Bija ārkārtīgi interesanti novērtot Ukrainas delegāciju Parīzē, "Normandijas formāta" tikšanās laikā – prezidentu Zeļenski un viņa iekšpolitiskos nacionālradikālos oponentus. Ukrainas delegācija izstaroja gandarījumu un pārliecību. Zeļenskis visu laiku paturēja prātā savus nacionālradikāļus (lai arī viņš bija Parīzē, drīz vien gaidāma bija tikšanās Kijevā). Savukārt radikāļi Kijevā mēģināja apturēt to, ko uzskatīja par "kapitulāciju un kaunu", stāsta analītiķis Rostislavs Iščenko.
Par kapitulāciju neesmu pārliecināts. Pagaidām Ukraina vēl cenšas pretoties. Patiesībā Zeļenskis tika piespiests vienīgi atzīt to, ka Minskas protokoliem alternatīvas nav, pie tam viņš piezīmēja, ka apņēmies aizstāvēt savu viedokli nākamajās pārrunās. Toties par kaunu gan viņiem ir taisnība.
Maskava, Berlīne un Parīze bija solidāras
Protams, tas nav sācies vakar. "Minskas kauna" rūgtās mieles pirmais izbaudīja jau Petro Porošenko, tolaik tikai tās vēl nekrita acīs. Pirmkārt, kad Porošenko parakstīja Minskas protokolus, Ukrainas armija faktiski bija sakauta un bēga, jebkurā brīdī varēja sākties panika maidana piekritēju rindās. Bija divi varianti: saglabāt vismaz kaut ko vai zaudēt visu.
Otrkārt tajos tālajos laikos Parīze un Berlīne uzstājās Ukrainas pusē un visās jomās atbalstīja Kijevu. Minskas protokolus Porošenko parakstīja cerībā, ka perspektīvā vienošanos izdosies pārskatīt vai interpretēt pēc sava prāta.
Tagad Zeļenskis Normandijas formāta pārrunās (ko pats, starp citu, iniciēja) izrādījās viens pret vienotu Krievijas, Vācijas un Francijas pozīciju. Krievija, Vācija un Francija nāca klajā ar gandrīz vienotu, saskaņotu viedokli par pilsoņu konflikta noregulēšanu Ukrainas teritorijā.
Tādā stāvoklī Ukraina nonākusi pati. Vari skaidrot, cik gribi, Ukrainas politiķiem, ka laiki mainās, ka tagadējais sabiedrotais rīt var kļūt par pretinieku, ka ārējais atbalsts ir labs, ja tas papildina savējos spēkus, nevis aizvieto tos. Viņi tik un tā ir pārliecināti, ka Rietumi vienmēr bez ierunām atbalstīs jebkādu rusofobu režīmu, ka var vienkārši uzticēt Rietumiem valsts ārpolitiku un drošības politiku. Rietumi ir spēcīgi, gan jau pasargās. Rezultātā, kad Rietumvalstu vērtējums mainījās, kā jau bija paredzams, Ukraina palika viena.
Atkārtošu vēlreiz: Ukraina pati ir radījusi situāciju, kurā ārējie spēki tai diktē, kā risināt iekšējās problēmas. Kijeva plānoja, ka "Normandijas formātā" kopā ar sabiedrotajiem piespiedīs Krieviju pie sienas. Taču sabiedrotie ātri saprata, ka konfrontācija ar Krieviju ir dārgs prieks. Zeļenska diplomāti un birokrāti viņam solīja, ka "Normandijas formātā" viņam atliek tikai pateikt, ka viņš, "jaunais, godīgais prezidents", gribētu pārskatīt Minskas protokolus, ko parakstījis "korumpētais Porošenko" pretēji Ukrainas interesēm, un Francija ar Vāciju nostāsies viņa pusē. Taču viņš ieraudzīja, ka Merkele un Makrons atbalsta Krieviju. Vēl vairāk – spiediens no abām rietumvalstīm bija stiprāks nekā no Putina puses.
Zeļenskis – radikāļu "ķīlnieks"
Varētu jau aizcirst durvis un teikt, ka "tāds formāts mums nav vajadzīgs". Taču "Normandijas formāts" ir pēdējais materiālais pierādījums, kas apliecina Ukrainas un Rietumu vienotību, "kustību uz Eiropu" ko parādīt tautai. Ja tautai pateikt patiesību, ka Eiropa (tas ir, Parīze un Berlīne) jau stāv Krievijas pusē, tautai, protams, gribēsies uzzināt, kā labad bija vajadzīgi cilvēku upuri, tika sagrauta valsts un sabiedrība, iznīcināta ekonomika, ja "Eiropa ir nodevusi" un "gaišā nākotne" nekad neiestāsies. Ja Ukraina neistāsies ES, ukraiņi taču nedzīvos tā, kā vācieši, viņi strādās, kā albāņi.
Līdz šim maidana piekritēji piedeva saviem līderiem visu cerībā, ka iestāšanās ES vairs nav aiz kalniem un tad visas nelaimes uzreiz beigsies. Tikai tagad noskaidrojas, ka nelaimes vēl nemaz nav sākušās – līdz šim bija tikai "iesildīšanās".
Vārdu sakot, Zeļenskim nākas paciesties un pat izlikties, ka viņam patīk. Viņš nevar izpildīt priekšvēlēšanu solījumu un nodobināt mieru Donbasā (jo no viņa novēršas piekritēji). Taču viņš (objektīvu iemeslu dēļ) nevar nodrošinat Ukrainai arī tādu Eiropas atbalstu, kāds bija raksturīgs Porošenko laikos. Nacionālradikāļi pastāvīgi tur aizdomās prezidentu par nodevību. Viņš nevar izpildīt Minskas protokolus, kā to prasa partneri "Normandijas formātā" (šajā gadījumā viņam nav iekšpolitiskās nākotnes) un nevar atteikties no to izpildes (šajā gadījumā viņam nav ārpolitiskās nākotnes). Viņš ir situācijas gūsteknis, un viņam nav ne pieredzes, ne kvalifikācijas, kas ļautu mainīt to uz labu.
To visu mēs redzējām tikšanās laikā Parīzē. Protams, tādos apstākļos pārrunas nevarēja nest rezultātus. Vēl vairāk, ja Zeļenskis būtu apņēmies nekavējoties sākt Minskas protokolu vispusīgu izpildi, viņš to vienkārši nevarētu. Vai nu viņš atteiktos no saistībām, atgriezies Ukrainā, vai radikāļi Kijevā būtu viņu gāzuši.
Vai līdz Jaunajam gadam būs rezultāts?
Tas pats sakāms arī gāzes jautājumā, kas Parīzē tika apspriests tikpat veiksmīgi, kā Minskas protokolu izpilde. Pie tam Krieviju atbalstīja ne tikai Vācija, bet arī Francija. Kijeva nepiekāpās, taču perspektīvu nav – Eiropa prasa tranzītu.
Zeļenskis ir guvis nelielu atelpu. Puses vienojās tikties vēlreiz pēc četriem mēnešiem, ja Ukraina demonstrēs kustību "Minskas" izpildes virzienā. Domāju, lēmumā par nākamo tikšanos liela nozīme būs arī Kijevas spējai nodrošināt netraucētu gāzes tranzītu uz ES. Pirmos rezultātus (aizturēto personu apmaiņa "visi pret visiem" un gāzes jautājuma risinājums) Ukrainai jāparāda jau pirms Jaunā gada. Protams, paspēt var, taču nav zināms, vai Kijeva vēlas kaut ko darīt šajā virzienā?
Zeļenskim ir jāizvēlas: "Normandijas formāta" lēmumu izpilde vai karš ar radikāļiem. Baidos, ka viņš ne par ko neizšķirsies.