Cilvēks var būt balts un "ne-balts" citu balto acīs (kā būtu ar arābiem?). Kā pret to cīnīties? Skaidrs, ka tikai ar vardarbīgu rasu sajaukumu vienā lielā kausējamā katlā. Un nav liela nelaime, ka tas nestrādā vai tā rezultāts ir gluži kā pēc visu krāsu sajaukšanas paletē – parasti, nekam nederīgi netīrumi. Ir svarīgi visiem iedvest, ka tāda nākotne ir neizbēgama – kam tad vēl vajadzīga balto grēku nožēlošana par savu nepareizo pagātni. Drīz vien rasu atšķirības (jebkādas, pat fizioloģiskas) noliegšana kļūs par obligātu caurlaidi pareizo ļaužu aprindās, tātad uzdevumi un mērķi ir skaidri, runa ir tikai par termiņiem, portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs.
Tāpēc cīņā par cilvēces gaišo nākotni avangardā iznāk citas, vēl svarīgākas pretrunas. Patiesībā – pat mūsdienu svarīģākais jautājums. Pretrunas vīriešu un sieviešu starpā – lūk, kur meklējams galvenais šķērslis un ļaunuma sakne visā cilvēces vēsturē! Kā to nojaukt? Uz tik muļķīgu jautājumu atbilde jau sen ir dota: ir jāatceļ dzimumi. Nesakiet, ka tas nav iespējams: ja būs nevis divi, bet gan divdesmit divi dzimumi, pretrunas izšķīdīs un mīkstināsies. Mainām dzimumu pret "genderu", pareizinām, saņemam kaut 30, kaut 50 dažādus "genderus", izvēlies, kādu gribi.
Smiekli nāk? Nē, nu jau labu laiku nevajag smieties par slimiem cilvēkiem, vajag pētīt un gatavoties "diskursa" uzbrukumam. Ja ne rasu protesti, par galveno jaunumu Rietumos pēdējās dienās kļūtu plašais psiholoģiskais uzbrukums miljardierei – pasaku autorei. Nē, es nejokoju.
Pirmdien sākās populārākās un bagātākās mūsdienu rakstnieces Džoannas Roulingas jaunās pasakas publikācija arī krievu valodā. "Ikabogs" – "tas ir stāsts par patiesību un varas ļaunprātīgu izmantošanu", teica angliete. Viņa nolēma publicēt internetā savu grāmatu bez maksas, lai atbalstītu karantīnā savās mājās ieslēgtos bērnus un viņu vecākus. Grāmatas fragmenti tulkojumā nāks klajā pamazām. Novembrī grāmatu plānots izdot pilnībā elektroniskā formātā un uz papīra. Plānots, jā, taču dažās valstīs, tā, iespējams, neiznāks. Lieta tāda, ka otrdien Londonas izdevniecības darbinieki, kuri strādāja pie "Ikaboga", pieteica boikotu Roulingas jaunajai grāmatai, izdevniecība "Hachette" paziņoja, ka vairs nav gatava strādāt pie jaunā projekta.
Kādas britu skolas vadība vērsās pie savu audzēkņu vecākiem ar oficiālu vēstuli, kurā informēja, ka vairs nevēlas nosaukt vienu no jaunajiem korpusiem rakstnieces vārdā, jo "Roulinga vairs nevar būt atdarināšanas cienīgs paraugs" 1750 skolēniem.
Pēdējās dienās Roulingu nosodījis Deniels Redklifs, Emma Votsone un Ruperts Grīns – "Harija Potera" filmu zvaigznes. Ko tad viņa īsti uzrakstījusi "Ikabogā"? Varbūt tas ir par pasaku maskēts "Mein Kampf"?
Nē, runa nebūt nav par jauno grāmatu, lai arī reālajā dzīvē mēs redzam "stāstu par patiesību un varas ļaunprātīgu izmantošanu". Runa ir par Twitter. Tajā šausmīgajā dienā, 7. jūnijā Roulinga pārpublicēja savā lapā (ar 14 miljoniem lasītāju) vienu no žurnāla "Devex" rakstiem. Tas saucās "Padarīsim postkovida pasauli līdztiesīgāku menstruējošajiem cilvēkiem". Rakstniece nolēma pajokot: "Menstruējošie cilvēki. Man šķiet, tādus cilvēkus apzīmēja ar noteiktu vārdu. Varbūt jūs varat man palīdzēt... Sivites? Sivietes? Seiveites?"
Kas par lietu? Roulinga smejas par muļķiem – kas tur liels? Taču ne mūsdienu Rietumu realitātei, kurā rakstnieces replika radīja grandiozu skandālu, ar aktieru un izdevniecību novēršanos, ar Roulingas taisnošanos (taču ne grēku nožēlošanu). Viņu nekavējoties pasludināja par transfobu – transpersonu nīdēju. Kā viņai tagad dzīvot ar tādu zīmogu?
Lieta tāda, ka transfobs Rietumos pakāpeniski kļūst par to pašu, kas agrāk bija homofobs, vēl agrāk – sieviešu nīdējs. Lai tādu nosaukumu nopelnītu, nevajag ienīst transpersonas – tos, kuri uzskata, ka var mainīt dzimumu. Nē, viņus var pat atbalstīt, tāpat kā to dara Roulinga. Taču atbalstīt nepareizi, nepietiekami, ne visās lietās, un viss – tiksi nolādēts.
Jā, Roulinga jau sen stāsta par homoseksuālo un lesbisko zemtekstu "Harijā Poterā", stāsta par draudzību ar transpersonām. Tomēr viņa salūza uz tolerances pēdējiem pakāpieniem: atsakās uzskatīt transus par tādām pašām sievietēm kā parastās sievietes un neatbalsta dzimuma maiņu bērniem. Tātad, pūlēdamās iekļauties "jaunajā burvīgajā pasaulē", viņa turas pie pēdējā, nožēlojamā – divu bioloģisko dzimumu pastāvēšanas. Negrib atteikties no saviem maldiem, spītējas, sāk diskusijas, nevis pazemīgi noliek ieročus LGBT partijas priekšā.
"Bioloģiskā dzimuma izgaišana daudziem atņem iespēju apzināti apspriest savu dzīvi. (..) Kad jūs atverat vannas istabu un ģērbtuvju durvis jebkuram vīrietim, kurš sevi uzskata vai izjūt par sievieti, - kā jau teicu, dzimumu vēlas apstiprināt bez jebkādām operācijām un hormonālās terapijas, - jūs atverat durvis jebkuram vīrietim. Tas ir vienkārši."
Tāda Roulingas nekaunība vēl vairāk kaitina un tracina pūli, pie tam ne tikai no "minoritāšu", bet arī "meinstrīma" atbalsta grupas. Tā pati Emma Votsone klāstīja: "Transpersonas ir tie, par ko paši sevi uzskata. Viņi ir pelnījuši dzīvot tādā pasaulē, kurā viņu identitāte netiek apšaubīta, kur viņiem nesaka, ka viņi nav tie, par ko sevi uzskata. Es gribu, lai mani lasītāji – transpersonas zinātu, ka es un milzīgs skaits cilvēku visā pasaulē jūs redz, ciena jūs un mīl tādus, kādi jūs esat."
Uzbrukums Roulingai sākās daudz agrāk – jau pērnā gada decembrī viņu lamāja par to, ka viņa nostājās kādas britu sievietes pusē – viņa atlaista no darba par izteikumiem par to, ka transsieviete nav sieviete. Tagad Roulinga stāsta, ka viņai rada bažas aizvien augošais pusaudžu, jaunu meiteņu skaits, kas "izšķiras par transdzimuma pāreju" – tas pieaudzis 44 reizes pēdējos gados. Iespējams, nebūt ne visiem tas ir vajadzīgs, jo viņu vidū bieži sastopami autisti, bikli vaicāja Roulinga. Nē, jūs tikai paklausieties, ko runā tā fašistu odze, viņai attrauca. Nelīdzēja par rakstnieces atmiņas par pašas pieredzi: "Lauzīju galvu, vai es pati būtu izšķīrusies par dzimuma maiņu, ja būtu dzimusi 30 gadus vēlāk. Kārdinājums bēgt no sievišķības būtu milzīgs."
Roulinga pastāstīja, ka pusaudzes gados cietusi no obsesīvi kompulsīvajiem traucējumiem, taču, ja tas būtu noticis šodien, un viņai būtu atbalsta grupa internetā, iespējams, viņa būtu radusi sevī spēkus mainīt dzimumu, jo viņas tēvs bieži teicis, ka būtu vēlējies puiku.
Kas nostājās Roulingas pusē? Anglikāņu baznīca? Franču feministes žurnālā Le Figaro. "Mēs, feministes, atbalstām Džoannu Roulingu un iebilstam, ka transaktīvisti pūlas viņu linčot", jo daudzi cilvēki pasaulē baidās no radikālajiem transaktīvistiem. Viņu vidū ir lesbietes, kas nevēlas uzņemt savās rindās transpersonas, kā arī virkne pētnieku, kuri risina dzimuma maiņas problēmu. Piemēram, viņi raksta, psihoterapeitam Džeimsam Kaspianam uzbruka par vienu vienīgu mēģinājumu noskaidrot, cik daudzi nožēlo dzimuma maiņu. "Pat vēlme organizēt pētījumu par šo tēmu tagad tiek uzskatīta par aizvainojošu".
Redziet, dažādi dati liecina: pēdējā gada laikā angļu valodā runājošās un Skandināvijas valstīs daudzi cilvēki pēc dzimuma maiņas sociālajos tīklos stāsta par atgriešanos pie sākotnējā dzimuma, turklāt traumas dzimuma maiņas mēģinājuma rezultātā vajās viņus visu mūžu. Un tāda patiesība "cīnītājiem par progresu" nav vajadzīga.
Roulingas vajāšana uzskatāmi liecina, ka nav iespējams būt drusciņ grūtniecei. Rakstniece tikai vēlējās, lai bērnus liktu mierā – lai kļūst par transpersonām, kad būs paaugušies. Taču agresīvo minoritāšu rindās neviens negrib apstāties – kad panākta viena priekšrocība (pielīdzināšana tiesībās un pat pozitīva diskriminācija savā labā), viņi turpina uzbrukumu. Un ceļos nospiestās, iebiedētās zvaigznes māj ar galvu – nevienam negribas, lai viņu apsūdzētu par cilvēku nīšanu. Lai pasaule sajuktu prātā, nevajag palikt trakiem visiem vai pat vairākumiem – pietiek tikai izdabāt agresīvajai minoritātei, kas ar bļāvieniem nospiež uz ceļiem visus, ko vien vēlas: melnos un baltos, vīriešus un sievietes. Viņu acīs tādu nav, jo paši sevi viņi jau sen ir zaudējuši.