Uztveres evolūcija gandrīz vienmēr rit pa vienu un to pašu scenāriju: vispirms draudīgi paziņojumi, pēc tam savaldīgas cerības, pēc tam mulsa klusēšana, vēlāk – atzīšanās, ka cerētais efekts nez kāpēc nav sasniegts, pašiem sankciju iniciatoriem nodarīts zaudējums, kas vismaz salīdzināms ar Krievijai nodarīto kaitējumu. Un tas vēl ir optimistisks vērtējums, portālā RIA Novosti atgādināja Ivans Daņilovs.
Šķiet, Francijas prezidents Emanuels Makrons viens no tiem, kuri pārcietuši visus iepriekšminētos posmus. Nesenajā Minhenes drošības konferencē viņš klātesošajiem diplomātiem un militārpersonām pastāstīja, kādus atklājumus izdarījis.
"Mums ir uzkrājušies iesaldēti konflikti, neuzticības sistēma, konflikti kiberdrošības jomā, sankcijas, kas Krievijā nav mainījušas absolūti neko. Es nepiedāvāju tās atcelt, es vienkārši konstatēju. Mūsu sankcijas un kontrsankcijas mums, eiropiešiem, maksā tikpat dārgi, kā Krievijai, taču nes ne īpaši pozitīvu rezultātu," teica Makrons.
Tas nebija atsevišķs incidents, tas bija refleksijas rezultāts, ko publiskajā telpā turpina franču diplomāti. Tagad jau Francijas prezidenta speciālais vēstnieks jautājumos par sadarbību ar Krieviju drošības jomā Pjērs Vimons, uzstājoties Senātā, nebija īpaši izvēlīgs vārdos: "Eiropas sankcijām bija divi efekti: tirdzniecības sarukums visā Eiropā, (..) mums patiešām tika nodarīts kaitējums ar šīm sankcijām. Pie tam, paskatoties uz datiem, kļūst redzams, ka ASV un Krievijas tirdzniecība, gluži pretēji, ir pieaugusi. (..) Otrkārt, mēs devām iespēju Krievijai šo sankciju rezultātā attīstīt lauksaimniecību. (..) Trešais elements: kaut kādā mērā mēs pabīdījām Krieviju uz Ķīnas pusi, kas kļuvusi par prioritāru partneri, piemēram, jauno tehnoloģiju jomā."
Protams, atklāsmes Parīzē neko nenozīmē Vašingtonai, kas bezbailīgi soļi pa grābekļiem nokaisītu sankciju celiņu. Nesens piemērs – amerikāņu sankcijas pret Krievijas naftas koncerna "Rosņeft" meitasuzņēmumu Šveicē. Tās ieviestas, atmaksājot uzņēmumam par darbu ar Venecuēlas naftu. Vispirms ziņas par sankcijām radīja nelielu paniku Maskavas biržā, taču "Rosņeftj" akciju cena pēc neilga krituma no jauna atgriezās agrākajā līmenī. Domājams, tik mierīga (un nervozajiem finanšu tirgiem neraksturīga) reakcija skaidrojama arī ar paša uzņēmuma paziņojumu, taču daudz lielākā mērā – ar Vašingtonas perspektīvu vērtējumu Venecuēlā, ko publicējuši ASV un Eiropas mediji, atsaucoties arī uz Rietumu ekspertiem.
Viedoklis ir aptuveni sekojošs: Vašingtona bīstas ieviest sankcijas pret pašu "Rosņeftj", jo tādā gadījumā cietīs viss pasaules enerģētiskais tirgus. ASV Valsts departamenta "vanagu" degsmi mazina arī fakts, ka Krievijas kompānijas akciju minoritārās paketes pieder britu "British Petroleum" un Kataras suverēnajam investīciju fondam. Sankcijas pret meitasuzņēmumu, kas saņem Venecuēlā naftu uz valsts parādu nomaksas rēķina, - tie ir centieni apgrūtināt Venecuēlas naftas ekspertu un pabīdīt "Rosņeftj" prom no šī "Dienvidamerikas naftas pīrāga". Par sankciju netiešo mērķi tiek uzskatīti centieni "pārliecināt" Krievijas valdību, ka ir bezjēdzīgi joprojām atbalstī Karakasu un prezidentu Maduro. Tādas pieejas "efektīvitāti" nopietni apšauba pat tie, kam amats neļauj apšaubīt Vašingtonas visspēcību un gudrību.
"Nav nemaz tik vienkārši pārtraukt Putina atbalstu Venecuēlai," konstatēja radio "Amerikas Balss".
Aģentūra Reuters vēsta: "Ja Maskava plāno turpināt Venecuēlas naftas eksporta novirzīšanu, tā sameklēs alternatīvus ceļus, lai apietu ASV tagadējās sankcijas," pastāstīja Endrjū Bišops no Signum Global Advisors.
"Amerikas Balss" žurnālisti nonāca pie paradoksāla atklājuma: jo efektīvākas ir ASV sankcijas pret Venecuēlu, jo vairāk Krievija pelna uz amerikāņu patērētāju rēķina. Šīs ne īpaši labi saskatāmās amerikāņu ārpolitikas sekas kļuva redzamas, pateicoties muitas datu analīzei: "Saskaņā ar ASV Enerģētikas ministrijas datiem, naftas pārstrādes rūpnīcas Meksikas līča krastā ASV, kas agrāk bija atkarīgas no Venecuēlas smagās naftas, gada laikā, kopš ieviestas sankcijas (pret Venecuēlu – red.) gandrīz trīskāršojušas Krievijas naftas produktu importu."
Vēl vairāk, konstatēts vēl viens sankciju rezultāts. "Amerikas Balss" uzskata: tā kā Venecuēla nevar pārdot savu naftu pasaules tirgū, valsts to pārdot Krievijas kompānijām ar atlaidēm (tātad pircēji no Krievijas uz tās rēķina gūst papildu peļņu), pie tam par saņemto naudu tiek dzēsti kredīti, ar kuriem tika iegādāts bruņojums Krievijā. Tātad nauda atkal vienā vai otrā formā atgriežas Krievijā. Avots, kas apraksta shēmu, nepārprotami ir angažets, tāpēc amerikāņu publicētā informācija ir apšaubāma, tomēr ASV tieši tā vērtē situāciju un neapšauba savu interpretāciju, tātad tagad viņus moka kolosālas ciešanas. Viņiem sāpes dara apziņa, ka Krievija triecientempā pelna naudu, pateicoties amerikāņu nesekmīgajiem centieniem organizēt valsts apvērsumu Venecuēlā. Pie tāda ģeopolitiskā džudo "Amerikas pagalmā" (tā Vašingtona dēvē Dienvidameriku) Baltais nams nav pieradis.
Tamlīdzīgos apstākļos būtu loģiski gaidīt, ka Valsts departamentam pieprasīs "kaut ko izdarīt ar tiem krieviem", tā nu viņi rīkojas, kā prot. Pie tam amerikāņu diplomātija jau sen zaudējusi substantīvu pārrunu prasmi. Kāpēc vienoties, ja var ieviest sankcijas? Tātad sankcijas turpināsies, bet žurnālisti un eksperti valsts izdevumu lappusēs skaidros lasītājiem, cik naudas ASV bija jāsamaksā (vai jāatvadās no peļņas) par prieku pavicināt sankciju rungu.
Tādā kontekstā perspektīva sakārtot (lai arī ļoti tālā nākotnē) Maskavas un Parīzes attiecības izskatās daudz pozitīvāka. Lai cik sarežģītas būtu attiecības ar Eiropas politisko eliti, vismaz daļa tās pārstāvju rāda spēju apdomāt savu soļu sekas. Šajā ziņā Vašingtona, neskatoties uz prātīgāko ekspertu ieteikumiem, vēl joprojām bezbailīgi riņķo pa sankciju grābekļiem nokaisītu trasi. Rezultāts ir prognozējams. Taču ASV tas atkal sagādās nepatīkamu pārsteigumu.