Kopš senseniem laikiem efektīvās metodes pēkšņi zaudē lietderību un kā bumerangs sāpīgi iegāž pašam pa pakausi. Pasaule strauji mainās, aina kļūst daudz drūmāka nekā pirms pāris nedēļām. Tātad pienācis īstais brīdis ķerties pie poļu ierastā darba – meklēt vainīgos, portālā RIA Novosti stāsta Irina Alksnis.
Nacionālo specdienestu ministra-koordinatora preses sekretārs Staņislavs Žarins neko jaunu nav izdomājis un pievērsies klasikai: pie visa vainīga Krievija. Viņš pauda pārliecību, ka Maskava cenšoties uzbrukt Varšavai informācijas laukā – atainot Polijas valsti kā pastāvīgu problēmu radītāju un sabojāt valsts reputāciju ar "meliem un manipulācijām ar Polijas, NATO, Rietumu tēlu".
Toties prezidentam ienākusi prātā oriģinālāka doma. Pirms dažām dienām Andžejs Duda paziņoja, ka kreisi liberālās elites pārstāvji "mēģinās par katru cenu panākt varas maiņu Polijā". Pēc tam viņš apsūdzēja par sabotāžu cilvēkus, kuri "ilgus gadus mācījušies Polijas Tautas Republikas slepenajos dienestos" un saņem atbalstu "dažādās Rietumeiropas aprindās".
Sociālistiskās Polijas (tā vairs neeksistē jau vairāk nekā trīsdesmit gadus!) specdienestu aģenti, kas tagad strādā ar ietekmīgiem spēkiem Rietumeiropā. Šis tēls ir tik neparasts, ka rodas skaidrs iespaids: Duda nervozē.
Zināms iemesls viņam ir, jo situācija kļūst aizvien sarežģītāka acu priekšā – gan valsts iekšienē, gan starptautiskajā arēnā.
Polijā aug sabiedriski politiskā plaisa.
Jaunu pavērsienu izprovocēja pati valdība ar neseno stingro soli valsts politikā jautājumā par abortiem. Tas noveda pie plašām protesta akcijām – "sieviešu streika". Pēc tam saasinājās attiecības varas aprindās: starp prezidentu un premjerministru, starp prezidentu un parlamenta frakciju "Likums un taisnība" un tā tālāk. Līdztekus jautājumam par abortiem, kurā konservatoru domas dalījās: vieni uzskata par vajadzīgu piebremzēt ar tēmu, kas radījusi tik nopietnu neapmierinātību sabiedrībā, otri ir pārliecināti, ka tā jānoved līdz galam (starp citu, Duda pieder pie otrajiem). Ir arī citi konflikti, piemēram, parlamenta izskatāmie skandalozie grozījumi likumā par dzīvnieku aizsardzību, kas cita starpā aizliedz dzīvnieku audzēšanu kažokādām. Tie ir pārkaitinājuši lauksaimniecības biznesa pārstāvjus un viņu atbalsta grupas.
Taču arī tādu galvassāpju Polijas valdībai šķita par maz, un tā vēl paplašināja problēmu loku. Runa ir par mīklaino stāstu ar stingro – varētu teikt, pat cietsirdīgo – Neatkarības marša izgaiņāšanu aizvadītajā nedēļā. Lieta tāda, ka tas ir poļu nacionālistu, pašreizējās valdības nopietna atbalstītāja, ikgadējais pasākums. Pirms diviem gadiem gājienā piedalījās gan Andžejs Duda, gan premjerministrs Mateušs Moraveckis, gan valdošās partijas līderis Jaroslavs Kačinskis.
Rodas loģisks jautājums: vai tiešām bija jānonāk tiktāl, neskatoties uz visiem epidemioloģiskās situācijas uzliktajiem ierobežojumiem? Tagad augstos Varšavas kabinetos rit skaļas diskusijas par to, kas ir atbildīgs par notikušo – tas ļoti atgādina nacionālistiskās valdības šāvienu sev pašiem kājā.
Situāciju padara vēl ļaunāku tas, ka poļu iekšējām nekārtībām radies ļoti nelabvēlīgs fons ārpolitikā. Tā galvenais faktors ir Džo Baidena augošās izredzes uzvarēt vēlēšanās (pareizāk sakot, pēcvēlēšanās) ASV.
Te nu Polijas valdībai ir vesela problēmu buķete.
Pirmā – ideoloģiskā: poļu konservatoriem simpātisks šķiet amerikāņu patriots Donalds Tramps, kurš aizstāv tradicionālās vērtības, tāpēc viņiem atbaidoši šķiet kreisie liberāļi, dominējošie ASV Demokrātiskajā partijā.
Otrā – operatīvi politiskā: eksperti trin mēles ap to, ka Polijas valdība, pateicoties sakārtotajiem kontaktiem ar pašreizējo administrāciju, četrus gadus risināja visus jautājumus caur Balto namu un pameta novārtā citus mijiedarbības kanālus. Taču tagad, šķiet, "Vašingtonas purvs" revanšējas, un tāda lojalitāte atstumtajam Trampam var sāpīgi skart viņa piekritējus Varšavā.
Un trešā – stratēģiski ģeopolitiskā. Varšava nejūt nekādu entuziasmu jautājumā par Baidena iespējamo prezidentūru, un tas īpaši labi redzams līdzās Rietumeiropas vētrainajam priekam. Spriežot pēc visa, Berlīne, Parīze un Brisele ir pārliecināta, ka viņiem būs vienkāršāk vienoties ar Ovālā kabineta jauno saimnieku.
Savukārt Polija izdarījusi likmi uz plaisu starp Veco un Jauno pasauli, kas ļāvusi tai konfrontācijā ar ES ieņemt visnotaļ bezkaunīgu un parupju pozīciju. Izmantojot piesegam Vašingtonu, Varšavai radās iespēja piespiest un šantažēt Rietumeiropu dažādos jautājumos – no ES subsīdijām līdz "Ziemeļu straumei 2".
Ja Eiropa un ASV izdosies vismaz daļēji mazināt spriedzi attiecībās, Polijas valdošā elite nopietni riskē nonākt stāvoklī, kad to skandalozums, fantastiskas ambīcijas un liberālam pasaules uzskatam "nepieklājīga" ideoloģija izrādīsies nevienam nevajadzīgi ārpus valsts.
Iespējams, radīsies jautājums: bet kā tad ar visos laikmetos Rietumos pieprasīto rusofobiju, ko Polijas valdība tik plaši izmanto?
Jā, tā nav nekāda problēma. Krievijai naidīgā Polijas politika ir konstanta, vienalga, kāds politiskais spēks valstī ir pie varas. Partijas "Likums un taisnība" galvenā oponente – partija "Pilsoniskā platforma" – tikpat labi varēs izpildīt minēto funkciju. Toties tās liberāli proeiropeiskā pozīcija garantē: Varšava kļūs daudz piekāpīgāka, tās imidžs būs piemērotāks amerikāņu demokrātu partnerim.
Nav nekā dīvaina, ka tādos apstākļos Polijas valdība nervozē aizvien vairāk un atkal meklē ienaidniekus. Gan valstī, gan ārpus tās. Jā, šajā ziņā austrumu virziens, kā jau ierasts, ir pats perspektīvākais.