Latvijas parlamenta 1. novembra sēdes dienas kārtībā iekļauta Darba likuma grozījumu izskatīšana. To iniciatori no Nacionālās apvienības cerēja tādejādi parūpēties par savu elektorātu un izpelnīties pateicību vēlēšanu priekšvakarā. Taču NA konkurenti no citām latviešu nacionālistiskajām partijām parūpējās par kavēkļiem, un pēdējā lasījumā grozījumi tiks izskatīti tikai rīt.
Par problēmu, ko cerēts atrisināt ar minētajiem grozījumiem, latviešu nacionālisti runā jau divus gadu desmitus. Kad uz galvas kā sniegs kārtējo reizi nogāzās neatkarība, latvieši nolēma, ka krievu valodas apgūšana skolās ir totalitārās pagātnes atlieka, un ar lielāko prieku to atcēla. Taču neredzamajai tirgus rokai izrādījies savs viedoklis šajā jautājumā.
Tā nu latviešu jaunieši, kuri ieplūda darba tirgū kopš 90. gadu beigas, saskārās ar nepatīkamu pārsteigumu: bez krievu valodas labu darbu atrast nebija iespējams. Labs darbs – tas ir darbs ar labu algu, un biežāk atrodams lielās pilsētās, kur krievu valodai ir nozīme. Pilsētās dzīvojošie latvieši, pateicoties multikulturālajai pilsētas videi, krievu valodu vismaz kaut cik pieprata, taču jauniešiem no provinces nebija nekādu izredžu.
Toties angļu valodu skolās, tostarp arī provincē, pasniedza kārtīgi un pamatīgi, jo Latvija jau bija Eiropa. Tā nu jaunie latvieši devās emigrācijā, tiklīdz paspīdēja tāda iespēja. Sāka braukt prom jau pirms darba tirgus oficiālās pavēršanas Latvijas pilsoņiem.
Atmiņā saglabājusies kāda latviešu deputāta intervija pirms dažiem gadiem. Ar asarām acīs viņš stāstīja par savu meitu, kura ar izcilību absolvējusi skolu kaut kur Latvijas laukos, pēc tam – universitāti Rīgā, pēc tam turpinājusi studijas Eiropā un stažējusies lielā bankā. Kad atgriezusies Latvijā, viņai nav izdevies atrast darbu savā specialitātē, jo krievu valodu viņa nepārvalda. Pēkšņi noskaidrojies, ka neviena Latvijas Banka nevar atļauties tādu luksusu – algot darbinieku, kurš nespēj apkalpot pusi klientu. Tā nu viņa bijusi spiesta braukt prom darba meklējumos, kā daudzi citi.
Jebkuras valsts valdībai, konstatējot darbaspēku iemaņu un zināšanu kliedzošu neatbilstību tirgus prasībām, ir jāsper attiecīgi soļi. Normāla valdība palīdzēs darbiniekiem iegūt nepieciešamās zināšanas un prasmes – atklās pārkvalifikācijas kursus un iekļaus grozījumus izglītības sistēmā. Latviešu deputāti izvēlējās savu, latvisko ceļu – piespiest tirgu mainīt darbaspēkam izvirzītās prasības. Jau tas vien daiļrunīgi liecina gan par pašu deputātu, gan viņu pārstāvētās nācijas kognitīvajām spējām.
Rītdienas grozījumu galvenā būtība – maksimāli apgrūtināt darba devējam iespēju pieprasīt no darbinieka svešvalodas (lasi – krievu valodas) zināšanas. Toties darbiniekam grozījumi ļaus viegli un droši atteikties no svešvalodas pielietojuma darbā.
Arī iepriekš Darba likumā iekļauti līdzīga rakstura grozījumi. 2012. gadā tika aizliegts darba sludinājumos bez īpašas nepieciešamības pieminēt valodu prasmju prasības, 2014. gadā - aizliedza iekļaut šīs prasības darba līgumā. Tādejādi valdošie latvieši cenšas ne tikai veicināt savu slikti izglītoto tautiešu iekārtošanu darbā, bet arī padarīt Latviju vēl latviskāku, iebīdīt latviešu laukus lielpilsētās.
Taču paskatīsimies uz to no otras puses. Iedomājieties uzņēmēju. Ne jau kuru katru, - latviešu uzņēmēju. Pat ne tā, – latvieša, neliekuļota nacionālista uzņēmumu. Taču tā nu ir iznācis, ka daļa klientu, no kuriem atkarīga viņa labklājība, dod priekšroku krievu valodai. Un viņš iet pretim, jo tas ir biznesa – maza restorāniņa, pieklājīga veikala vai lielas bankas – izdzīvošanas jautājums.
Te pēkšņi mūsu uzņēmējs ar šausmām aptver, ka pēc grozījumu stāšanās spēkā viņa darbinieks, latvietis, var jebkurā brīdī atteikties apkalpot krievu tautības klientu krievu valodā. Ar to viņš nodarīs biznesam kaitējumu, kas mērojams ar konkrētām naudas summām. Un darbinieku neparko nav iespējams ne piespiest, ne sodīt, ne atlaist, jo tagad likums vienmēr būs viņa pusē. Neglābs pat rūpīgākās intervijas. Šodien darbinieks visu saprot un ir pietiekami pragmatisks. Bet rīt viņš salasīsies "Latvijas Avīzi", saklausīsies nacionālistiskas runas, aizstaigās uz lāpu gājienu, un uzņēmējam sāksies pamatīga migrēna.
Šajā brīdī jebkurš uzņēmējs, pat ja viņš ir latvietis un nacionālists, saprot, ka drošības garantiju dāvā tikai viena racionāla izeja – vispār nepieņemt darbā latviešus. Jau pieņemtos tūlīt pat atlaist. Un viņu vietā pieņemt krievus. Viņi tikpat labi spēj apkalpot latviešu valodā, un pašsaprotamu iemeslu dēļ nevienam no viņiem ne prātā neienāks atteikties sarunāties krieviski.
Galu galā krievu jaunieši no Latvijas prom brauks retāk, latvieši – biežāk. Viņu bērni dzims tur, mūsējie – šeit. Galu galā paaudzes laikā krievu vēlētāju skaits pielīdzināsies vai pat pārsniegs latviešu elektorātu. Tad mēs varēsim itin demokrātiskā un mierīgā ceļā atrisināt visus jautājumus.
Lieta tāda, ka patlaban demokrātija Latvijā darbojas pret mums. Nelatviešu skaits pilsoņu vidū sasniedz tikai aptuveni 25%. Pat, ja visi nepilsoņi vienā rāvienā naturalizēsies, mūsu skaits sasniegs aptuveni 37%. Ar to nepietiek, lai aizstāvētu mūsu intereses, jo pretī stājas saliedētā latviešu nācija, iekalta vienā ķēdē, soļo pretī vienam mērķim – atbrīvoties no mums un padarīt Latviju latvisku. Tāpēc mums ir svarīgi, lai balsojošo pilsoņu vidū samazinātos latviešu skaits, un varam tikai sveikt valdošo latviešu vēlmi palīdzēt mums šajā darbā.
Tāpēc novēlēsim labu veiksmi visiem mūsu stāsta personāžiem. Latviešu deputātiem – pieņemt grozījumus. Latviešu jauniešiem – jau tuvākajā laikā braukt prom un uz ilgu laiku. Krievu jauniešiem – labu darbu netālu no mājām un lielas ģimenes.
Tad mūsu pēcteči svinēs Latvijas divsimto dzimšanas dienu, kā pienākas, - ar pankūkām un ikriem, ar vodku un voblām, ermoņiku pavadījumā un dresēta lāča kompānijā.
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.