Kas šeit ir interesanti: Koboļevs gandrīz pat nesameloja. Gazprom neapstrīdēs šo lēmumu, pat ja tas būs. Jo tīri juridiski īsti nesaprot, par ko ir runa, raksta RIA Novosti autors Dmitrijs Lekuhs.
Hāgas arbitrāžas tiesa ir cienījama un veca organizācija (nodibināta 1899. gadā pēc Hāgas miera konferences beigām). Mēs ne vien atzīstam tās lēmumus, bet arī absolūti regulāri paši tajā un ar to strādājam: Šķīrējtiesas pastāvīgā palāta arī šobrīd strādā četri visnotaļ cienījami Krievijas Federācijas pārstāvji.
Taču te rodas viena problēma.
Lieta tāda, ka Šķīrējtiesas pastāvīgā palāta tā nav gluži tiesa "tiešā nozīmē", tā ir tieši šķīrējiestāde. Tas nozīmē, ka tam, lai Šķīrējtiesas pastāvīgā palāta pieņemtu kaut kādu lēmumu, no sākuma ir nepieciešams, lai abas – uzsveram, abas! – puses piekrīt tam, ka Šķīrējtiesas pastāvīgā palāta izskata šo lietu. Turklāt: tiesas locekļus katrā atsevišķā gadījumā arī izvēlas abas strīda puses. Un to paredz tieši tas, ka palāta nav tiesa, tā ir tieši "šķīrējorganizācija": tai pat nav aparāta, lai piespiestu izpildīt lēmumu, strīda sākumā puses vienkārši vienojas par brīvprātīgu tā izpildi.
Tad nu lūk, Krievija nav devusi piekrišanu šim procesam un nav norīkojusi tajā nedz savus oficiālos pārstāvju, nedz arbitrus. Būtībā, tai vispār nav nekāda pamata šo dīvaino lēmumu izpildīt: Ukrainas pārstāvji var cik tiem tīk un ko vien vēlas tur norīkot un strīdēties savā starpā. Taču, lai īstenotu šī strīda rezultātu dzīvē, Ukrainai nāksies piespiest Krieviju to izpildīt. Jeb, runājot vienkāršā valodā, Kijevai ne vien "jāuzvar šķīrējtiesas arbitrāžā", bet arī jāpiesaka karš Krievijas Federācijai, jāuzvar un tikai pēc tam jāpieprasa kontribūcijas.
Taču tā ir tikai pirmā mūsu šodienas priekšnesuma daļa.
Ar vienu Naftogaz vadītāju šajā "fake arēnā" Ukrainas politikumam likās par maz. Aiz Koboļeva uz skatuves kāpa Ukrainas ārlietu ministrs Pāvels Kļimkins.
Un mūs sagaidīja ne mazums svarīgu atklājumu. Kā noskaidrojās dzirksteļojošajā Ukrainas ministra rakstā portugāļu izdevumā Observador, gan mēs, lielkrievi, gan baltkrievi esam lielās ukraiņu tautas pēcteči. Kļimkins dēvē tikai un vienīgi Ukrainu par "Kijevas Krievzemes mantinieci", savukārt Krievijas un Baltkrievijas parādīšanos skaidro ar atdalīšanos no tās "pēc daudziem gadsimtiem". Tieši Ukraina visas vēstures garumā spēlējusi "svarīgāko lomu Eiropas un tās vērtību veidošanā".
Tieši Ukraina vairākas reizes glābusi Eiropu no paverdzināšanas, un te Kļimkins kā piemēru min gan mongoļu jūgu, gan "aizstāvību no Osmaņu impērijas", gan daudz ko citu. "Šobrīd karstā Eiropas sirds pukst Ukrainā. Eiropa pārdzīvo morālo krīzi, šaubās savā taisnīgumā, savukārt tās iedzīvotāji vairs nav gatavi nepieciešamības gadījumā nostāties Eiropas vērtību aizsardzībā. Ukraiņi ir ne vien gatavi to darīt – viņi ir vienīgie, kuri aizstāv šīs vērtības ar ieročiem rokās kaujas laukā."
Te skaidrot kādam, ka Ukrainas ĀM melo kā elpo, ir absolūti bezjēdzīgi. Jā, kad Senās Krievzemes dibinātāja kņaza Oļega Viedā karaspēki gāja pirmo reizi vēsturē iekarot Kijevu (un Kijevu tie tieši iekaroja, atkaujot to no hazāriem), kopā ar tiem gāja sadraudzības karaspēki no Polockas, kņaza valstības, kura nebūt nebija "jaunāka", nekā Kijevas. Jā, "Kijevas Krievzeme" nav vēsturisks termins, bet vēsturiski-grafisks, kurš radies XIX gadsimta sākumā ar vieglu vēsturnieka M. Maksimoviča roku tikai un vienīgi Kijevas kņaza valstības apzīmēšanas ērtībai šaurā ģeogrāfiskā nozīmē, vienā rindā ar tādām vārdkopām kā "Sarkanā Krievzeme", "Suzdaļas Krievzeme" un citi. Taču senajos laikos par Kijevas Krievzemi neviens pat nav dzirdējis neko, apzīmējot šo valsti kā "Рѹсьскаѧ землѧ" ("Krievu zeme"). Arī šodien profesionālie vēsturnieki to neizmanto, dodot priekšroku "Senajai Krievzemei".
Taču kurš gan aizliegs ministram stāstīt savu fantastikas stāstu.
Un te mēs nonākam, laikam, pie paša galvenā.
Patiesībā abas šīs ziņas liecina par vienu: daudzkārt cietušajā ukraiņu zemē pat jau kaut kādā mērā ierastā failed state, banāli neizdevušās valsts, vietā rodas kaut kāds fake state, viltota valsts. Ar viltotu vēsturi, viltotu jurisprudenci (sk. situāciju ar Hāgu kā visspilgtāko piemēru) un ekonomiku. Ar viltotu ārpolitiku, viltotu karu un pat ar viltotiem "naciķiem", kuri sava "ukraiņu nacionālisma" jēgu redz saimnieka zābaka izlaizīšanā.
Visa šī nekārtība, protams, pastāv pirmām kārtām iekšējam patēriņam: ārējā kontūrā piemānīt šis veidojums vairs nevienu nevar. Un tas liek uztraukties: fake state nespēj nedz ilgstoši, nedz stabili pastāvēt. To vienkārši saplacinās: šādi "fake" nedzīvo ilgi. Un tāpēc no tiem jāturas pa gabalu.