Šim stāstam Pekina pievērsa lielu uzmanību: amerikāņu manevros pie Kalifornijas krastiem to dalībniekiem tika izgatavotas speciālas uzšuves. Te jūs varat par tām papriecāties: uz auduma gabaliņa – sarkanā krāsā iekrāsota Ķīnas karte, virs kuras planē ASV Bruņoto spēku bezpilota lidaparāts. Tas ir labi zināmais un jau mazliet pavecais Reaper. Tāpēc uz uzšuves piedevām ir redzama arī miroņa galva, portālā RIA Novosti stāsta Dmitrijs Kosirevs.
Manevri bija agresīvi – tika izspēlēts desants kaut kādās salās, tomēr notika pie ASV krastiem, Ķīna netika pieminēta domājamā pretinieka statusā, uzšuves nemaz nav obligāts formas elements, tās vienkārši izstrādātas īpaši šim gadījumam. Nu, kā jūras kara intendantu humora sajūtas izpausme – tā taču ir spēle, gandrīz kā peintbols. Tomēr Ķīnā humora sajūta ir citāda, un atsauksme par mācībām bija tāda: uzšuves "plaši uztvertas kā visai neparastas", "tā ir ekstremāli nekaunīga provokācija", "tā aug naidīgums starp Ķīnas un Amerikas iedzīvotājiem"... Un piedevām – neizbēgamais: ja agresors patiešām izmantos dronus triecienam pa Ķīnas teritoriju, atbilde būs atbilstoša.
Mūsu priekšā ir mūsdienu starptautiskās realitātes elements, ko dēvē par amerikāņu agresijas saasināšanu pret Ķīnu. Kas tā tāda – agresija, no kurienes un kāpēc nāk? No cilvēka būtības dzīlēm. Ir tāda zinātne – etoloģija. Tā pēta dzīvnieku (tostarp – arī cilvēka) uzvedību, tomēr ar īpašu baudu pēta tos, no kā cilvēki cēlušies – pērtiķu baru. Standarta situācija: barā sākas bailes. Pērtiķis, tāpat kā jebkura cita dzīva būtne, baidās no daudzām lietām, tomēr ļoti labi zina, ka tā ir kauna lieta – baidīties, vajag aizsargāties, citādi bars ies bojā, tāpēc savas kaunpilnās bailes vislabāk ārstēt ar kolektīvo agresiju – kad visi atiež savus stipros dzeltenos zobus un mudina viens otru nebaidīties.
Acīmredzams fakts: Amerika nopietni nobijās no realitātes, kad pasaulē pēkšņi atkal (pēc PSRS) uzradās daudzu rādītāju ziņā līdzvērtīga lielvalsts. Viss pārējais ir tikai etoloģijas vērti novērojumi. Ķīnas karte uz piedurknes ir demonstratīvs gadījums, jo, acīmredzot, neviens no augstākajām militārajām vai politiskajām aprindām nelika ļaudīm no Trešās (Austrumu-Klusā okeāna) flotes izdomāt kaut kādas uzšuves. Zobi tika atiezti pēc iniciatīvas no apakšas. Neviens to nemaz nebūtu uzzinājis, ja fotogrāfijas nebūtu patrāpījušās Gaisa kara spēku specializētā žurnāla lapās. Taču tādu sīkumu dēļ dažkārt izceļas kari, ja tie sakrājas viens uz otra...
Jā, gadās arī tipiski uzvedības refleksi. Piemēram, stāsts par debatēm ASV Kongresa Pārstāvju palātas Ārpolitikas komisijā. Jā, arī tas saistīts ar Ķīnu un amerikāņu kaunpilnajām bailēm no tās.
Šī gada jūnijā valdības Globālo mediju aģentūras (USAGM) vadītāja postenī stājās Maikls Peks. Sāka ieviest tur savu kārtību un apšņāpt izdevumus nepārprotami liekām, vienkārši neveiksmīgām programmām. Atlaida vairākus valdības ekspertus Ķīnas jautājumos un iesaldēja naudu, kas gadiem ilgi tika piešķirta spiegošanas tehnoloģijām un palīdzēja Pekinas apkarotājiem Honkongā izvairīties no izsekošanas. Parlaments viņam pamatīgi sadeva pa ādu par to, ka kaitējis amerikāņu darbībām demokrātijas atbalstam Honkongā.
Pievērsīsim uzmanību: savā amatā Peks stājās tikai jūnijā. Tolaik jau vairākus mēnešus bija skaidrs, ka protestu kampaņa Honkongā ir nonīkusi, un ASV valdības, tas ir, nodokļu maksātāju nauda izšķiesta velti. Tātad ierēdņa lēmums bija saprotams.
Toties debates Kongresā neapšaubāmi nāca par ļaunu valsts prestižam. Jā, mēs vienmēr esam zinājuši, ka amerikāņi iejaucas politiskajā un sabiedriskajā dzīvē visā pasaulē, taču tā bija vispārīga zināšana, tagad viss ir skaidrs konkrēti un detalizēti. Piemēram, visiem zināms, ka pirms "krāsainajām revolūcijām" strauji sarosās simtiem nevalstisko fondu un citu organizāciju, kas ārēji bieži nav saistītas ar amerikāņiem, tās it kā ir starptautiskas, nevienam nepiederošas. Te pēkšņi publika uzzināja, ka mazpazīstamā valdības aģentūra USAGM ne tikai nodarbojas ar propagandu, arī no mērķa valstu teritorijas. Klāt vēl nāk kauju (nu, tas ir, pilsonisko sadursmju) tieša organizācija citu valstu teritorijās. Izrādās aģentūra gadiem ilgi piegādājusi ārzemēm speciālas iekārtas, kas neļauj vietējai policijai identificēt sadursmju dalībniekus, sekmē viņu anonimitāti internetā utt. tādu iekārtu piegādēm USAGM paspārnē strādā speciālais Atklāto tehnoloģiju fonds – OTF.
Tā vairs nav nekāda uzšuve uz piedurknes. Tā jau ir tieša iejaukšanās, pat agresija. Starp citu, tādu faktu publiskošanai parlamenta debatēs vajadzētu likt padomāt daudzajiem dažādo "krāsaino revolūciju" ierindniekiem dažādās pasaules malās: vēl tikai vakar tu biji sadusmots demokrātijas cīnītājs, miermīlīgi bloķēji prospektus, bet šodien jau saņem speciālas iekārtas no citas, ne īpaši draudzīgi noskaņotas valsts.
Starp citu, ASV Kongresā tagad jau ir normāli apgalvot, ka Ķīna iejaucas prezidenta vēlēšanās. Arī tāpēc ka šajā (un ne tikai šajā vien) valstī analītiķi nāk klajā apmēram ar tādiem pašiem materiāliem par katastrofu amerikāņu politiskajā sistēmā. Tos publicē arī amerikāņu mediji. Shēma ir tāda pati: bailes no draudiem, ko ārstē pašu agresija.
Gan PSRS laikos, gan vēlāk esam pieraduši pie tā, ka pret Krieviju pastāvīgi vērsts neracionāls naids, redzam agresijas sacensības, ko grūti izprast, uz ko vienkāršāk ir nereaģēt. Tā lika domāt par kaut kādu dīvainu rusofobiju. Kļūst mierīgāk ap sirdi, redzot tādus pašus neadekvātus dančus ap citu valsti: izrādās, runa jau nav tikai par Krieviju vien, - tur ir tikai pērtiķu bars, kuri tracina viens otru, rādot zobus.