Kā lielākā daļa krievvalodīgo izturas pret Krievijas opozīciju? Normāli, kā pret strādājoša demokrātijas modeļa montāžas elementu. Tāda, vēsi ieturēta un pieklājīga, kamēr tie nelien viņu teritorijā. Kā zināms, savulaik Baltijas valstis kļuva par īstu oāzi un patvērumu daudziem pret oficiālo Maskavu noskaņotiem politiķiem, nevalstisko organizāciju aktīvistiem un pat īstiem gigantiem, ko var salīdzināt par ar Kisu Vorobjaņinovu.
Nekaunīgi ciemiņi
Lai jau dzīvo, nenāk jau no Āfrikas, ar nažiem pa ielām neskraida, latvietēm neuzmācas. Lai jau.
Taču, mazliet iejutušies vietējā klimatā, daži sāka uzvesties nekaunīgi, pamācīja vietējos un deva padomus, lai arī viņiem nav nekādas jēgas par vietējo mazākumtautību ikdienas dzīves niansēm attīstīta nacionālisma valstīs.
Piemēram, par to, ka ir jāpārvalda tās valsts valoda, kurā tu dzīvo (kas to būtu varējis domāt!).
Kā tad tā, mēs taču esam savējie
Savulaik bijušais Krievijas vicepremjers, tagad – pazīstams opozicionārs Mihails Kasjanovs atbalstīja krievu skolu pāreju pie mācībām latviešu valodā.
"Protams, mācībām jānotiek valsts valodā. Pieeja ir konceptuāli pamatota," teica Kasjanovs.
Ārpus sistēmas esošie Krievijas opozicionāri vienmēr priecājas par iespēju iztapt, atbalstīt jebkādas pret Krieviju vērstās savu kolēģu iniciatīvas Baltijas valstīs, tāpēc viņus cieta, neskatoties uz galveno trūkumu – viņi ir krievi.
Vienlaikus daži politiskie spēki Latvijā it nemaz nepriecājās par "jauno okupāciju", tāpēc Nacionālā apvienība darīja visu iespējamo, lai apglabātu programmu "uzturēšanās atļauja apmaiņā pret investīcijām", ar atpakaļejošu datumu ieviešot nodokli par iegādāto mājokli un paceļot atļauju cenas.
"Kā tad tā? Savējos sit!" politiķi Latvijā nekādi nespēj saprast, ka šurp atbraukuši nevis cilvēki, kuri vēlas atpūsties Baltijas jūras krastā, bet gan tie, kuri ir pret pašreizējo Krieviju. Faktiski tādi pasākumi ir pret tiem, kuri ir solidāri ar Eiropas Savienības viedokli par pašreizējo politiku Krievijā. Aizvainojoši. Zināmā mērā tā ir krāpšanās," sūdzējās bijusī Mihaila Hodorkovska advokāte Jeļena Lukjanova, ieradusies Jūrmalā.
"Lojālo krievu" meklējumos
No vēsturiskās dzimtenes pasūtītie mēģināja atgūt vietējo varasvīru simpātijas un nekautrējās apgalvot, ka Latvijā dzīvojošie krievi ir vēl lielāki "staļinisti" un "putinisti", nekā Krievijā.
"Kad stāvu tirgū vai braucu tramvajā, vai vienkārši uz ielas noklausos, ko runā. Ja tie ir krievi, rodas sajūta, ka esmu savā metro stacijā "Profsojuznaja" Maskavā. Izteicieni, slengs, rupjības – absolūts maskaviešu dialekts," pēc pārvākšanās uz Latviju par saviem jaunajiem kaimiņiem stāstīja emigrējušā portāla Meduza galvenā redaktore Gaļina Timčenko.
Vēl Rīgā mēģināja dabūt gatavu komisko "Krievu pilsoniskās sabiedrības attīstības un Krievijas emigrantu atbalsta asociāciju". Tās mērķis bija apvienot Latvijai lojālos krievus un atbalstīt pilsonisko sabiedrību Krievijā.
Tās koordinators, Krievijas disidents Dmitrijs Savvins stāstīja par vietējiem krievvalodīgajiem: "Šī publika nekaunīgi melo par to, ka Baltijas valstīs it kā tiktu ignorētas krievvalodīgo tiesības."
Šifrogramma no Maskavas
Lai jau būtu, katrs pelna maizi, kā prot. Tiesa, kamēr Krievijas opozīcija nesāk rakstīt sūdzības par vietējo "krievu pasauli", iespējams, pat nesaprotot, ka viss teiktais tiek ņemts uzskaitē un to noteikti izmantos, arī specdienesti. To apstiprina nesenās krievvalodīgo žurnālistu aizturēšanas Latvijā. Šoreiz ziņojums nācis no Maskavas.
Aizvadītajā nedēļā "Eho Moskvi" publicēja pētījumu "Kā Kremlis iejaucas kaimiņvalstu iekšpolitikā" – Mihaila Hodorkovska finansētā centra "Dosjē" produkts sadarbībā ar Eesti Ekspress un izmeklēšanas žurnālistikas centru Siena.lt.
Cita starpā tas stāsta par "kaut kādu Baltijas valstu kuratoru darbību no Krievijas Ārlietu ministrijas, kuri atbild par kultūras un citiem sakariem ar citām valstīm, ar vēsturniekiem, žurnālistiem un sabiedriskajiem darbiniekiem". Te figurē arī kaut kāda Krievijas ietekmes aģenta piezīmes par, viņaprāt, "perspektīviem" Baltijas žurnālistiem, kuru vidū ir arī vairāki vārdi no Latvijas.
Tie, kam zināmas mūsu valsts reālijas, "Eho" nešķiet nemaz tik nevainīga. Pirmkārt, latviešu mediji, medīdami sensācijas par hibrīdkaru un Kremļa maigo spēku, labprāt izmantos tādu informāciju. Pēc tam godīgam žurnālistam nebūs tik viegli attaisnoties.
Otrkārt, skaidrs kā diena, ka publicētie vārdi parādīsies Valsts drošības dienesta kārtējā atskaitē par paveikto – bada laikā velns arī mušas ēd, kad spiegu nav, arī žurnālists ir spiegs.
Treškārt, likteņa ironijas labad nosauktie cilvēki ir ļoti tāli no jebkādiem propagandiskiem vingrinājumiem par labu Kremlim, nav manīts, ka viņi simpatizētu kādai noteiktai pusei.
Padomājiet taču, kā tiek gatavoti tādi "špikeri" – to taču pat par analītisku piezīmi nenosauksi. Vēstniecības darbinieks, fonda vai sabiedriskās organizācijas pārstāvis pieiet pie žurnālista kādā preses konferencē vai pieņemšanā un vaicā, vai viņš teorētiski negribētu apmeklēt Krieviju. Ja žurnālists atbild "kāpēc gan ne", "aģenta" bloknotā ailē "perspektīvie" var parādīties ieraksts "interesējas", "zinātkārs" vai vienkārši "jauks puisis".
Ceturtkārt. Protams, tādu lapiņu spiegam ir jāiemācās no galvas un jāiešuj zem mēteļa oderes. Vēl labāk – uzreiz apēst, turpat uz vietas, pieņemšanas laikā, ja vēl pie rokas ir kāda dzēriena glāze – uzdzert visrū un apsveikt sevi ar kārtējā aģenta "vervēšanu".
Darba pietiek visiem
Tāds nu ir brigādes vienības un bezatkritumu tehnoloģijas spīdošais piemērs. Katrs savu ir padarījis un naudiņu saņēmis: gan "kuratori", gan "Krievijas opozicionāri", gan Baltijas specdienesti, gan latviešu žurnālisti, (stāsts par "dosjē" jau parādījies interneta izdevumā Puaro.lv).
Zaudētājos ir tikai "perspektīvie". Jebkurā gadījumā, kad latviešu medijiem dalīs kārtējos kovida pabalstus, viņiem un interneta izdevumiem, kuru labā viņi strādā, var liegt finansējumu kā neuzticamiem. Liels paldies par to Krievijas modrajiem opozicionāriem.