Gandrīz visi Vašingtonā, Londonā vai Briselē apspriestie "Ķīnas drakona nožņaugšanas" varianti paredz kaut kādas plašas pret Ķīnu vērstas koalīcijas dibināšanu, lai kopīgiem spēkiem izolētu, neitralizētu un salauztu Ķīnu aptuveni pēc tās pašas shēmas, kas tika izmantota cīņā pret PSRS, portālā RIA Novosti stāsta Ivans Daņilovs.
Motivējošo principu līmenī nekāda daudzveidība nav manāma, toties nopietna problēma aust to īstenošanas līmenī. Tagad tās risināšanā lauž šķēpus prezidenti, premjerministri, diplomāti un analītiķi.
Lieta tāda, ka dažās Eiropas valstīs un ASV "analītikas centros"jau rodas pamatots iespaids: virkne ES valstu (it īpaši šajā ziņā izceļas Vācija, Francija un Itālija), kā arī dažas Āzijas valstis nez kāpēc nemaz nevēlas piedalīties jaunajā aukstajā karā pret Ķīnu un tēlot ASV bandiniekus. Vēl vairāk, tām pat negribas maksāt ASV par uzvaru karā (par to liecina mūžīgie trači par Vācijas un Francijas nevēlēšanos maksāt 2% no IKP par amerikāņu "militāro jumtu") un tās pat nav gatavas nekavējoties pievienoties aizliegumam, piemēram, Ķīnas kompānijas Huawei 5G tīkliem paredzēto iekārtu piegādēm ES. Tas neiedomājami kaitina "antiķīnas vanagus" Vašingtonā un Londonā. Ņemot vērā Eiropas paziņojumus par nodomu faktiski radīt pašiem savu armiju un Makrona deklarācijas par vēmi īstenot neatkarīgu (tas ir, ne Ķīnai labvēlīgu, taču arī ne amerikai pakļautu) ārpolitiku, aug augumā aizdomas par to, ka nebūs viegli sapulcēt plašu Ķīnai naidīgu aliansi. Vienlaikus vairojas mēģinājumi rast risinājumu problēmai.
Autoritatīvais žurnāls "Foreign Affairs", ko laiž klajā ietekmīgais "smadzeņu centrs Council on Foreign Relations ("Starptautisko attiecību padome"), analizēja divus minētās problēmas risinājumus. Vienu no tiem var nosacīti nodēvēt par "Donalda Trampa pieeju", otru – par "Borisa Džonsona pieeju". Ņemot vērā Council on Foreign Relations kolosālo iespaidu uz amerikāņu elites un proamerikāniskās eiropiešu elites domāšanu (pats "smadzeņu centrs" ir vairāku populāru sazvērestības teoriju varonis – to uzskata teju vai par ASV "ēnu valdību), ir vērts paskatīties uz metodēm, ko ieteikts izmantot amerikanocentriskās pasaules kārtības krīzes atrisināšanai un sekmīgai cīņai ar "Ķīnas problēmu". Turklāt tām ir arī tiešs sakars ar Krieviju.
"Foreign Affairs" raksts nāca klajā ar virsrakstu "Demokrātiju padome var izglābt daudzveidību" (daudzveidību starptautiskajās attiecībās – red. piez.), tomēr piedāvātās metodes tik un tā ir orientētas uz Vašingtonas hegemonijas faktisku saglabāšanu pasaulē (vismaz Rietumos), un starpība slēpjas tikai konkrētos amerikāņu hegemonijas saglabāšanas paņēmienos.
Autoritatīvā amerikāņu izdevuma autori savos spriedumos balstās uz slēdziena par to, ka pašreizējā pasaules kārtība nepārprotami iet bojā un galvenos draudus rada nevis koronavīruss, bet gan Ķīna un Krievija.
"Taču pat pirms koronavīrusa pandēmijas daudzpusīgā sistēma, ko Savienotās Valstis palīdzēja būvēt pēc Otrā pasaules kara, tik tikko tiek galā ar aktuālākajām problēmām. Covid-19 parādīja, ka karalis ir kails, taču patiesībā karalis jau zināmu laiku bija apģērbts nabadzīgi.
Tā kā pasaules ekonomiskais smaguma centrs ir pārvietojies uz Indijas un Klusā okeāna reģiona pusi, struktūras ar globālām ambīcijām vairs nespēja pretendēt uz līdera opozīcijām bez vērā ņemamas pārstāvniecības reģionā. Taču G7, kas parādījās pēc naftas šoka 1973. gadā, ārpus Eiropas un Atlantijas reģiona robežām ir tikai viens loceklis – Japāna. Savukārt G20, kas radās pēc 1997. gada finanšu krīzes Āzijā un parādīja savu lielo nozīmi 2008. gada globālās finanšu krīzes periodā, ir pārāk atšķirīga gan no politiskā viedokļa, gan savās iespējās risināt starptautiskas problēmas. Vienlaikus ANO Drošības Padomei kaitējumu nodarījusi agresīvā autoritārisma atdzimšana Ķīnā un Krievijā.
Diagnoze ir ļoti drosmīga: "Viss ir pagalam, nekas nedarbojas!"
Tā nu klajā nāk divi ierosinājumi. Vienu ieteicis Tramps, otru – Džonsons.
"Džonsons pirmais nāca klajā ar jaunās struktūras ideju. Maijā viņš ieteica veidot desmit vadošo demokrātiju aliansi – G7 plus Austrālija, Indija un Dienvidkoreja, nosaukt to par D10 un tajā koordinēt politiku telekomunikāciju jomā un izstrādāt alternatīvu Ķīnas tirgus līderim Huawei, kura dominējošais stāvoklis 5G tehnoloģiju jomā radījis vispārējas drošības problēmas. Drīz vien pēc tam Tramps atcēla G7 tikšanos, kas bija ieplānota jūnijā, un ieteica tās vietā formātu G11 samitā rudenī. Viņš pārspēja Džonsona ierosinājumu: Trampa grupa ietver ne vien D10 valstis, bet arī Krieviju."
"Foreign Affairs" eksperti neiesaka uzņemt Krieviju šajā klubā, viņi dod priekšroku D10 variantam, tas ir, Džonsona shēmai, taču tas nav galvenais. Ļoti interesanti ir šī ietekuma motīvi: pat ja Krieviju kaut kādā veidā izdosies pārliecināt stāties cīņā pret Ķīnu, Trampa shēma tik un tā izskatīsies ļoti slikti un bezperspektīvi ilgtermiņa perspektīvā, jo tās pamatā pārsvarā būs karš pret Ķīnu, toties Džonsona shēmā ir kaut kas pozitīvs, kaut kāda apvienojoša ideja, kas ļaus veidot nevis "aliansi pret Ķīnu", bet "aliansi par visu labo".
Protams, starp pozitīvajiem aspektiem ir tukšu lozungu virkne: "demokrātija", "brīvība", "cilvēktiesības". Amizanti, ka tādas pozitīvas dienas kārtības parādīšanās tiek likta pretī Vašingtonas tagadējais ārpolitikai: "Savienotās Valstis var stāties pretī Ķīnas vadītajai Āzijas infrastruktūas investīciju bankai, iniciatīvai "Viena josla – viens ceļš" un Krievijas atbalstītajam gāzesvadam "Ziemeļu straume 2", taču AS būs grūti pārliecināt citas valstis rīkoties tāpat, ja tās nepiedāvās pārliecinošas alternatīvas. Vašingtona nevar kaut ko uzvarēt, liekot lietā neko."
Šai pieejai ir problēma: diezin vai "demokrātija" un "brīvība" ar etiķeti "Made in USA" aizvietos Krievijas gāzi Vācijai un Ķīnas investīcijas – Itālijai. Te varētu uzpeldēt amerikāņu nauda, taču tādas attiecības Vašingtonai nav vajadzīgas, vienalga, kas stāvētu pie valsts stūres: gan Baidenam, gan Trampam vajadzīgas kolonijas, tomēr diezin vai izdosies atkal nospiest ES un ceļiem, vienalga, D10 vai G11 formātā. Par Krieviju pat runas nav.