Nav viegli aptvert loģiku, ko izmanto ASV un Eiropa, kā arī rietumvalstu mērķus. Taču viņu soļu plānveidība un saskaņotība neatstāj ne mazākās šaubas, neskatoties uz visiem paradoksiem un pat absurdu – pamatā ir itin racionāli apsvērumi, portālā RIA Novosti konstatēja Irina Alksnis.
Vispirms jāatzīmē, ka jau labu laiku, - kopš 2010. gadu vidus – eiropieši un amerikāņi nav demonstrējuši tādu solidaritāti un entuziasmu jautājumā par kopīgiem soļiem pret Krieviju. Abos Atlantijas okeāna krastos sankcijas tika izsludinātas vienā dienā, gandrīz vienlaikus, tātad, neapšaubāmi, pasākums bija režisēts. Arī "artilērijas apšaude" pirms ierobežojumiem bija organizēta pēc visiem dramaturģijas noteikumiem: vairākas nedēļas tika uzpūsta spriedze, finālā solīja kaut ko grandiozu.
Faktiski kārtējo reizi viss beidzās ar "čiku". "Sodu" pārsvarā saņēmuši Krievijas varas struktūru vadītāji, kuriem no aizlieguma apmeklēt rietumvalstis un hipotētisku aktīvu iesaldēšanas tur nav ne silts, ne auksts. Līdzīga ir situācija arī zinātniskajās organizācijās, kas apsūdzētas par "bioloģisko un ķīmisko ieroču ražošanu". Par īstu anekdoti var uzskatīt ASV lēmumu pārtraukt palīdzības sniegšanu Krievijai – rodas iespaids, ka amerikāņi patiešām vēl aizvien dzīvo 1999. gadā.
Pie tam pats Aleksejs Navaļnijs jau pirms dažiem mēnešiem atklāti apliecināja, ka ir bezjēdzīgas sankcijas pret "kaut kādiem pulkvežiem vai ģenerāļiem, kuri neko daudz pa pasauli neceļo un kam nav tādu lielu īpašumu vai bankas kontu Eiropā". Toreiz viņš aicināja Eiropas Savienību "pievērsties Krievijas oligarhu naudai".
Jāatzīst, ka trieciens lielajiem uzņēmējiem patiešām būtu daudz sāpīgāks – gan viņiem personīgi, gan visai nacionālajai ekonomikai. Par kopīgu stratēģisko projektu, tādu kā "Ziemeļu straume 2" slēgšanas negatīvo efektu pat nav ne runas. Tomēr Rietumi, neskatoties uz visiem "uzskrūvētajiem" rusofobajiem izteikumiem, atkal nolēmuši iztikt ar ārēji efektīviem un izaicinoši konfrontējošiem, taču, pēc būtības, absolūti bezjēdzīgiem soļiem.
Tikpat dīvains ir amerikāņu un eiropiešu viedoklis par opozicionāru, ko viņi tik nikni aizstāv.
No vienas puses, Rietumi pacēluši Navaļniju Kremļa galvenā ienaidnieka un – vienlaikus – galvenā upura rangā un izrāda viņam milzu godu. ES pat izstrādājusi jaunu globālu sankciju režīmu par cilvēktiesību pārkāpumiem, un izsludinātie ierobežojumi ir šī režīma pirmā izpausme vēsturē. Eiropas cilvēktiesību tiesa pat nāca klajā ar pārsteicošu lēmumu, pieprasot blogera atbrīvošanu.
No otras puses, ir skaidrs, ka ASV un ES nelolo ne mazākās ilūzijas par blogera personību. Tā pati ECT nav saskatījusi politisku zemtekstu "Iv Roše" lietā, tajā pašā, kuras dēļ Navaļnijs nonāca kolonijā Vladimiras apgabalā.
Amnesty Intern
Starp citu, ES pat domāja piešķirt savam jaunajam sankciju režīmam Alekseja Navaļnija vārdu. Tomēr, spriežot pēc visa, arī tur kādam laikus pielēcis, ka tā darīt nevajag, ņemot vērā "varoņa" aizkulisses.
Galu galā Rietumu, it īpaši Eiropas soļi patiešām izskatās kā svārstīšanās, mēģinājums izmantot pirmos pa rokai gadījušos un ne īsti labi piemērotos ieganstus konfliktam ar Maskavu. Kopumā tā ir ārēji nekonsekventu soļu virkne.
Tomēr viss kļūst skaidrs, ja notiekošajā saskatām ārkārtēju un pat mazliet panisku aizsardzību.
Krievijas attiecības ar Eiropu un ASV patlaban pārcieš kārtējo transformāciju. Pagājušās desmitgades vidus vētrainie notikumi bija Rietumu mēģinājums galīgi nospiest uz ceļiem Krieviju, piespiest to kapitulēt gan ekonomikā, gan ģeopolitikā. Pie tam Rietumi ne mazākajā mērā nešaubījās par panākumiem. Vēl vairāk, bija pārliecināti, ka to varēs panākt ar nelieliem upuriem – ne īpaši sāpīgiem pasākumiem, jo, piemēram, Maskavas atslēgšana no SWIFT būtu ārkārtīgi nepatīkama Rietumu biznesam.
Taču Krievija atkal sagādāja pārsteigumu – tā izturēja kolektīvo spiedienu, un uz vairākiem gadiem situāca "uzkārās" nestabilā līdzsvarā. Nomināli konfrontācija saglabājās, bet sankcijas pārvērtās par profanāciju un tukšu formalitāti. Toties starp pusēm, it īpaši ar Eiropu, ātri atjaunojās sadabība.
Tomēr notikumi pāris pēdējos gados lika Rietumiem beidzot ar vēsu prātu paskatīties uz Krieviju un mainīt savus priekšstatus. Viņi aptvēra, ka runa nav par fluktuāciju – mirstošās "ļaunuma impērijas" nejaušiem panākumiem, bet gan par strauji spēkus audzējošu lielvalsti ar kolosālu potenciālu, nopietnām ambīcijām un kaudzi dūžu piedurknē (pat spēju ātri izstrādāt iespaidīgi efektīvu vakcīnu). Ir viens faktors, ar ko Eiropu patiešām var garantēti nobiedēt, – ar spēcīgu Krieviju. Spriežot pēc visa, tur patiešām ir nobijušies, redzot, kā Krievija pāriet uzbrukumā vairākos virzienos: ekonomikā, politikā, ideoloģijā un medijos.
Tomēr Eiropai nepārprotami trūkst pārliecības par saviem spēkiem, tāpēc patlaban viņi steigšus nolaiž dzelzs priekškaru un padziļina plaisu attiecībās – tāds ir viņu pašaizsardzības paņēmiens.
Faktiski Rietumi cenšas atjaunot aukstā kara lkonfigurāciju, kad starp pretējām pusēm (it īpaši starp Padomju Savienību un Rietumeiropas valstīm) pastāvēja vairāki savstarpēji izdevīgas stratēģiskās sadarbības kanāli, bet viss pārējais bija aizklapēts ciet.
Tiesa, toreiz lielākās pūles neielaist no ārzemēm "kaitīgo ietekmi" galvenokārt pielika PSRS.
Tagad, sptiežot pēc visa, Rietumu pasaule pavisam nopietni plāno atkārtot toreizējo dziļi nesekmīgo PSRS pieredzi.
Centienus izmantot Alekseju Navaļniju šī uzdevuma risināšanai var uzskatīt par sekmīgiem. Lai arī paši Eiropas un Savienoto Valstu mēģinājumi uzkāpt uz padomju "grābekļa" rada dziļu neizpratni.