumu, pārtiku un izejvielas piegādāja saskaņā ar zināmiem noteikumiem. Piemēram, amerikāņi neņēma naudu par kaujās zaudētajiem ieročiem. Pēc kara tika apmaksāts vienīgi saglabātais īpašums, piemērots civilajiem mērķiem. Militārā tehnika un bruņojums atgriezās ASV.

Palīdzības mērogi atšķīrās, sarunā ar RIA Novosti pastāstīja Krievijas Kara vēstures biedrības zinātniskais direktors Mihails Mjagkovs. Kara gados PSRS saņēma preces par kopsummu aptuveni 11 miljardu dolāru vērtībā. Lielbritānija – par trīsdesmit miljardiem.

"Tomēr PSRS nesa galveno nastu Otrā pasaules kara laikā, - atgādināja Mjagkovs. – Daudzi amerikāņu vēsturnieki raksta par "demokrātijas arsenālu" Amerikas personā vai materiālo ieguldījumu karadarbībā. Taču Sarkanā armija atvilka uz sevis trīs ceturtdaļas visu ienaidnieka spēku, lēja asinis, un man šķiet amorāli salīdzināt tehnikas un dažādu preču piegādes ar karavīru dzīvībām."

Pie tam, pēc viņa domām, lendlīze vispār nebūtu bijusi vajadzīga, ja ASV nebūtu kavējušās ar otro fronti un būtu to atklājušas jau 1942. gadā, kā solīja.

"Lendlīze paātrināja Sarkanās armijas virzību tikai kara noslēguma posmā, - paskaidroja vēsturnieks. – Bet 1941., 1942. gadā, līdz pat Staļingradas kaujai, kamēr bijām spiesti atkāpties valsts dziļumā, zaudējot milzu teritorijas, maizes zemes, rūpnīcas, miljoniem vienību bruņojuma un tehnikas, - šajā periodā saņemti tikai 7% piegāžu."

Tātad lūzuma punktu karā ar hitlerisko Vāciju PSRS panāca ar saviem spēkiem un ieročiem. Kad kļuva skaidrs, ka vācieši neuzvarēs, lendlīze sāka darboties pa īstam.

Lendlīze nebija nekāda dāvana – PSRS godprātīgi maksāja, pat pirmajos, pašos smagākajos Lielā Tēvijas kara gados. Bieži vien – zeltā. Par to liecina stāsts par kreiseri "Edinburga", kas pārveda 465 zelta stieņus no Padomju Savienības uz Lielbritāniju.

1942. gada aprīlī kuģim uzbruka vācu zemūdene – divas torpēdas izsita kreiseri no ierindas. Briti nespēja to nogādāt ostā, taču negribēja arī atdot vērtīgo kravu vāciešiem. Tāpēc kuģi nogremdēja. Gandrīz 40 gadus vēlāk, 1981. gadā privātas kompānijas ūdenslīdēji no 250 metru dziļuma pacēla 5129 kilogramus zelta. Maskava norēķinājās arī ar citiem resursiem – puses organizēja tā saucamo pretējo lendlīzi.

"PSRS piegādāja ASV un Lielbritānijai 300 tūkstošus tonnu hroma rūdas, 32 tūkstošus tonnu mangāna rūdas, platīnu, zeltu, būvkokus un daudz ko citu, - uzskaitīja Mjagkovs. – Piedevām PSRS sniedza sabiedrotajiem izlūkošanas informāciju par vācu tehniku un bruņojumu, cīņas pieredzi frontē un jauna bruņojuma pielietošanu. Sakari ar amerikāņu un britu kara misijām Maskavā bija regulāras un auglīgas."

Daži amerikāņi Otro pasaules karu sauca "good war" ("labs karš"), atgādināja vēsturnieks. Tas ir saprotams: rūpniecība ASV 1941.-45. gg. pieauga vairāk nekā divkārt, pēckara gados strauji auga iedzīvotāju patēriņa izdevumi, vidējā alga, faktiski pazuda bezdarbs. Lielā mērā pateicoties Otrajam pasaules karam, ieskaitot lendlīzi, amerikāņi pārvarēja Lielās depresijas sekas.

Aplēsts, ka lendlīze sastāda apmēram 4% valstī kara gados saražotā bruņojuma, materālu, iekārtu, pārtikas produktu.

PSRS no sabiedrotajiem saņēma vairāk nekā 11 tūkstošus lidmašīnu, apmēram 12 tūkstošus tanku, 13 tūkstošus zenīta un prettanku kompleksu. Īpaši svarīgas bija automašīnu, pārsvarā – kravas automašīnu Studebaker (427 tūkstoši).

"Pārsteidz, cik akurāti sabiedrotie visu uzskaitīja, - atzīmēja Mjagkovs. – Piemēram, dokumentēts, ka uz PSRS sabiedrotie nosūtījuši 257 723 498 pogas. Kopumā lendlīze ir tikai maza daļiņa no visa tā, ko Padomju Savienība ražoja pati: simtiem tūkstošu tanku un lidmašīnu, zenītlielgabalu, lielgabalu, miljoniem vienību šaujamieroču, mīnu un granātu. Protams, lendlīzei bija nozīme, it īpaši pārtikas precēm. Taču galveno produkciju frontei ražoja padomju strādnieki un zemnieki."

Pēc kara amerikāņi piestādīja solīdu rēķinu. Sagrautā valsts, zaudējusi desmitiem miljonu pilsoņu, bija parādā sabiedrotajam 2,6 miljardus dolāru. Mazliet vēlāk summu samazināja līdz 1,3 miljardiem ar 2,3% gadā. Bet visiem pārējiem lendlīzes programmas dalībniekiem amerikāņi un briti parādus atlaida.

Staļins finansiālās prasības noraidīja – viņš paziņoja, ka PSRS pilnā mērā nomaksājusi lendlīzes parādus asinīm. Šo jautājumu cilāja arī vēlāk. 1972. gadā Maskava un Vašingtona vienojās par 722 miljoniem ar nomaksu līdz 2001. gadam. Taču amerikāņi saņēma vien 48 miljonus – PSRS pārtrauca maksājumus sakarā ar Džeksona-Venika diskriminējošā grozījuma pieņemšanu, kas ierobežoja tirdzniecību PSRS un vairākām citām valstīm.

Pārrunas 1990. gadā atsāka Mihails Gorbačovs un Džordžs Bušs. Maskava uzņēmās saistību samaksāt 674 kmiljonus līdz 2030. gadam. Pēc PSRS sabrukuma visi parādi nonāca uz Krievijas pleciem, un lendlīzes parādu sadalīja starp Parīzes kluba dalībniekiem. 2006. gadā Maskava pilnā mērā norēķinājās ar šo organizāciju.