Ģenerālprokuratūra pieņēmusi lēmumu izbeigt kriminālprocesu par Herberta Cukura iespējamo līdzdalību ebreju tautības cilvēku iznīcināšanā Otrā pasaules kara gados.
Izmeklēšana ritēja kopš 2006. gada saskaņā ar LR Krimināllikuma 71. pantu – "genocīds".
"H. Cukura darbībās netika konstatēts Krimināllikuma 71. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāvs," – secināja Ģenerālprokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors Monvids Zelčs.
Tātad Cukurs, ar iesauku "Rīgas bende", ir attaisnots, reabilitēts. Tagad viņa idejiskie mantinieki var netraucēti pacelt viņu nacionālā varoņa rangā, pataisīt par kulta figūru, atdarināšanas cienīgu paraugu.
Genocīda līdzdalībnieks
Pieņemto lēmumu uzskatu par ņirgāšanos par upuriem un starptautisko normu cinisku ignorēšanu. Ģenerālprokuratūrai bija vajadzīgi vairāk nekā divpadsmit gadi, taču ne jau tāpēc, lai noskaidrotu patiesību, bet gan tāpēc, lai to aizmiglotu. Tāpēc, lai ieviestu skaidrību, gribu uzdot dažus jautājumus.
Pirmais jautājums. Vai ebreju slepkavošana Latvijā kara gados bija genocīda akts? Atbilde – jā. Tas ir atzīts juridisks fakts, no neviens, arī Latvijas valsts, nenoliedz.
Otrais jautājums. Vai Arāja komanda (latviešu policijas palīgu vienība) piedalījās ebreju slepkavošanā? Atbilde – jā. Pēc kara PSRS tika notiesāti vairāk nekā 300 bijušie "komandas locekļi". Tiem, kuri uzskata, ka visi padomju tiesas spriedumi esot safabricēti, atgādināšu, ka 1979. gadā VFR tiesa atzina par vainīgu pašu Viktoru Arāju, piesprieda viņam mūža ieslodzījumu un viņš mira cietumā.
Trešais jautājums. Vai bijušais lidotājs Herberts Cukurs bija Arāja komandas loceklis? Jā, bija, arī to neviens neapstrīd.
Ceturtais jautājums. Kādu posteni Arāja komandā ieņēma Cukurs? Atbilde: viņš bija garāžas priekšnieks (daži avoti piebilst: "un ieroču noliktavas", taču lai nu paliek, pieņemsim, ka tikai garāžas). Tātad viņam bija komandiera postenis, viņš kontrolēja vienības automašīnu saimniecību.
Piektais jautājums. Kādiem nolūkiem tika izmantotas Cukura ziņā esošās kravas automašīnas, vieglās mašīnas, motocikli? Sporta sacensībām un svētdienas pastaigām ar meitenēm? Nē, tās izmantoja vienības dienesta uzdevumu izpildei. Savukārt Arāja komandas galvenais uzdevums – to secināja tiesa PSRS un VFR – bija ebreju likvidācija.
Sestais jautājums. Vai cilvēks, vadošā postenī būdams, varēja nezināt, kādiem mērķiem tika izmantots viņam uzticētais autotransports? Atbilde: nē, noteikti zināja.
Šī loģiskā ķēdīte neapgāžami liecina, ka Herberts Cukurs bija vismaz genocīda līdzdalībnieks. Tātad viņš ir atbildīgs saskaņā ar Latvijas Krimināllikuma 71. pantu. Pat tad, ja viņš nekad pats nav nospiedis gaili Biķerniekos vai Rumbulā.
Lai vēl labāk noskaidrotu situāciju, novērsīsimies no genocīda. Pieņemsim, krimināls grupējums izdarījis bruņotu laupīšanu. Katram nozieguma dalībniekam bija sava funkcija. Kāds organizēja, kāds cits – šāva vai draudēja ar ieroci, kāds cits atvēra seifu, cits – sēdēja sardzē, kāds atveda un aizveda ļaundarus mašīnā. Var strīdēties par katra vainas pakāpi, taču viņi visi ir vainīgi.
Likums nosaka, ka par līdzdalību noziegumā "uzskatāma apzināta darbība vai bezdarbība, ar kuru persona (līdzdalībnieks) kopīgi ar citu personu (izdarītāju) piedalījusies tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, bet pati nav bijusi tā tiešā izdarītāja".
No šī viedokļa nav principiālas juridiskas starpības starp genocīdu un banālu laupīšanu. Starptautiskā tribunāla Ruandā lēmums pauž, ka ar varas pilnvarām apveltītas personas vienkārša klātbūtne genocīda aktu vietā var tikt uzskatīta par līdzdalību noziegumā.
Jā, nevar automātiski notiesāt cilvēku par to, ka viņš bijis Arāja komandā, - tikai par konkrētu noziedzīgu darījumu. Taču 12 gadu laikā, kas bija prokuratūras rīcībā, bija iespējams atrast desmitiem tādu ar līdzdalību, atbalstu saistītu darbību, ja tikai būtu bijusi gribēšana.
Atkārtošu vēlreiz: Herberts Cukurs ir neapšaubāmi vainojams ebreju tautības iedzīvotāju genocīdā. Slēdzot kriminālprocesu, Ģenerālprokuratūra izpildījusi politisku pasūtījumu – nacistu reabilitāciju un glorifikāciju.
Cukura lieta ir nemirstīga
Apzināti izslēdzu no raksta jautājumu par Cukura tiešu dalību slepkavībās un spīdzināšanā. Vai viņš ir pelnījis iesauku "Rīgas bende", vai mēs te saskaramies ar pārspīlējumu. Šajā ziņā ir liecības. Dažas no tām publicētas, piemēram Efraima Zurofa rakstā avīzē Diena. Tur ir pilna buķete: slepkavības, spīdzināšana, seksuāla varmācība.
Taču problēma ir tā, ka prokuratūra, ievelkot garumā (domāju, apzināti) izmeklēšanu uz 12 gadiem, ir sagaidījusi, kamēr visi izdzīvojušie aculiecinieki ir aizgājuši viņsaulē. Vienkārši vairs nav neviena, ko nopratināt, lai precizētu, vēlreiz pārbaudītu, apgāztu. Visas pret Cukuru savāktās liecības tagad var drošī pasludināt par padomju vai sionisko viltojumu.
"Rīgas bende" jau sen ir miris, "Mossad" garā roka sasniedza viņu Urugvajā 1965. gadā. Viņš bija labs lidotājs, taču, pievienojies soda vienībām, sapostīja savu pēcnāves reputāciju. Gērings arī bija meistarīgs lidotājs. Un tad?
Cukurs ir miris, taču "latviskās Latvijas" ideoloģija, kuras labad bija pieļaujami jebkādi noziegumi, vēl joprojām ir dzīva. Un reabilitētais Cukurs ar mazliet noslaucītiem asins traipiem tai vajadzīgs kā simbols.