Solīja ziemā "izķert" visus: latviešu partizānu darbības 1942. un 1943. gadā

RĪGA, 12. maijs — Sputnik, Jevgēņijs Ļeškovskis. 1942. gada maijā trīs nelielas partizānu vienības – pārsvarā 201. Latviešu strēlnieku divīzijas karavīri un komandieri un brīvprātīgie no evakuēto vidus, pārgāja frontes līniju, koncentrējās Ļeņingradas novadā uz dienvidrietumiem no Staraja Rusas un sāka gatavoties tālākam ceļam. Viņu ierašanās sakrita ar vācu soda ekspedīciju uzbrukumu pavasarī. Cīņās ar viņiem piedalījās arī latviešu partizāni.

15. maijā Otomāra Oškalna komandētā vienība cīņā pie Boļšoje Zapoļje ciema sagādāja vērā ņemamu kaitējumu pretinieka vienībām, kas ar tanku un bruņumašīnu atbalstu mēģināja izlauzties pa ceļu no Čihačevas uz Staraja Rusu. Partizānu izlūki un sapieri organizēja vairākas sekmīgas diversijas un slazdus pie komunikācijām.

Latviešu partizānu reidam neizdevās izpildīt uzdevumu – nostiprināties Latvijā un izveidot kopīgu centru, kas vadītu darbu ar vācu okupantiem. Tomēr reidam bija liela nozīme partizānu cīņas tālākajā attīstībā, tas audzināja pieredzējušus komandierus latviešu partizāniem.

Ņemot vērā reidā gūto pieredzi, tika izstrādāti partizānu darbību un bāzēšanās principus atbilstoši Latvijas apstākļiem.
Partizānu grupu darbības 1942. gada rudenī

Pēc neveiksmīgā reida partizānu organizatoriskā centra radīšana Latvijā ieilga. Tomēr dažas grupas jau vadīja komandieri ar nepieciešamo pieredzi. Nelielais partizānu skaits, bruņojuma un munīcijas, it īpaši spridzekļu trūkums neļāva organizēt lielas operācijas pret vācu okupantiem. Bieži vien nācās pat izvairīties no sadursmēm ar hitleriešiem.

Partizānu grupu darbības šajā periodā precīzi raksturoja Ziemeļlatvijas partizānu komisārs A. Raškevičs: "Ko mēs varējām darīt? Cīnīties pret ienaidnieka melīgo propagandu, organizēt cilvēkus, kuri gatavi atbalstīt partizānus, radīt aģentūras tīklu, izlūkot un – pats galvenais – popularizēt partizānu karu; protams, neizvairīties no sadursmēm ar nelieliem pretinieka spēkiem un iznīcināt tos, taču nesāk cīņas ar lielām soda ekspedīcijām, kas var mūs sakaut."

Ziemeļlatvijas partizānu vienību vajāja policija un soda vienības, taču tā turpināja sekmīgi strādāt, pateicoties pareizai taktikai: īslaicīga slēpta bāzēšanās un pastāvīgi manevri. Partizāni nepārtraukti pārvietojās no viena mežu masīva uz otru, jauca pēdas un nogurdināja savus vajātājus. Sakari ar zemniekiem, ko partizāni izveidoja 1942. gada rudenī, droši sargāja no soda ekspedīciju triecieniem ziemas periodā.

Partizāni apguva cīņas iespējas plašā teritorijā, iepazinās ar vietējiem iedzīvotājiem, organizēja virkni diversiju, iznīcinot tālruņa tīklu, dzelzceļa sliedes, sodīja vairākus nodevējus.

Šajā periodā apstākļiem Latgalē raksturīga bija Kaunātes organizācijas darbība, kas aptvēra vairākus ciemus Kaunātes, Rēznas un Pildas pagastos. Antinacistiski noskaņoto patriotu grupas organizējās 1942. gada sākumā – par to liecina Rēzeknes policijas materiāli.

Jautājums par partizānu vienības formēšanos Kaunātes rajonā kļuva īpaši aktuāls, kad ieradās neliela partizānu grupa ar V. Rubuli priekšgalā. Viņš uzņēmās organizācijas vadību. Septembrī izdevās nodibināt sakarus ar partizāniem Osvejas mežos, un bija nolemts veidot vienību. "Man izdevās aptver daļu Rēzeknes un Ludzas apriņķus, nodibināt sakarus arī ar Rēzeknes un Ludzas pilsētām; zināmi sakari bija arī ar Rīgu. Uzskaitē ņemti 200 cilvēki, kas gatavi ņemt rokās ieročus," V. Rubulis rakstīja atskaitē.

Ar savāktajiem ieročiem nepietika, vienības formēšana ievilkās. Hitleriešiem izdevās iesūtīt pagrīdes organizācijā savus provokatorus. 1942. gada 21. septembrī trijos pagastos sākās aresti. Tika sagūstīti 66 organizācijas locekļi, bēgšanas mēģinājums maksāja dzīvību diviem cilvēkiem.

Arī vēlāk turpinājās aresti. Daudzus pagrīdniekus nošāva Rēzeknē vai nomocīja hitleriešu nāves nometnēs. Tā gāja bojā četri Barščevsku ģimenes locekļi. Bruņota partizānu grupa ar kauju pārrāva ienaidnieka ielenkumu, un novembrī iekļāvās Osvejas partizānu rindās.

1942. gada septembrī un oktobrī Latvijas austrumu daļā ieradās vēl piecas partizānu organizatoru grupas.

Tomēr, sākoties ziemai, ienaidniekam izdevās atrast visu triju grupu bāzes un izkliedēt tās. Atšķirībā no Ezernieka vienības, viņiem neizdevās izveidot vitāli nepieciešamos sakarus ar vietējiem. Turklāt radisti nespēja uzturēt pastāvīgus sakarus ar centrālo štābu. Atlikušie partizāni aizgāja pagrīdē, daži pārvācās uz baltkrievu mežiem.

1942. gada beigās gan pilsētās, gan laukos brieda antinacistiskās pretošanās spēki, izvērsās nelegālo organizāciju darbs, taču bruņotā cīņa vēl nebija masveidīga.

Tuvojās ziema, tāpēc partizānu darbības bija apgrūtinātas, kustības pieaugums nebija gaidāms. Tādu viedokli pauda gan prese, gan okupantu policija, kas solīja ziemā "izķert" visus partizānus. Tomēr tieši 1942./43. gada ziemā partizānu kustības organizatoriskās noformēšanas un idejiskā brieduma procesā notika ass pavērsiens. Aktīvu hitleriskā režīma pretinieku rindās stājās aizvien plašāki iedzīvotāju slāņi. Ziemas vidū Latvijas teritorijā beidzot izdevās radīt efektīvu antinacistiskās cīņas organizatorisko centru.

To veicināja Latviešu partizānu speciālās vienības (komandieris – Vilis Samsons, komisārs – Otomārs Oškalns, partijas organizācijas sekretārs – Imants Sudmalis, štāba priekšnieks – Mihails Muravskis, komjauniešu organizācijas vadītājs – Antonijs Bunga) darbība.

Šī vienība 1942. gada decembra sākumā smagos apstākļos pēc 200 km gara reida, sakāvusi vairākās cīņās soda vienības, kas tika sūtītas pret partizāniem, apmetās netālu no Latvijas dienvidaustrumu robežas Osvejas mežos (Baltkrievija). 1943. gada janvārī speciālajā grupā savu bāzi izveidoja un darbu izvērsa Latvijas PSR KP CK operatīvā grupa – štābs antinacistiskās cīņas vadībai.

Latviešu partizānu speciālajā vienībā bija nepilni simt cīnītāji, pārsvarā – pieredzējuši kareivji no Latviešu strēlnieku divīzijas, kā arī no varas reida dalībniekiem. Vienība bija sagatavota galvenā uzdevuma izpildei – par katru cenu nostiprināties mežos pie pašām Latvijas robežām. Ar automātiskajiem ieročiem bruņotā vienība šķērsoja frontes līniju 1942. gada 4. decembra naktī uz ziemeļiem no Veļikije Luki kopā ar trim vienībām no 4. Kaļiņina partizānu brigādes, ko vadīja brigādes komandieris Vasilijs Ļisovskis.

Partizāni pārvietojās pa naktīm, no rītiem apstākās atpūsties un organizēja vispārēju aizsardzību tālos ciemos. Īso ziemas dienu laikā hitleriešiem neizdevās savilkt lielus spēkus un ielenkt partizānus. Kuri savā ceļā likvidēja nelielas karavīru un policistu vienības.

Lielas cīņas ar hitleriešu soda vienībām sākās tuvāk Latvijas robežai, Sebežas rajonā. 14. decembra naktī pretinieks ar triju bataljonu spēkiem trīs reizes uzbruka Aderevo ciemam (30 km uz ziemeļiem no Sebežas), kurā kaļiņinieši un latviešu partizāni apstājās divas dienas ilgai atpūtai. Hitleriešiem neizdevās padzīt partizānus no Aderevas un atspiest uz Latvijas robežu, pie kuras slazdu organizēja trīs vācu bataljoni. Šajā kaujā pretinieks zaudēja 216 karavīrus un virsniekus. Partizāni izrāvās dienvidu virzienā un, pārejot Sebežas-Zilupes dzelzceļa līniju, nonāca Osvejas-Sebežas partizānu novadā.

Latviešu partizānu speciālā vienība apmetās Osvejas mežos un ar krievu un baltkrievu partizānu palīdzību sāka karadarbības Latvijas teritorijā. Apvienojot vietējo partizānu nelielās grupas, kas strādāja pierobežas joslā, vienība pārvērtās par ievērojamu vienību un palīdzēja partizāniem attīrīt no ienaidnieka Osvejas-Sebežas partizānu novadu un organizēt tā rietumu robežu apsardzi.

Operācijas 1942. gada sākumā Latvijas teritorijā bija ļoti nozīmīgas politiskā aspektā. Ziņas par tām ātri izplatījās visā Latvijā, palīdzēja izjaukt hitleriešu mobilizācijas plānus un norādīja ceļu uz Latvijas partizānu centru.
Kopā ar Kaļiņinas un Vitebskas partizāniem vienība organizēja vairākas lielas operācijas.

Piemēram, 1943. gada 12. janvāra naktī apvienotie partizānu spēki, iekļuvuši Latvijas teritorijā, ieņēma Vecslabadas pagasta centra (35 km uz dienvidaustrumiem no Ludzas). Šajā operācijā piedalījās arī Rokosovska brigādes (komandieris – Aleksandrs Romanovs) un Drisenes brigādes (komandieris – Georgijs Gerasimovs) partizāni, divas Osvejas brigādes (komandieris – Ivans Zaharovs), neliela vienība no Lietuvas (komandieris – Pjatrs Praņavičs) un citi partizāni. Kopā – 780 bruņoti partizāni un 330 pajūgi ar važoņiem.

Visbiežāk gan latviešu partizāni organizēja nelielas operācijas saviem spēkiem. 1943. gada 31. janvārī specvienības izlūki saņēma gūstā 8 apsargus. 4. februāra naktī pēc tāla reida trieciena grupa ar I. Sudmali vadībā sakāva Rundenes pagasta valdi, policijas iecirkni un telefona staciju.

Latviešu partizānu specvienības darbības satrauca reihskomisariāta "Ostland" aparātu. Drošības policijas un SD komandieris spēra vairākus soļus, piemēram, saformēja plašu garnizonu tīklu pierobežas joslā.

Saskaņā ar slepeno pavēli no 1943. gada 12. februāra Ludzas un Daugavpils apriņķos tika papildus radīti 27 nocietināti "atbalsta punkti", kas saņēma 1000 policistus, ko komandēja vācu virsnieki.

Tādus pašus soļus hitlerieši spēra arī Sebežas un Drisenes rajonos, lai pilnībā izolētu partizāņu zonu no ziemeļiem un dienvidiem. Janvārī vāciešiem izdevās izspiest Vitebskas apgabala partizānu brigādes no "trijstūra" Polocka-Nevela-Vitebska un bloķēt arī Osvejas-Sebežas partizānu zonas austrumu robežas.