Daži mēdz teikt, ka slikts ir nevis garais gads, bet gan nākamais aiz tā. Iespējams, tāpēc, ka pēc "sliktā" mēs nomierināmies, un šajā brīdī problēmas veļas pāri. Tomēr 2021. gads solās būt tikpat smags, iespējams, pat grūtāks nekā 2020. gads, un iemesli ir saprotami, Sputnik Baltkrievija pastāstīja Rostislavs Iščenko.
Ievadam atgādināsim, ka koronavīrusa pandēmija pat nedomā apstāties. Pat PVO optimisti plāno – to izdošoties uzvarēt tikai 2022. vai pat 2023. gada nogalē.
Protams, PVO var kļūdīties (tā var gadīties) un piesargāties, varbūt koronavīrusu izdosies pieveikt agrāk. Tomēr nākamgad mums joprojām nāksies saskarties ar ierobežojumiem vismaz no pārvietošanās viedokļa pa pasauli, ja ne pašu valstī. Tas nozīmē, ka gaidāms vēl viens trieciens tūrisma kompānijām, loģistikas biznesam, kas apkalpo starptautiskos pārvadājumus (noteiktos virzienos tie var apstāties uz ilgu laiku, citos – krasi aprobežoties). Mazāk lidos lidmašīnas, braukās vilcieni – vajadzēs mazāku skaitu jaunu vagonu, lokomotīvju, laineru un to rezerves daļu, eļļas, degvielas, elektroenerģijas. Mazināsies ražošana, cilvēki zaudēs darba vietas. Krievijā kaut ko izdosies kompensēt uz celtniecības palielināšanas rēķina. Tomēr problēmas nepazudīs.
Tas viss – gadījumā, ja pandēmija attīstīsies pēc optimistiska scenārija. Pie tam, atklāti sakot, koronavīrusa radītās problēmas nav pašas svarīgākās (lai arī dažu labu citu gadu to pietiku pārpārēm).
Tomēr pasaulē plosās ne tikai vīruss
ASV nav noslēgusies, pat apogeju nav sasniegusi republikāņu un demokrātu konfrontācija neseno vēlēšanu jautājumā. Vēlēšanu sistēma ASV ir sakompromitēta, puse valsts apšauba pašu prezidenta leģitimitāti, pie tam līdz nāvei ienīst viņu pašu un viņa partiju. Otra puse ienīst republikāņus, Trampu un viņu piekritējus. Pirmo reizi kopš 1861. gada nopietnā politiskā līmenī tiek apspriesta iespēja radīt vienu štatu savienības pret citām.
Amerikāņu politiķi apgalvo, ka par Pilsoņu kara priekšvakarā valsts nav bijusi tā sašķelta, kā pašlaik, un abas puses nav dalījis tik nesamierināms abpusējs naids. Vēl jau nav noticis nekas kritisks – tikai pāris desmiti slepkavību un daži simti sakropļotu naidīgo politisko spēku piekritēju sadursmēs.
Pagaidām situācija ASV vēl radikalizējas. Starp citu, runa ir par valsti, kuras rokās ir viens no abiem spēcīgākajiem kodolarsenāliem pasaulē un milzīgi konvencionālā bruņojuma krājumi. Pie tam ASV destabilizē Eiropu. Stāvoklis ES ir tikai mazliet labāks nekā ASV. Pretrunas mīkstina, taču neļauj arī efektīvi noregulēt apvienības amorfais raksturs.
Baltkrievija, Ukraina, Kaukāzs un Vidusāzija
Nestabilā Austrumeiropa, piemēram, Polija un Baltija jau destabilizē Baltkrieviju. Valdība nespēj saviem spēkiem tikt galā ar šo ietekmi. Krievija apriori iesaistīta konfliktā vienkārši tāpēc, ka tās ir Sabiedrotās valstis. Krīze Baltkrievijā turpināsies arī 2021. gadā, domājams, pat pieaugs. Pie tam Maskavas acīs atklāta un plaša iejaukšanās ir tikpat slikta, kā absolūta neiejaukšanās. Pateicoties Baltkrievijas valdības politikai pēdējo desmit gadu laikā, Krievijai, neskatoties uz visiem materiālajiem ieguldījumiem, šajā virzienā spēle nav laba. Tomēr krīze pati nepagaisīs, kaut ko nāksies darīt.
Nav slēgts arī Ukrainas jautājums. Patlaban Rietumi aizvien mazāk kontrolē Kijevu – viņiem pašiem sava darāmā ir papilnam. Bet tie puiši, pamesti likteņa varā, bez naudas un bez perspektīvām, ņemot vērā elementāru bremžu trūkumu, ir spējīgi uz jebkādu nepatīkamu pēkšņu soli. Viņi dzīvo savu ilūziju varā, rīcība ir neloģiska, pie tam, viņi visu mūžu ir spēlējuši uz augošām likmēm. Grūti pat iedomāties, kura pulvera muca – ukraiņu vai baltkrievu - pie Krievijas robežām ir bīstamāka. Abas ir sliktas.
Šajā fonā situācija Aizkaukāzā šķiet gandrīz labvēlīga. Gruzijā varu saglabājis, lai arī Krievijai nedraudzīgs, tomēr prātīgs režīms. Azerbaidžāna un Armēnija noslēgušas pamieru, un tā ievērošanu kontrolēs Krievijas mierneši. Izdevies neielaist Turciju reģionā tālāk par Azerbaidžānu, kuras prioritārais sabiedrotais tā ir jau apmēram 25 gadus. Vēl vairāk, turku karavīru soļus Azerbaidžānā teorētiski kontrolē kopīgais (ar Krievijas AM) monitoringa centrs.
Tomēr ne Azerbaidžāna, ne Armēnija neuzskata, ka karš ir beidzies. Baku nav izdevies pārņemt savā ziņā visu Kalnu Karabahu, bet Erevāna alkst revanša par sakāvi – tāpat kā 30 gados to alka azerbaidžāņi. Turcija nav apmierināta ar to, ka patiesībā kalpojusi svešām interesēm, un jebkurā brīdī var mēģināt saasināt situāciju. Arī daži politiķi Baku ir stāvā sajūsmā par panākumiem. Konflikts draud ar jaunu sprādzienu. Iespējams, tas neiedegsies nākamgad, taču tas nenozīmē, ka darbs tā novēršanai būs viegls.
Papildus situāciju saasina vispasaules krīze (to sarežģī pandēmija), kas izsitusi no līdzsvara Aizkaukāza valstu ne īsti stabilās ekonomikas. Ekonomiskās problēmas ved pie iekšpolitiskas stabilizācijas. Kaukāzā pat vairāk nekā citviet pasaulē iekšpolitiskās problēmas labprāt ārstē ar ārpolitiskām avantūrām. Tāpēc es īsti neceru arī uz mierīgu Gruziju.
Vidusāzijā pagaidām nav noslēgusies varas pārdale Kirgizstānā. Tur var uzliesmot no jauna, taču tas nav briesmīgākais. Vispārējās globālās krīzes fonā smagu spiedienu izjūt Turkmenistānas un Uzbekistānas ekonomikas. Taškentai un Ašhabadai nav kompensācijas resursu. Pagaidām režīmi ir visnotaļ stabili, tomēr nav zināms, cik ilgam laikam stabilitātes pietiks.
Situācija Kazahstānā ir mazliet labāka. Tās ekonomika ir sabalansētāka (lai arī ogļūdeņražu elements ir prioritārs), valsts ir labāk integrēta EES un ŠSO, Krievijas un Ķīnas starptautiskajos tranzīta kopprojektos. Taču, ja visa Vidusāzija sāks brukt, Kazahstānas resursu reģiona stabilizācijai būs par maz. Tādā gadījumā Nursultana nopietni cerēs uz Maskavas atbalstu.
Tātad drudzī raustās visa pasaule, arī Krievija neizvairīsies no kopīgā likteņa nākamgad. Tā izturēs, tomēr viegli nebūs. Labākajā gadījumā iekšējās un ārējās krīzes nesakritīs vienlaikus, un tās izdosies risināt vienu pēc otras. Protams, atliekot daļu problēmu uz nākotni, grūtie gadi ievilksies, tomēr šajā gadījumā labāk būtu risināt problēmas ilgāk, tomēr vienu pēc otras, nevis visas – vienā rāvienā.