Taču lielais bizness jauno politisko "zvaigzni" uztvēra ļoti nopietni. To, kas mums šķita kārtējais sižets mājsaimnieču programmai, tas uzskata par nopietnu tendenci sabiedriskā noskaņojuma maiņā divos lielākajos pasaules tirgos – ASV un Eiropā, portālā RIA Novosti stāsta Sergejs Mardans.
Par vienu no galvenajiem klimata globālo pārmaiņu iemesliem Grēta Tūnberga uzskata pārmērīgu un neapdomīgu patēriņu. Šajā jautājumā atbildi nesen sniedza kompānijas (tā ir viena no lielākajām pasaulē, apģērbu ražotājs) H&M ģenerāldirektors Karls Johans Pētersons. Starp citu, kompānija, tāpat kā Grēta, nāk no Zviedrijas.
Lūk, ko teica Pētersons: "Kustība, kas nosoda patēriņu, rada nopietnu sociālo apdraudējumu."
Šīs frāzes godīgums vai cinisms (kas nu patīk labāk) ir satriecošs. Kompānija H&M zināmā mērā iemieso globālo ekonomisko modeli, kas dominē pasaulē pēdējos 40 gadus. Šī ekonomika ir mainījusi visu, relatīvi par "civilizētu" uzskatāmo pasauli, izveidojusi absolūti jaunu dzīves veidu un jaunu cilvēku. Patērētāju.
Desmitiem tūkstošu kompāniju visā pasaulē ilgojas, lai šīs sugas cilvēki augļotos un vairotos – bez pastāvīga preču un pakalpojumu patēriņa, tātad – pārdošanas apjomu – pieauguma uzņēmumus gaida krahs. Tāda ir mūsdienu ekonomika. Biržas visā pasaulē investoriem pārdot gaidāmo pārdošanas pieaugumu. Nav svarīgi, ar ko nodarbojas kompānija – ar meklējumiem internetā, mājokļu būvi vai kosmētikas ražošanu. Rietumu sociologi pat izdomājuši jaunu jēdzienu - mindless consumption, neapdomāts patēriņš, ko dēvē par "pieauguma atslēgu". Ārkārtīgi zemas cenas it visam pasaulē līdz ar agresīvu mārketingu aicina patērētāju pirkt tāpat vien, pakļaujoties instinktam un mirkļa emocijām.
Ja agrāk jaunas apģērbu kolekcijas iegādi varēja atļauties tikai bagātnieki, tagad tā ir vidējās klases norma, pat ne īpaši bagātās valstīs. Apģērbu nēsā pāris mēnešus, pēc tam vienkārši izmet. Automašīnu lieto trīs gadus. Kroseņu ražotājs laiž klajā jaunu modeli reizi mēnesī, un fani savāc veselas kolekcijas – desmit, divpadsmit pārus (protams, ja var to atļauties). Cīņā par patērētāja uzmanību sacenšas gandrīz visi – sākot ar jogurtu ražotājiem līdz pat kulinārijas kursiem. Darījums tiek noslēgts nekavējoties, pircējs gandrīz neapdomā savu izvēli un spiež pogu "Nopirkt" kā īsta laboratorijas žurka.
Patēriņš izspiež jebkādu citu jēgu, kas vēl palikusi cilvēku pasaulē. Tas pārskata pat Bībeles aksiomas.
Frāze "ar sviedriem vaigā tev būs savu dienišķo maizi gādāt" nav saprotama miljardiem baltādaino kristiešu. Masu ražotnes un tehnoloģijas padarījušas pārtiku lētu. Lai nopirktu standarta produktus, ko pirms 200 gadiem ēda parasts vācietis, zviedrs vai spānis, mūsdienu eiropietim pietiek pastrādāt aptuveni desmit stundas mēnesī. Viss pārējais ir maksa par dažādiem smalkumiem – veselīgu uzturu, etnisko gastronomiju un pārējo "ēdamo" izklaidi.
Kad 20 gadus vecs maskavietis lasa Giļarovska darbā, kā zēnam no Sanduna pirtīm vispirms sarūpēja zābakus, pēc tam sāka krāt naudu mētelim un svārkiem, viņš ne velna nesaprot. Kāpēc nevarēja nopirkt visu uzreiz, vismaz izpārdošanā?
It kā nav jau slikti. Cilvēkiem tagad ir daudz vairāk brīva laika, ko var veltīt attīstībai, garīgajai izaugsmei un tā tālāk. Taču notiek pretējais.
Cilvēki nepārtraukti meklē, kā aizpildīt nebeidzamo brīvo laiku, un izklaides industrija dienu un nakti domā, kā apmierināt šo kāri. Ik gadu uzņem tūkstošiem stundu filmu, seriālu un šovu, rada miljoniem terabaitu datorspēļu, izgudro aizvien jaunus iespaidus pārsātinātajām cilvēka smadzenēm. Patēriņa sabiedrība nogalina ne tikai planētu ar siltumnīcas gāzu izmešiem, tā nogalina pašu cilvēku, aizpildot tā bezjēdzīgo dzīvi ar dažnedažādām bezjēdzīgām nodarbēm. Cilvēka ceļam pretī neizbēgamajai nāvei jābūt maksimāli komfortablam. Protams, arī pats nāves brīdis ir pakāpies tālāk, taču nekas principiāli nav mainījies. Miljoniem vientuļu vecīšu, ko pametuši bērni un mazbērni, dienām ilgi sēž pie televizoriem. Bagātākie dodas uz kazino vai ceļojumos. Nezinu, cik apzināti tas bijis, taču Grēta Tūnberga ir smagi situsi mūsdienu civilizācijas sāpīgākajā vietā.
Runa nav par to, ka "ātrā" apģērba ražotāji nodrošina vairāk nekā desmit procentus siltumnīcas gāzu izmešu pasaulē, bet aviācijas lidojumi – vēl trīs procentus.
Grēta Tūnberga vēlas atmest pašu globalizācijas principu, un tā patiešām jau ir "lielā politika". Patēriņa sabiedrība radījusi gobālā darba sadalījuma sistēmu, kuras obligātais elements ir simtiem miljonu cilvēku lētais darbs Āzijā un Āfrikā.
Tātad dīvainā meitene var kļūt par daudz lielāku revolucionāri, nekā spēj iedomāties daudzie zobgaļi. Par jaunu Žannas d’Arkas versiju.
Viņas aicinājums atteikties no neapdomīgā patēriņa rada labi saskatāmas reliģiskas alūzijas. Jebkurš eiropietis viņas aicinājumā saskatīs Asīzes Franciska un viņa pieticīgo mūku ordeņa tradīciju. Taču pat no reliģijas tālam cilvēkam prātā noteikti ienāks doma, ka "cilvēks-patērētājs" ir "domājoša cilvēka" pretstats.
Ļoti šaubos, vai mums izdosies atgriezties industriālajā ērā, kurā zābak pāra iegāde bija vērā ņemams notikums. Pie tam šajā industriālajā ērā vēl joprojām dzīvo vairāk nekā miljards cilvēku, un nevarētu teikt, ka viņi ir ļoti laimīgi par to. Bet ja nu kaut kas pēkšņi sāks mainīties?
Protams, daudz ticamāk, ka globālās korporācijas, sajutušas reālus draudus savai labklājībai, pamazām apklusinās Grētas Tūnbergas mediju kampaņu. Vai pasludinās viņu par vājprātīgu. Diezin vai tie, kuru rokās ir milzu vara pār pasauli, ļaus zviedru meitenei to sagraut.
Be ja nu... Iespējams, pēc desmit gadiem mēs patiešām dzīvosim pavisam citādā pasaulē. Nezinu, vai tā būs jauka, taču pavisam noteikti tā nepavisam nelīdzināsies tai, kurā dzīvojam tagad.