Eiropas Padomes priekšsēdētājs Šarls Mišels ierosināja Džo Baidenam atjaunot "stabilu transatlantijas aliansi".
Ja Džo Baidens ieradīsies Baltajā namā (spriežot pēc pašreizējiem notikumiem, tamlīdzīgas izredzes kļūst aizvien neatvairāmākas), iespējams, piepildīsies arī Mišela vēlme. Liela loma ir ASV valsts sekretāra iespējamam kandidātam – Entonijam Blinkenam, rafinētam "Vašingtonas purva" produktam un "globālo alianšu atbalstītājam", portālā RIA Novosti stāsta Irina Alksnis.
Uzreiz bija skaidrs, ka Rietumeiropa priecāsies, redzot, ka ASV prezidenta krēslā sēdies tieši Džo Baidens – tās līderi viens pēc otra steigšus metās apsveikt Baidenu ar uzvaru, Vācija pat atzina, ka nav noskaņota "vēl četrus gadus strādāt ar Trampu".
Nav gan īsti saprotams, kāpēc Eiropa dod priekšroku globālistiem ASV priekšgalā – tiem pašiem, ko apsēdusi ideja saglabāt status quo – vienpolāro pasauli ar Vašingronas bezierunu līdera vietu tajā. Galu galā, tādai vēlmei neatbilst suverenizācijas procesi, kas uzņem apgriezienus Vecajā Pasaulē, centieni tikt vaļā no vasaļu lomas aizokeāna valdnieka paēnā.
Varētu pieņemt, ka Eiropā tāpat virsroku ņēmuši proamerikāniskie spēki, gatavi upurēt ASV savas valstis. Tomēr fakti liecina par ko citu. Piemēram, Vācijas valdība vēlreiz apstiprināja savu viedokli – tā norādīja, ka eksteritoriālās sankcijas, ko ASV izstrādā pret "Ziemeļu straumi 2", ir nepieņemamas.
Tātad Eiropa joprojām pastāv uz sava, aizstāv savas intereses un cenšas pastiprināt savu ģeopolitisko lomu, tomēr kaismīgi atbalsta to spēku atgriešanos pie varas Vašingtonā, kas tai teorētiski būtu kategoriski nepieņemami.
Pretruna ir dīvaina. Tās atminējums meklējams četrus gadus tālā pagātnē. Ierodoties Baltajā namā, Donalds Tramps atteicās no virknes izstrādājamu un pat parakstītu starptautisko līgumu. To vidū bija slavenā Transatlantijas tirdzniecības un investīciju partnerība, kas tobrīt bija izpelnījusies visnotaļ baismīgu reputāciju. Panikas cēlēji brīdināja, ka ar tās palīdzību Amerika vienkārši izsūknēs no Eiropas resursus.
Tomēr Tramps, kurš savas prezidentūras gados izmantoja katru iespēju, lai gūtu ekonomisko labumu savai valstij, nesvārstoties atteicās no "vistas", kam šķietami vajadzēja ilgus gadus dēt zelta olas Amerikai. Pie tam viņš norādīja: patiesībā visi šie līgumi Savienotajām Valstīm nav izdevīgi. Iespējams, niknajam amerikāņu patriotam ar seno pieredzi biznesā, var ticēt.
Būtu maldīgi cerēt, ka globālistiem ir nacionāli orientētas intereses. Viņu skatījumā Savienotās Valstis var būt ļoti svarīgas kā galvenais emisijas centrs un spēcīgākā armija uz planētas. Taču pati par sevi milzīgā valsts ar gandrīz 330 miljoniem iedzīvotāju drīzāk gan ir slogs, ko vienkāršāk ir norakstīt, nevis ieguldīt līdzekļus tās problēmu risināšanā.
Toties globālistu patiesās intereses un sentimentalitāte, iespējams, saistīti pavisam ar citām vietām. Tas pats Entonijs Blinkens lielu daļu bērnības aizvadījis Parīzē, viņa personību lielā mērā ietekmējis patēvs – eiropietis. Tātad šaubas par to, cik lielā mērā viņš, valsts sekretāra postenī būdams, ņems vērā vienīgi ASV nacionālās intereses, ir visnotaļ pamatotas.
Šādā kontekstā Eiropas viedoklis ir jēgpilns. Pēdējo gadu desmitu laikā tā iemanījusies panākt savu mijiedarbībā ar saknes zaudējušo amerikāņu dziļvalsti, pie tam pilda visus formālos reveransus "brīvās pasaules līderim" un vienīgajai superlielvalstij. Ko vērts jau ir Irānas kodoldarījums, ko bieži dēvē par Obamas prezidentūras triumfu, taču ES tas bija vajadzīgs daudz vairāk nekā ASV.
Vēl vairāk: ES vēl joprojām vairākos aspektos vajadzīgas ASV. Piemēram, Eiropas pūles veidot pašai savu armiju – ne tagadējo imitāciju, bet īstu militāro spēku – izskatās nenopietni. Šajā ziņā alternatīvas amerikāņiem nav un tuvākajā nākotnē nav sagaidāma. Tikai Tramps bija stingri apņēmies piespiest Veco Pasauli samaksāt par militāro "vairogu" augstāko likmi. Briselei vai Berlīnei ir daudz lielākas izredzes vienoties "pa labam" ar "Vašingtonas purvu".
Pie tam ES vēl joprojām vajadzīgs atsvars Krievijai – ģeopolitiskais, ekonomiskais, arī militārais. Citādi Maskavai parādās pārlieku labvēlīgi apstākļi rietumu virzienā, un tas nekādi nepriecē Rietumeiropu.
Galu galā veidojas paradoksāla situācija: vairākums Eiropu uzskata par ASV patēriņa materiālu, taču patiesībā vajadzētu pažēlot amerikāņus – viņiem aug risks krist par Eiropas viltības un pašmāju elites nodevības upuriem.