"Nāvīgi ienīda ienaidnieku": partizānu kustība Latvijā Lielā Tēvijas kara gados

RĪGA, 11. maijs — Sputnik, Jevgēņijs Ļeškovskis. Viens no mūsdienu autoritatīvākajiem vēsturniekiem Latvijā, kultūras un publicistikas izdevuma "Klio" izdevējs Igors Gusevs, šķiet, ir pats bagātākais ziņu avots par padomju partizānu kustību Lielā Tēvijas kara gados. Viņš labprāt piekrita aprunāties ar Sputnik Latvija korespondentu.

Pēc PSRS sabrukuma Baltijā sāka konsekventi dēmonizēt visu, kas saistīts ar Padomju Savienību un, protams, ar Sarkanās armijas kareivjiem, kuri Lielā Tēvijas kara gados cīnījās Latvijas teritorijā. Nonācis tiktāl, ka tagad, kad Latvijā sākas runas par partizāniem, noteikti piebilst – "nacionālie", tātad runa jau ir par pēckara bandītu vienībām – "meža brāļiem".

"Savukārt es saskāros ar tēmu par varonīgajiem partizāniem, kuri karoja pret hitleriešu spēkiem, un rūpīgi ķēros pie tās, kad Latvijā rībēja un dārdēja partizāna Vasilija Kononova lieta. Tā nu iznāk, ka esmu pavēris Latvijā daudziem absolūti nezināmu tēmu. Tāpat, piemēram, bija ar Darba gvardes tēmu un pat 130. latviešu strēlnieku korpusu. Un man ne tikai palaimējās aprunāties ar daudziem Lielā Tēvijas kara varoņiem, kuri cīnījās partizānu vienībās, es piedevām pavadīju ilgu laiku sarunās ar pašu pazīstamāko latviešu padomju partizānu Vili Samsonu, kurš jau pēc kara kļuva par profesionālu vēsturnieku, savā ziņā pat izcilu. Pateicoties viņa darbībai, daudz kas kļuva zināms un izpētīts par partizānu kustību Latvijā. Diemžēl šis cilvēks jau sen vairs nav kopā ar mums. Man palaimējās ne tikai aprunāties ar dzīvajiem informācijas nesējiem, bet arī pastrādāt ar materiāliem no arhīviem, kas tagad, var teikt, Latvijā pilnībā slēgti objektīviem pētījumiem," pastāstīja Gusevs.

Šodien, viņš atzīmēja, visdrīzāk, neviena partizānu kustības veterāna vairs nav starp dzīvajiem, ja arī kāds vēl palicis, viņiem jau ir krietni pāri 90 gadiem. "No savas puses varu teikt, ka viņi bija īsti varoņi, no visas sirds cīnījās par savu zemi, ticēja Padomju Savienības ideāliem un līdz sirds dziļumiem ienīda ienaidnieku," piebilda vēsturnieks.

Jau no pirmajām nacistiskās okupācijas dienām Latvijā kļuva skaidrs, ka vietējo nacionālistisko aprindu cerības uz to, ka Hitlers ļaus atjaunot agrāko Latvijas valsti vai vismaz piešķirs kaut kādu autonomiju, sabruka. To apzinoties, liela daļa ierēdņu, uzņēmēju un karavīru samierinājās un nolēma sadarboties ar okupācijas varu.

1941. gada vasarā iedzīvotāji pārsvarā nogaidīja, viņi bija apjukuši. Radikāli noskaņotie nacionālisti aktīvi piedalījās ebreju un padomju aktīvistu iznīcināšanā, attaisnojoties ar "atmaksu par Staļina represijām". Saorganizējās hitleriešiem uzticīga kārtības un drošības policija, kā arī bataljoni, kas nežēlīgi terorizēja nepakļāvīgos gan dzimtenē, gan citos okupētajos

Neskatoties uz nežēlīgo teroru un demagoģiju, kam piebalsoja latvieši, brieda ideja par pretestību, kas izpaudās dažādās formās un izcēlās ar idejisko pamatu. Parādījās pretošanās kustība nacistu okupantiem. Jau 1941. gada rudenī vāciešu ieņemtās Latvijas teritorijā pastāvēja komunistu, latviešu un poļu nacionālās pretošanās kustības.

Gestapovieši īpaši izcēla komunistisko pretošanās kustību Liepājā, Rīgā, Daugavpilī un Latgales pagastos un nežēlīgi cīnijas ar to. Patiesībā šīs organizācijas vien nosacīti var dēvēt par komunistiskām, jo tajās nebija gandrīz neviena komunistiskās partijas biedra. Spontāni tapušās grupas vadīja starp dzīvajiem palikušie padomju aktīvisti un citi kreisi noskaņoti patrioti.

Padomju histioriogrāfijā to sauca par antifašistisko pretošanās kustību.
Trīs daļās sašķeltajai pretošanās kustībai Latvijā bija viens patriotisks mērķis – pēc iespējas ātrāk padzīt briesmīgo hitleriešu varu, pasargāt nāciju no iespējamā likvidācijas riska. Pakāpeniska iznīcināšana ir neizbēgama – par to liecināja Himlera resora izstrādātais Ģenerālais plāns "Ost".

Latviešu nacionālo pretošanās kustību padomju historiogrāfija uzskatīja par maznozīmīgu vai iluzoru, lai arī lielākā daļa tās dalībnieku tika arestēti vai gāja bojā. Gestapo pilnībā vai daļēji sagrāva latviešu nelegālās nacionālās organizācijas.

Pretošanās nacistiem notika visās hitleriskās Vācijas okupētajās vai pakļautajās Eiropas valstīs. Tur strādāja sociālisti, kristīgie demokrāti, komunisti. Diemžēl Latvijā neparādījās vienota Tautas fronte pret nacistiem. Lai arī Latvijas KP CK ar novēlošanos (pēc Kominternes likvidācijas 1943. gada vasarā to atbalstīja.

Pretošanās trejsavienības vāciešu okupētajā Latvijā izcēlās ar savu taktiku. Latviešu nacionālās pagrīdes grupas pārsvarā aprobežojās ar nelegālās literatūras izdevumu, lolojot ilūziju par to, ka Rietumu sabiedrotie (pat Zviedrija) kara beigās izsēdinās Latvijā savu desantu. Latvijas Centrālā Padome sūtīja vēstnešus pāri jūrai, lai nodibinātu sakarus ar Rietumu specdienestiem. Nacionālisti atteicās no aktīvas pretošanās – sabotāžas, bruņotas cīņas, it tā tāpēc, lai novērstu iedzīvotāju represijas. Poļu pretošanās kustības cīnītāji Latgalē mēģināja kontaktēties ar Kraiowa armijas pārstāvjiem Viļņā un bija radikālāki.

Par bruņotu cīņu ar ienaidnieku izšķīrās tikai komunisti, antifašistiskā kustība. Vācijas okupētajā teritorijā Latvijā nebija antinacistisku latviešu nacionālo partizānu. Ar ieročiem rokās cīnījās tikai sarkanie partizāni.

1941.-1942. gg. antinacistiskā kustība bija epizodiska. Trūka vadītāju ar militāro pieredzi. Nebija gandrīz nekādu ieroču, munīcijas, spridzekļu. Ieročus slepus vāca kauju vietās frontes līnijā. Lielu kaitējumu nelegāļiem, kam nebija konspiratīvās darbības pieredzes, nodarīja hitleriešu drošības policijas iesūtītie provokatori. 

Lai apvienotu izkliedētās pretošanās grupas un veidotu no militārā viedokļa efektīvu centralizētu partizānu kustību, Latvijas Komunistiskās partijas CK un Latvijas PSR Tautas komisāru padome, kas tolaik strādāja Maskavā, 1942. gada pavasarī nolēma iesūtīt okupētajās teritorijās apmācītus un ekipētus partizānu organizatorus ar mobilajām radiostacijām. Pārsvarā viņu vidū bija 201. Latviešu strēlnieku divīzijas brīvprātīgie.

1942. gada vasarā un rudenī pāri frontes līnijai uz Latviju aizgāja vairākas grupas un nelielas partizānu organizatoru vienības. Viņiem nācās pārvarēt simtiem kilometru pa ienaidnieka okupētu teritoriju, atkauties no esesiešu soda vienībām un vērmahta komandantu spēkiem. Latviešu reidus veicināja sadarbība un kopīgas operācijas ar krievu un baltkrievu partizānu brigādēm.

Reidu laikā latviešu kaujinieki apguva partizānu cīņas taktiku. Auga prasmīgi komandieri un politiskie vadītāji. Tomēr pirmie mēģinājumi nebija necik veiksmīgi un prasīja sāpīgus upurus.

1942. gada jūlijā pēc atkāpšanās no Latvijas ienaidnieka aizmugurē izdevās sekmīgi iesūtīt tikai vienu uz ātru roku instruētu grupu – 10 cilvēkus. Augustā no Veļikije Luki rajona pāri frontes līnijai tika nosūtītas četras apmācītu organizatoru grupas, no Tallinas apkaimes – divas partizānu grupas, ko veidoja 1. latviešu strādnieku pulka karavīri.

Daudz lielāks skaits brīvprātīgo devās uz Latviju 1941. gada vasarā un rudenī izlūku un diversantu grupu sastāvā, ko formēja Ziemeļrietumu frontes un Sarkankarogotās Baltijas flotes štābu pārvaldes un armijas štābu nodaļas. Īpaši jāpiemin lielas izlūku vienības reids no Pleskavas rajona uz Latvijas ziemeļiem jūlija vidū. 13. jūlijā nod;aļa iebruka Veclaicenē un likvidēja 14 vietējos nacistu līdzskrējējus.

1941. gada augustā sākās regulāras radio pārraides latviešu valodā no Maskavas. Sāka darbu avīze "Par Padomju Latviju".

1941. gada rudenī jau sākās atsevišķu partizānu vienību bruņotas darbības gan Latvijas austrumos, gan Kurzemes ziemeļu piekrastē.

Viena no pirmajām Latvijā hitleriešu ešelonu uzspridzināja Višķu pagasta partizānu grupa. Tā izveidojās no palikušajiem aktīvistiem, komjauniešiem un dažiem sarkanarmiešiem, ko vadīja vietējais iedzīvotājs Milētijs Ņikiforovs. Diversijas rezultātā

Zaļumu stacijā (12 km uz ziemeļiem no Daugavpils) no sliedēm nogāja un aizdegās 17 vagoni un cisternas, uzsprāga munīcija.

Liela nozīme bija Konstantīna Vanaga grupas darbībām, kas vāca izlūkdatus pilsētās Kurzemes ziemeļos.

Vēl astoņas partizānu un izlūku grupas 1941. gadā desantējās oktobrī un novembra sākumā. Hitleriskajai drošības policijai izdevās uziet viņu pēdas, un drīz vien šīs grupas tika izkliedētas.

Tālāka grupu pārsviešana uz Latviju tika pārtraukta līdz 1942. gada pavasarim.

Vācu divīziju sakāve pie Maskavas deva stimulu Pretošanās kustībai Eiropas valstis. Neapmierinātību veicināja 1942. gada janvārī "Ostlandes" reihskomisāra izdotā pavēle par Latvijas jauniešu mobilizāciju spaidu darbiem Vācijā.

Pierobežas joslā, kuras iedzīvotāji bija labi pazīstami ar krievu un baltkrievu partizānu darbībām, pagrīdnieki sāka veidot sakarus ar viņiem. Dažas grupas šķērsoja robežu un iekļāvās krievu un baltkrievu partizānu vienībās. 

Lielākā bija partizānu grupa, kas veidojas uz Šķaunes un Pasienes pagastu (Ludzas novads) jauniešu pagrīdes organizācijām Aleksandra Groma un Aleksandra Kozlovska vadībā. Ziemā viņi vāca ieročus.

1942. gada maijā, kad pagrīdniekiem draudēja aizdzīšana uz Vāciju, Groms kopā ar 28 biedriem aizgāja Osveijas mežos Baltkrievijā. Tādas grupas radās arī citos pagastos.

1942. gada februārī pārsviešanai ienaidnieka aizmugurē tika atlasīti vairāk nekā 330 brīvprātīgie. Šajā laikā tika izveidotsPartizānu kustības centrālais štābs. Tas palīdzēja apbruņot brīvprātīgos, nodrošināt ar radioraidītājiem un sešu partizānu grupu un četru vienību sastāvā devās ienaidnieka aizmugurē.

Partizānu kustību organizatoru nosūtīšana uz Latviju 1942. gadā, kā arī pirmo partizānu vienību ierašanās lika pamatus organizētai partizānu cīņai Latvijā. Speciālās radiopārraides, skrejlapiņas un avīzes būtiski paplašināja propagandas darba mērogus.

Marta beigās frontes līniju šķērsoja neliela izlūku nodaļa "Uzvara".

1942. gada jūnijā partizāni no Baltkrievijas un Latvijas kopā uzbruka Šķaunes pagasta centram. Šķaunes partizānu grupā tolaik jau bija 32 cīnītāji. Maijā viņiem pievienojās Imants Sudmalis.

12. jūnija naktī partizāni ar I. Sudmali un A. Gromu vadībā kopā ar baltkrievu vienībām ieņēma Šķauni. Viņi iebruka pagasta valdē un iznīcināja aizdzīšanai uz Vāciju paredzēto iedzīvotāju sarakstus, izdemolēja policijas iecirkni, patrieca šucmaņus un sabojāja telefona staciju.

Atvairot pretinieka uzbrukumu, izcēlās Imants Sudmalis. Šajā cīņā viņš bija ložmetējnieks, kopā ar biedriem piesedza atkāpšanos pāri Svolnas upei. Partizāniem izdevās atkāpties bez grūtībām.

Jau pirmie nedaudzie partizānu bruņotie uzbrukumi 1942. gada pavasarī satrauca vācu okupācijas varu Latgalē. Daugavpils apgabala komisārs ziņojumā 1942. gada 20. maijā pieprasīja militāru palīdzību, pirmkārt – tūkstoš šautenes vietējai policijai.

Partizānu darbība Latgalē, rakstīja apgabala komisārs, kļūst draudīga. Ik dienas pienāk ziņas par to, ka dažādās vietās notiek sadursmes ar partizānu grupām, kas desantējušās ar izpletņiem vai šķērsojušas robežu, vai saformējušās no karagūstekņiem pēc bēgšanas no nometnēm un bruņotiem vietējiem iedzīvotājiem. Bēgļu skaits aug ar katru dienu. Partizāni nemeklē patvērumu pie iedzīvotājiem, viņi iekārto savas bāzes necaurejamos mežos un purvainās vietās un no turienes uzbrūk apdzīvotām vietām.

Komisārs secināja, ka situācija pāriet pie organizēta partizānu kara un latviešu šucmaņi un vācu karavīri ik dienas cieš zaudējumus.