17. aprīlī aģentūra LETA pastāstīja, ka trīs vīrieši Rīgā sodīti par distances neievērošanu sarunā un koronavīrusa noliegšanu. Sak, ej tak tu, vecīt, nav nekāda koronavīrusa!
Šajos sarežģītajos laikos policisti spiest attapīgi izmantot administratīvo kodeksu. Vēlreiz vērsīsimies pie LETAs: Valsts policija sākusi administratīvu lietvedību par sīku huligānismu un distances neievērošanu kautiņā Slampē.
Re kā! Ģeniāli! Kaujieties veseli, tikai nepieejiet viens otram tuvāk par diviem metriem. Piedevām – nekādu miesas bojājumu ar papildu slodzi veselības aprūpes sistēmai.
Vēsturiskās distancēšanās ievērošana
Tāpat ir arī ar "okupāciju". Varbūt mēs ieturam nepareizo distanci? Varbūt vajag atkāpties nevis par 80 gadiem, bet tālāk, par visiem 100 gadiem, lai saprastu, kas noticis.
Uzdūros rakstam, ko portāls Jauns.lv pārpublicēja no žurnāla "Patiesā Dzīve".
Tajā stāstīts par pirmo Sarkanās armijas komandieri, latviešu kalpa dēlu Jukumu Vācieti, kuru dažkārt salīdzina arī ar Napoleonu. Viņš bija līdzīgs imperatoram gan auguma, gan ambīciju ziņā, bija drosmīgs un apņēmīgs.
Pēc boļševiku apvērsuma Krievijā, raksta "Patiesā Dzīve", daudzi latvieši ieņēma augstus politiskos un militāros amatus. No savas puses atzīmēsim, ka viņu koncentrācija soda orgānos rada šermuļus.
Tālāk žurnāls raksta, ka agrāk populārs bija teiciens, ka revolūcija Krievijā bija ieteicama, pateicoties "ebreju smadzenēm, latviešu durkļiem un krievu muļķībai". Patiešām, uz Vācieša komandētajiem strēlniekiem varēja paļauties. Un viņš nebūt nebija vienīgais latvietis, kas karoja zem sarkanā karoga. Viņa biedru vidū bija Pēters Avens, Gustavs Mangulis un daudzi citi.
Nedrīkstēja laist garām īsto brīdi
Vēlāk Vācietis pauda pārliecību par to, ka ne tikai Latvija vien, arī Igaunija un Lietuva dabūjušas neatkarību tāpēc, ka Pilsoņu karā uzvarēja sarkanie.
Lieta tāda, ka ne cara tētiņš, ne Pagaidu valdība ne dzirdēt neko negribēja par šo guberņu autonomiju. Tāpēc latviešu sarkano strēlnieku cīņa bija tik svarīga.
Savās atmiņās Vācietis rakstīja: "Latvieši nevarēja palaist garām to izdevīgo vēsturisko momentu: viņiem vajadzēja atbalstīt Krievijas padomju varu ar ieročiem rokās, lai gala rezultātā gūtu brīvu Latviju. Šinī jautājienā bezpartejisko latviešu un latviešu lielinieku ceļi gāja pagaidām cieši līdzteku. Mums, latviešiem, vajadzēja pabalstīt Krievijā to partiju, kura atzina mūsu brīvību un patstāvību. Un tāda bija Krievijas lielinieku partija. Citas Krievijas partijas negribēja nekā dzirdēt par mazo tautiņu neatkarību."
Pats nebūdams boļševiks, Vācietis izvēlējās boļševika ceļu, jo uzskatīja, ka galvenie ienaidnieki bija baltie, kuri nedeva latviešiem nekādas cerības pat uz autonomiju.
Sveši starp savējiem
Pēc tam, kad "maurs savu darbu bija padarījis" un Pilsoņu karš beidzās, 20. gados Vācietis gribēja atgriezties savā brīvajā dzimtenē. Tomēr Latvijas valdība viņam to aizliedza. Viņiem šķita, ka Sarkanās armijas virspavēlnieka atgriešanās bija nepieņemama.
Tāpat arī šodien oficiālā ideoloģija it kā kaunas par Latvijas Republikas radniecību ar strēlniekiem. Tas tikai pierāda: cīņā par savas zemes neatkarību latviešu strēlnieki būs pastrādājuši jaut ko nelabu. Bet 1940. gadā latviešu iekarotā vara vienkārši atgriezās Latvijā. Nevajag apvainoties.
Vai gribat to dēvēt par "okupāciju"? dēvējiet vien. Tikai ne visi ļaudis Pirmajā Latvijas Republikā dzīvoja cepuri kuldami. Nevar noliegt arī to, ka daudzi latvieši apsveica padomju varas atnākšanu.
Interesantu faktu pastāstīja Latvijas Avīze. 1920. gadā Harkovā dzīvoja liela evakuēto latviešu kolonija – aptuveni 10 tūkstoši. Vietējā deņikiniešu prese viņus visus dēvēja par "komunistiem". Māju sienas bija aplīmētas ar lapiņām, kas attēloja latviešu zvērības. Un vietējie iedzīvotāji pret latviešiem izturējās atbilstoši.
Cik svarīgi ir izvēlēties sabiedrotos
Viss šis stāsts vēlreiz rāda, ka pat nozīmīgāko mērķu sasniegšanai pats svarīgākais ir izvēlēties sabiedrotos. Ne vienmēr mērķis attaisno līdzekļus, un katram solim ir sava cena.