Taču arī latviešu politiķus ar viņu snobismu var saprast. Viņiem acu priekšā stāv Arābu Emirātu novatoru pieredze, kur vietējo iedzīvotāju galvenā rūpe ir piekūnu medības un kamieļu skriešanās sacīkstes. Pārējo darbu viņu vietā veic nabadzīgāku valstu iedzīvotāji. Taču tur vietējiem ir nafta, kuru viegli konvertēt skanīgā monētā, lai maksātu sabraukušajiem algu. Mums galvenā bagātība ir valsts valoda, kura pagaidām nepatīkamas sagadīšanās pēc nekotējas pasaules biržās.
Visus izlaist, nevienu neielaist
Kamēr politiķi uzstājas ar skaistām runām, Latvijas uzņēmējs baidās no cilvēku trūkuma darba tirgū. Par kapeikām vietējie neiet strādāt sabiedriskās ēdināšanas nozarē, pārtikas nozarē un pārstrādes rūpniecībā un pat celtniecībā, kur vismaz kaut ko maksā.
Pašmāju un ārzemju investori pieprasa vienkāršot darbaspēka ievešanas nosacījumus Latvijā. Pirmām kārtām – mazkvalificēta darbaspēka. Taču "lēto" viesstrādnieku ievešana ir viens no tabu Nacionālās apvienības politiskajā platformā.
Tā, savā Twitter pazīstams apvienības censonis un Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Iesalnieks principiāli paziņoja: viņa partija konsekventi un kategoriski uzstājusies un turpinās uzstāties pret mazkvalificēta darbaspēka ievešanu Latvijā.
Iemesls? Diemžēl, izrādās, ka latviešu intereses sargājošajai Nacionālajai apvienībai nebūt ne visi latvieši ir "šeihi" un "emīri". Tā nevēlas ievest valstī lētu darbaspēku tāpēc, ka tas atņems darbu vietējiem, kuri arī var strādāt par kapeikām. Tādējādi Latvijā būtu jālaiž tikai augsti kvalificēti viesstrādnieki, savukārt sabāzt zivi bundžās var arī latvieši.
Taču, diemžēl, liekas, ka Nacionālajā apvienībā nepamanīja, ka Latvijas iedzīvotāji jau sen nobalsojuši pret, nopērkot vienvirziena biļeti uz valstīm, kur viņiem var piedāvāt pienācīgāku atalgojumu par viņu darbu.
Kādēļ uztraucas Polijā?
Augsti kvalificēti ārzemnieki arī var bez īpašām problēmām atrast vietu zem saules bagātākās valstīs. Ko lai tur vispār runā par profesionāļiem… Kamēr Latvija turpina augstprātīgi grozīt degunu, parastāks un pirmām kārtām pieejamais darbaspēks no Ukrainas jau migrē no attiecīgi labklājīgās Polijas uz Vāciju un citām Eiropas valstīm.
Pašā Polijā šajā sakarā sit trauksmes zvanu: ukraiņu viesstrādnieki arvien biežāk plāno braukt strādāt uz Vāciju un citām ES valstīm, pie tam, saskaņā ar Work Service aprēķiniem, no Polijas var aizbraukt līdz par 59% ukraiņu strādnieku, raksta Rzeczpospolita.
Pēc firmas Personnel Service prezidenta Kšištofa Ingļota sacītā, Polijā tuvākajā laikā kadru trūkums var pieaugt no 165 tūkstošiem līdz pusmiljonam cilvēku.
"Vācijā ukraiņi varēs likumīgi strādāt ievērojami vairāk. Polija viņiem nebūs tik pievilcīga. Jau šobrīd strādniekus no Ukrainas mums atņem Čehija, Slovākija un Ungārija. Šīs valstis ir atrisinājušas problēmas ar nodarbināšanu un piedāvā labākus darba nosacījumus," atzīst kompānijas Work Service vadītājs Pāvels Voļņevičs.
Tādēļ ukraiņu strādniekus, kuri pie mums iekārtojās darbā, lielākoties, caur personāla atlases firmām Polijā, Latvija, šķiet, ir palaidusi vējā. Nacionālajā apvienībā var turpināt mierīgi izelpot – viņi neatbrauks apdraudēt latviešu valodu un titulnācijas pastāvēšanu.
Bet kur lai pasmeļ darba rezerves? Bijušajās PSRS Vidusāzijas republikās? Taču darbinieki no turienes jau ir angažēti Krievijas plašumos. Pakistāna, Indija, Bangladeša? Bet viņiem tuvāk un izdevīgāk tajos pašos Emirātos. Turklāt, pakistāniešus un indiešus, kuri lielā skaitā strādā Rīgā, daudzās kebabnīcās, kaut kā ļoti nemīl tajā pašā Nacionālajā apvienībā.
Latviešu politiķi ir pašpietiekami
Bet kuru tad Nacionālajā apvienībā mīl, izņemot latviešus? Nevienu. Tur jau tā problēma. Nacionālajā apvienībā cilvēki ir tikai un vienīgi pašpietiekami, viņiem pietiek mīlēt tikai pašiem sevi.
Iespējams, latviešu politiķi piekristu, ja pie mums mestos strādāt galantie franči un gaišmatainie zviedri. Taču tuvākā pusotra tūkstoša gada laikā šāda konjunktūra darba tirgū diez vai ir iespējama.
Bail iedomāties, kas būs, ja Latvijā nāksies īstenot kaut kādu milzīgu projektu. Tāds, starp citu, pastāv – tas ir vairāku miljardu eiro vērtais Rail Baltica dzelzceļš, kura mērķis ir savienot Baltijas valstis ar Eiropas centru.
Bet speciālistus tās būvniecībai un apkalpošanai arī nav kur ņemt. Vai nu tagad steidzami jāatver dzelzceļa koledžas, vai arī jāsamierinās ar simtu, tūkstošu ārzemnieku ievešanu.
Taču mēs vēl atceramies, ka pagājušā gadsimta 80. gados metro Rīgā netika uzbūvēts kā reizi uztraukuma dēļ, ka tā būvniecībai būs nepieciešams pārāk daudz strādnieku un speciālistu no PSRS republikām.
Tikmēr buksē pat tāda Latvijas "gadsimta būve", kā elektroniskās veselības aprūpes sistēma. Veselības ministre Ilze Viņķele sūdzas, ka Veselības ministrija līdzekļu trūkuma dēļ nevar nolīgt profesionālus IT speciālistus.
Kaut kas aizgāja greizi
Iznāk sekojoša aina. Laikam jau pa īstam vienas vai otras valsts veiksmes stāstu var ieraudzīt nevis pēc IKP līmeņa, kuru var mākslīgi uzpūst. Bet gan pēc tā, cik augstu tajā tiek vērtēts darbaspēks – vietējais un ievestais.
Darbaspēks "ražots Latvijā" sen ir ielicis Latvijai savu atzīmi, aizbraucot uz svešām zemēm. Un arī ievestais, izskatās, nesteidz aizpildīt būvlaukumus, virtuves, fermas un dobes. Daļēji tāpēc, ka šeit maksā mazāk, nekā citviet, daļēji tāpēc, ka tiem, kas grib pieņemt viņus darbā, ir jāpārvar masu birokrātisku šķēršļu un jāpiedāvā alga, kas padarīs viņu ražotās preces un pakalpojumus par nekonkurētspējīgiem.
Daudziem uzņēmumiem Latvijā noteiktais darba algas līmenis ievestajam darbaspēkam, vismaz, 1000 eiro bruto ir nesasniedzams.
Un pat Latvijā izmitinātie bēgļi turpina skriet tālāk, uz bagātākām valstīm. Tas viss liecina par to, ka Latvija sevi ir acīmredzami pārvērtējusi. Tai nav ko piedāvāt nedz saviem strādniekiem, nedz iebraucējiem. Un kā vieta cilvēka spēka, prasmju un talanta pielietošanai valsts, diemžēl, ir bankrots.
Paziņoja, ka 2022. gadā Latvijā nepietiks aptuveni 16 tūkstošu speciālistu ar augstāko izglītību matemātikā un inženierzinātnēs, kā arī 30 tūkstošu darbinieku ar profesionālo izglītību. Un tas viss ar speciālistu pārmērību humanitārajās un sociālajās zināšanās.
Tātad tie, kas perspektīvā plānoja Latvijas attīstību, nopietni domāja, ka šīs valsts etniskie iedzīvotāji spēlēs arfas, rīkos mākslas izrādes un piedalīsies filozofiskās diskusijās, savukārt apkalpos viņus iebraucēji. Taču kaut kas aizgāja greizi.