cfhvfnRietumos to iedēvēja par "Sickle" – "Sirpi". Kopš tā laika uz riteņu "raķešmobiļiem" bāzējas gandrīz puse visu Krievijas rīcībā esošo starpkontinentālo kaujas galviņu. ASV izvēlējās citu ceļu. Par abu kodollielvalstu atšķirīgajām pieejām portālā RIA Novosti stāsta Nikolajs Protopopovs.
Šahtas un zemūdenes
Stratēģisko raķešu spēku rīcībā līdz ar pārvietojamajiem sauszemes kompleksiem pašlaik ir pussimts smago starpkontinentālo ballistisko raķešu "Vojevoda" un vairāki desmiti šahtu UR-100. Ir arī "Topoļ"šahtu versijas.
Paslēptuves ar vairākas tonnas smagajiem vākiem konstruētas tā, ka iztur masveida kodoltriecienu pozīciju rajonā. Tomēr ar smagās kaujas galviņas tiešu trāpījumu ir iespējams tās iznīcināt, turklāt visu bāzu koordinātes parasti ir zināmas iespējamiem pretiniekiem.
Līdz ar to kļūst skaidras pārvietojamo kompleksu priekšrocības. Jā, tie nav tik labi aizsargāti: ar atbilstošu pieredzi pārvietojamo sauszemes raķešu kompleksu (PSRK) spēj likvidēt labi sagatavota pretinieka diversiju grupa. Tomēr pozīciju rajonu koordinātes, kurp tie dodas patrulēt, ir stingri aizslepenotas un katru reizi mainās. Ir gandrīz neiespējami izsekot PSRK Krievijas milzīgajā teritorijā.
ASV bruņojumā mobilo kompleksu nav. Žurnāla "Arsenal Otečestva" galvenais redaktors Viktors Murahovskis sarunā ar RIA Novosti pastāstīja, ka Krievijas un ASV atšķirīgā pieeja kodolsavaldīšanas sistēmas izstrādē lielā mērā saistīta ar ģeogrāfiju.
"ASV ir aiz jūrām un okeāniem, viņu stratēģiski grūti ievainojamo līdzekļu galvenais komponents ir atomzemūdenes ar ballistiskajām raķetēm, - stāsta eksperts. – Savukārt Krievija ir sauszemes lielvalsts, un mēs esam spiesti īpašu uzmanību pievērst sauszemes sistēmu neievainojamībai un izdzīvošanas spējām."
Krievijas zinātņu akadēmijas Pasaules ekonomikas un starptautisko attiecību institūta galvenais zinātniskais līdzstrādnieks, tehnisko zinātņu doktors Vladimirs Dvorkins norādīja, ka ASV stratēģiskā flote vienmēr ir pārspējusi PSRS uzbrukuma iespēju ziņā.
"Mūsu zemūdens raķešnesēji nevarēja ilgi uzturēties jūrā, - viņš atzīmēja. – operatīvās spriedzes koeficients salīdzinājumā ar amerikāņiem bija visai zems. PSRS galvenais atbildes un kodoluzbrukuma līdzeklis bija sauszemes spēki – SRS. Līdz ar amerikāņu raķežu precizitātes pieaugumu mums trūka stacionāro starta iekārtu inženiertehniskās aizsardzības."
Un tad PSRS BS vadība nolēma uzņemt ierindā mobilos kompleksus, kas spētu izdzīvot pēc masveida kodoltrieciena un ātri dot atbildi.
Dvorkins atgādināja, ka arī ASV strādāja pie mobilo sauszemes kompleksu programmas. 80. gados amerikāņi izmēģināja starta iekārtu Midgetman. Mēģināja uzbūvēt kaut ko padomju dzelzceļa kompleksam "Molodec" līdzīgu. Tomēr drīz vien šie projekti tika slēgti.
"Topoļ" priekšvēstneši
"Topoļ" nav pirmais mobilais komplekss PSRS. Viss sākās ar pārvietojamo "Temp-2S", kas stājās kaujas dežūrā 1976. gadā. PSRK bija aprīkots ar monobloka cietās degvielas raķeti ar masu virs 40 tonnām uz sešasu vilcējs. Tika izskatīts PSRK variants uz kāpurķēžu šasijas, tomēr vadības sistēmas neizturēja kratīšanos.
"Temp" strādāja desmit tūkstošu kilometru darbības rādiusā, kodoltermiskās galviņas jauda sasniedza 650 kilotonnas. Šis PSRK nokalpoja tikai desmit gadus: 1986. gadā to pārtrauca izmantot atbilstoši Līgumam par stratēģisko uzbrukuma ieroču ierobežošanu.
Tomēr "Temp 2S" kļuva par bāzi citiem, pilnīgākiem mobilajiem raķešu kompleksiem. Vēl viens pazīstams padomju PSRK bija pilnībā autonomais "Pioņer" ("Temp" bija vajadzīgas palīgmašīnas). Turklāt konstruktori pastrādāja pie vadības sistēmas. Uz moderno elektronisko iekārtu rēķina "Pioņer" bija daudz precīzāks – iespējamā novirze nepārsniedza 550 metrus.
Divpakāpju vidējas darbības rādiusa raķetes pārvarēja līdz 6 tūkstošus kilometru. PSRS uzbūvēja aptuveni 500 tādas PSRK, tomēr 90. gadu sākumā tās tika utilizētas pēc vienošanās par vidēja un maza darbības rādiusa raķešu likvidāciju.
Savukārt "Topoļ" nesa jau trīspakāpju starpkontinentālo ballistisko raķeti. Lādiņš atradās hermētiskā 22 metrus garā transporta un starta konteinerā ar mīnmetēja tipa startu. Raķete tika izšauta no konteinera ar pulvera lādiņu, pēc tam darbu sāka pirmās pakāpes dzinējs. Visas pirmsstarta sagatavošanās un starta operācijas tika veiktas automātiski.
Mobilais arguments
"Topoļ" raķete ar 550 kilotonnu kaujas galviņu trāpīja mērķī vairāk nekā 10 tūkstošu kilometru attālumā ar iespējamu 200-900 metru novirzi. Sagtavošanās startam aizņēma tikai divas minūtes. PSRK bija visnotaļ masīvs: visas starta iekārtas svars sasniedza simt tonnas. Taču, pateicoties palielinātai vilcēja jaudai, "raķešmobilis" viegli pārvarēja bezceļa apstākļus, izcēlās ar augstām manevrēšanas un ātruma īpašībām.
Pirmais komplekss sāka dežūru 14. raķešu divīzijā Joškarolā. Raķešu spēki sāka apgūt jauno PSRK jau pirms izmēģinajumu programmas beigām. No diviem desmitiem testa startu tikai četri bija neveiksmīgi.
Pirms PSRS sabrukuma Stratēģiskajos raķešu spēkos bija aptuveni trīssimt "Topoļ". 90. gadu vidū Krievijas rīcībā bija 360 PSRK, pie tam 80 no tiem bija izvesti no Baltkrievijas.
Komplekss turpināja attīstību – sauszemes "Topoļ M" bija labāk aizsargāts, automatizēts un autonoms. Būtiski uzlabota šaušanas precizitāte. Līdztekus monobloka lādiņam bija arī sadalošos kaujas galviņu bloks. Katra no tām tika notēmēta individuāli, katrai – savs mērķis. Bez tam parādījās arī pasīvie un aktīvie viltus mērķi, kas ļāva pārvarēt pretraķešu aizsardzību.
Patlaban SRS maina bruņojumu pret jaunāko PSRK "Jars". Lidojuma laiks aktīvajā iecirknī ir būtiski samazināts, tāpēc raķete ir mazāk ievainojama. Pie tam gaisā tā manevrē un izšauj viltus mērķus – pārtveršana ir apgrūtināta.