Vakar Dienvidkoreja piekrita palielināt izdevumus ASV militārā kontingenta – 28 tūkstošu karavīru – uzturēšanai līdz 890 miljoniem dolāru šogad, tātad par 8,2% vairāk nekā aizvadītajā gadā.
Vienlaikus otrā pasaules malā – Eiropā – vācu izdevums Die Welt publicēja ASV vēstnieka Vācijā Ričarda Grenela interviju, ko grūti nosaukt par sarunu – tā ir programma.
Vēstnieka teiktais, pēc būtības, iekļaujas īsā, taču ietilpīgā domā, kas nepārprotami saistīta ar ziņu no Dienvidkorejas: Vācijai ir jādod nauda Savienotājām Valstīm. Daudz naudas.
Iemesls, pareizāk sakot, iegansts, kāpēc Berlīnei būtu jāmaksā Vašingtonai, ir acīmredzams – Krievijas draudi, jo, spriežot pēc Grenela tēlainajām frāzēm, "Krievija stāv pie sliekšņa".
Jau sen zināmas arī nozares, kam vāciešiem jāatvēl nauda, taču vēstnieks tēzes atkārtoja vēlreiz.
Pirmkārt, aizsardzības izdevumu pieaugums. Vašingtona neslēpj nepatiku par Vācijas plāniem palielināt tos vien līdz 1,5% IKP līdz 2024. gadam. Grenels atklāti paziņoja, ka amerikāņi gaida, kad Vācija izpildīs NATO prasības – 2% IKP.
Otrkārt, enerģijas nesēju iepirkumu diversifikācija (tieši sakot – amerikāņu SDG iegāde). Bet Berlīne būvē "Ziemeļu straumi 2", nevis "pastiprina spiedienu pret Krieviju", jo tā "pārkāpj" INF. Pēc Vašingtonas domām, tāds lēmums dāvās Maskavai pat "lielāku ietekmi uz Krievijas gāzes iegādes rēķina".
Intervija iznāca dažas dienas pirms NATO valstu aizsardzības ministru tikšanās, tāpēc, domājams, Vācijas pārstāvim Briselē gaidāmas grūtas pārrunas.
Par to, ka aiz Krievijas un ASV strīda par līgumu INF slēpjas Vašingtonas vēlme izkratīt no partneriem Eiropā (it īpaši Vācijas – tā taču ir visbagātākā) jaunus līdzekļus ASV ekonomikai, esam jau vēstījuši. Taču vēl nav zināms, vai amerikāņiem izdosies gūt panākumus.
Atšķirībā no dienvidkorejiešiem, kuri viegli tikuši vaļā, piemaksājot gandrīz 65 miljonus dolāru "nacionālās drošības garantijai" – ASV kareivju uzturēšanai, no Vācijas amerikāņi grib daudz vairāk.
Runa ir par desmitiem miljardu dolāru, turklāt tas nav atsevišķs maksājums – tā ir ikgadēja maksa. Protams, lauvas tiesa paredzēta ieguldījumiem ASV ekonomikā (pārsvarā – militārās rūpniecības kompleksā), kas patlaban ASV ir ļoti svarīgi. Situāciju uzskatāmi ilustrē 2017. gada piemērs, kad Vācijas militārie izdevumi sastādīja 44,3 miljardus dolāru – 1,2% IKP. Vienkāršas aplēses liecina, ka, paceļot latiņu līdz 2% IKP, NATO (pareizāk sakot, ASV) dabūtu vēl apmēram 30 miljardus.
Un visas šīs bagātības jau ilgus gadus plūst garām Vašingtonai. Tātad gaidāms nopietns darbs no ASV puses, lai piespiestu Vāciju atgriezties ierastā paklausīgā vasaļa lomā.
Taču pēdējos gados Vācija patiešām ir pārvarējusi garu ceļu, lai atgūtu lielu daļu sen zaudētās suverenitātes. Vācijas līdera pozīcijas ES ir neapstrīdamas. Ko vērta ir tikai nesenā situācija ap "Ziemeļu straumi 2" – Berlīnei bija nepieciešama viena diennakts, lai noliktu pie vietas Parīzi, kas pūlējās likt šķēršļus "Ziemeļu straumei 2" vai, iespējams, vienkārši iztirgot sev kādus izdevīgākus noteikumus. Situācij apstiprināja: Vācijas elite un valdība ir gatava aizstāvēt nacionālās intereses, turklāt tām ir instrumenti, ko tās var likt lietā.
Desmitiem miljardu dolāru ik gadus ir pārāk nopietni līdzekļi dāvanai amerikāņiem, turklāt vēl zaudējot lielu daļu pēdējo gadu panākumu nacionālās suverenitātes atjaunošanas jomā. Tātad ir skaidrs, ka Berlīne nopietni pretosies centieniem izspiest naudu.
Pie tam Vācijai par labu nāk nepārprotamais ASV panīkums pasaules hegemona lomā un daudzās sakāves šajā statusā. Turklāt situācija ietekmē abas puses. Berlīne (tāpat kā citas galvaspilsētas, pret ko Vašingtona pavērš spiedienu) jūt lielāku pārliecību par saviem spēkiem, jo acu priekšā ir sekmīgas pretošanās piemēri. Ļoti svarīgi ir arī tas, ka pašas Savienotās Valstis zaudē bezierunu pārliecību par savām iespējām.
To skaidri nodemonstrēja Ričarda Grenela intervija.
Viņš atklāti paziņoja, ka darbā ar spītīgām valstīm Savienotās Valstis izmanto "pātagu un burkānu" – līdz pat stingrām ekonomiskajām sankcijām. Šo metaforu grūti vērtēt citādi kā draudus Berlīnei vērst līdzīgus pasākumus arī pret Vāciju. Kā amerikāņu politikas piemērus vēstnieks minēja Ziemeļkoreju (kur tāda pieeja, pēc viņa domām, palīdzējusi), Venecuēlu (kur tā palīdzējusi daļēji), Krieviju un Irānu (kur process turpinās).
Ziemeļkorejas piemērs, kas pieminēts, aprakstot amerikāņu politikas panākumus, spilgti demonstrē pilnīgi pretēju rezultātu, un runas par to ir ļoti apšaubāmas. Mazā nabadzīgā valsts iespītējās, un lielās, varenās un superlielvalstiskās Savienotās Valstis neko tai nespēja padarīt.
Par Krieviju un Irānu nav vērts pat runāt. Abas valstis ir spēki, kas zem ASV spiediena nav padevušās, turklāt sekmīgi apspēlē tās svarīgos reģionos un jautājumos, pārveidojot visu pasaules sistēmu.
Tātad amerikāņu vēstnieka draudi Vācijai var radīt gaidītajai pilnīgi pretēju reakciju Berlīnē. Tiesa, arī tas pēdējos gados pieredzēts ne vienu reizi vien.