Tomēr galvenās sekas ir citādas: tagad rietumu eksperti NATO samitu Londonā uzskata par tādu kā konsīliju, kurā tiks apspriesta bēdīgā stāvoklī nonākušās NATO liktenis, portālā RIA Novosti stāsta Ivans Daņilovs.
Neviens vēl nav ieminējies par eitanāziju, taču, spriežot pēc Makrona oponentu histērijas, jautājums, ko iesākt, kad Ziemeļatlantijas alianse pavisam pārkāps rīcībspējas sliekni, burtiski virmo gaisā ne tikai Parīzē, bet arī Eiropas informācijas laukā.
Aģentūra Reuters stāsta, ka Berlīne ir neapmierināta ar Makrona izteikumiem: "Vācijas ārlietu ministrs Haiko Māss ieteica atturēties no NATO graušanas, (un tā ir – red.) apņēmīgākā Berlīnes reakcija pēc Francijas prezidenta Emanuela Makrona kritiskajām piezīmēm par militāro aliansi."
Britu prese, kas patlaban apspriež NATO samitu Londonā, uzpūš liesmās ekspertu neapmierinātību. Izdevums Express citēja NATO bijušo plānošanas direktoru Fabrisu Potjē: "Būtu daudz konstruktīvāk, ja Makrons būtu teicis, ka ir gatavs pārdomāt, kā Francijas kodolieročus būtu iespējams izmantot pārējās Eiropas aizsardzībai, ka Eiropa var paļauties uz Franciju. Taču, protams, to viņš neizdarīja. Francijai ir savs priekšstats par to, kad un kur tiks izmantoti tās kodolieroči. Kā jūs varat kritizēt NATO, ja neieviešat spēlē nekādas alternatīvas?"
Pārmetumi Makronam no augstas (lai arī bijušās) NATO amatpersonas ir īsta likteņa dāvana tiem, kas vēlas izprast Parīzes un Briseles (kā arī, netieši, Vašingtonas) konflikta būtību. Francijas prezidents devis ļoti sāpīgu spērienu NATO un Donaldam Trampam. Līdz ar vārdiem par to, ka Ziemeļatlantijas "smadzenes ir mirušas", viņš publiski apšaubīja ASV gatavību pildīt Ziemeļatlantijas līguma (NATO pastāvēšanas tiesiskās bāzes) 5.pantā paredzētās saistības. Ja pārtulkosim Makrona diplomātiskās un pieklājīgās frāzes (izņemot tēzi par "mirušajām smadzenēm") ikdienas valodā, tajās izskanēs pamatotas aizdomas par to, ka Vašingtona vienkārši "uzmetīs" savus sabiedrotos, ja "kaut kas atgadīsies", it īpaši ņemot vērā to, ka ASV acīs tāda rīcība ne mazākajā mērā nenozīmē atkāpšanos no ārpolitiskās tradīcijas.
Zemteksts, uz ko atklāti norāda Eiropas mediji (piemēram, britu BBC): Trampa gatavība nodot Sīrijas kurdus, kuri cerēja uz Vašingtonas atbalstu, domājams, tiek uzskatīta par vājumu un nevēlēšanos cīnīties par tiem, kam bija solīta aizsardzība. Makrons asi kritizēja šo lēmumu un savā skandalozajā intervijā vienkārši loģiski noslēdza savu viedokli ar tēzi par to, ka NATO "darbojas tikai gadījumā, ja funkcionē pēdējās instances garants. Es teiktu, ka mums jāpārvērtē viedoklis par to, kas ir NATO Savienoto Valstu saistību kontekstā".
Protams, kurdu vienības nav parakstījušas Ziemeļatlantijas līgumu, taču, pēc kritiķu domām, pretenzijas ASV ir pamatotas, turklāt arī pats Tramps publiski apšaubīja nepieciešamību pildīt pantu par kolektīvo aizsardzību pēc uzbrukuma vienam no alianses locekļiem. Protams, tāda pieeja kaitina NATO funkcionārus, un Fabrisam Potjē ir taisnība, sakot, ka, "tiklīdz uzticība NATO būs sagrauta, aizmirstiet, cik daudz tanku un lidmašīnu jums ir, - spēle jau būs beigusies". Tieši to vēlas Makrons – lai spēle beigtos. Tāpēc viņš "grauj uzticību NATO": viņam vajag attīrīt ceļu savam ģeopolitiskajam projektam – Eiropas kopējai armijai.
Faktiski Ziemeļatlantijas alianses samitā Londonā sadursies trīs nesavienojami uzskati par rietumvalstu tālāko militāro sadarbību.
ASV pārstāvji pieprasīs, lai Eiropas Savienības valstis sāktu maksāt 4% no iekšzemes kopprodukta (aptuveni 752 miljardus dolāru) militārajām vajadzībām, tas ir, faktiski, NATO uzturēšanai un amerikāņu bruņojuma iegādei. Vācijas pārstāvji, spriežot pēc ārlietu ministra izteikumiem, atkal apgalvos, ka lielāki izdevumi nav vajadzīgi, un kritizēs par egoismu Vašingtonu un Parīzi. Francijas pārstāvji lamās NATO un popularizēs Eiropas armijas (bez ASV un, iespējams, arī bez Lielbritānijas) izveidi, lai ES beidzot īstenot Makrona stratēģisko vīziju, kurš (pēc viņa paša vārdiem) vēlas, lai ES apzinātos, ka tā ir atsevišķs "ģeopolitiskais spēks", un "saglabātu kontroli pār savu likteni".
Kļūst skaidrs, ka ir neiespējami atrast kompromisu, kas apmierinātu un apvienotu visus. Politika – tā tomēr ir iespējamu lietu māksla, nekas vairāk. NATO mirst no iekšienes, pie tam ne jau pēc stāsta ar kurdiem vai problemātiskās Turcijas dēļ, bet gan tāpēc, ka tās galvenie locekļi saraksta aliansi gabalos, cenšoties to izmantot savtīgās interesēs, kas neatbilst citu dalībnieku interesēm.
"Vēsturiskais samits Londonā" kas aizritēs decembra sākumā pasaules mediju uzmanības centrā, patiesībā var pieņemt tikai vienu no diviem lēmumiem.
Vai nu alianses dalībnieki publiski sakašķēsies vai tomēr (tas ir ticamāks variants) turpinās izlikties, ka alianse ir saglābjama, cerībā, ka pēc tam tās nāvē varēs vainot kādu citu.
Tās ir labas ziņas Krievijai. Ja pat kārtējā "Krievijas draudu apkarošanas" lēkme, kas atkal vērojama Rietumos, nespēj konsolidēt NATO, diezin vai Ziemeļatlantijas bloks vēl ir glābjams.