Viedoklis

Nav iemesla neiedzert: alkohola pārmērīgas lietošanas paradokss Latvijā

Pārmērīgas lietošanas un pārsātinājuma pamatā parasti ir bailes par to, ka nākotnē produkts nebūs pieejams. "Deficīts" ir vārds, ko esam uzņēmuši līdz ar mātes pienu XX gadsimta beigās.
Sputnik

Baumas par iespējamo lēmumu aizliegt alkohola tirgošanu pēc pl. 19:00 izrādījušās ļoti pārspīlētas, taču pamanījušās sacelt veselu diskusiju vilni sabiedrībā.

Aizkustinoša tendence: mērenie lietotāji pārsvarā nolēma sēdēt klusu, lai neizskatītos kā pārmērīgi lietotāji. Pārmērīgos lietotājus neviens nopietni neuztver. Pilnā sparā izvērsās veselīga dzīvesveida adepti, kurus patiesībā mītiskais noteikumu grozījums neskar ne mazākajā mērā.

Toties es riskēšu kārtējo reizi apstiprināt Sputnik lozungu un parunāšu par to, ko citi noklusē. Vienkārši nobriedušas diskusijas ietvaros.

Par pastāvēšanu un lietošanu

Es lietoju alkoholu. Jā, es eksistēju. Principā, mūsu ģimenē parasti stāv pāris pudeles alus, pudele vīna un kaut kas stiprāks ciemiņiem. Atjaunojams minibārs. Mēs neesam alkoholiķi, neesam dzērāji. Mums ir savaldīgi siltas attiecības ar alkoholu. Jā, ir. To būtu dumji noliegt. Tas būtu ievadam, bet tagad sākšu iztālēm.

Pamēģināsim atsaukt atmiņā "zaļā pūķa" ierobežošanas vēsturi, paskatīsimies, pie kā tie noveduši.

VID: izmaiņas alkohola tirdzniecībā radīs pretēju efektu

Amerika. 1920.-1933. gada Sausais likums. Lauku protestanti nolēma, ka pietiek dzert, laiks padomāt par tikumisko tīrību. Likuma grozījums tika pieņemts, visi bija sajūsmā. Īpaši lielā sajūsmā bija amerikāņu mafija, - viņi izrieza plecus, sarosījās un sāka darbu.

Kontrole pār likuma izpildi zuda, vēl īsti nemaz nesākusies. Ēnu alkohols plašā straumē plūda amerikāņu sausajās rīklēs. Uz papīra alkohola lietošana saruka gandrīz divkārt. Faktiski ēnu tirgus ietekme pieauga tik lielā mērā, ka trīspadsmit gadus vēlāk sausais likums tika atcelts.

Krievijas impērijā aizliegums iekrita Pirmā pasaules kara sākuma periodā. 1914. gadā tika publicēts imperatora dekrēts par visu veidu alkoholiskās produkcijas ražošanas un tirdzniecības aizliegumu mobilizācijas periodā, pēc tam – arī karadarbības laikā. Statistika bija sajūsmā, tāpat kā samogonščiki, - katrā ciemā viņu bija papilnam, un skaits auga.

No jaunākās vēstures atmiņā uzpeld Gorbačova taloni. Tolaik es vēl nebiju mērķauditorijas vidū, taču atceros.

Vēsturē tamlīdzīgu piemēru ir papilnam. Viss beidzās ar fiasko – skaista statistika un neglīta realitāte. Butlēgeri, samogonščiki, taksometru vadītāji, rajona naļivaikas gavilēja pat skaļāk nekā veselīga dzīvesveida piekritēji un cīnītāji par nācijas morālo tēlu.

Tas, kurš meklē, atrod

Ja nevari novērst revolūciju, stājies tās priekšgalā. Šķiet, viens no spilgtākajiem šīs devīzes iemiesojumiem ir narkomānu rehabilitācijas eksperta Pītera Bāna lēmums, ko atbalstīja Nīderlandes valdība 1976. gadā.

Dzeriet, rīdzinieki: Ušakovs ļāva iegādāties alkoholu vakaros, tomēr ne visur

Tolaik karalistē tika legalizētas tā saucamās vieglās narkotikas. Tad atskanēja leģendārais domu grauds: "Likums, ko neievēro vairāk nekā trešā daļa valsts iedzīvotāju, nav pamatots." Var jau būt, ka tas neizskanēja, taču pīpētāju sirdīs tas vēl joprojām skan kā dziesma.

Ko par savu lēmumu saņēma Holande? Vienus vienīgus plusus: vieglo narkotiku tirgus kontroli, to pārdošanas nestos nodokļus, pārdodamo vielu kvalitātes kontroli, ticamu informāciju par lietotāju skaitu un tūristu pieplūdumu no visas pasaules. Bingo!

Taču atgriezīsimies pie ētikas un morāles jautājumiem. Vēsture demonstrē, ka aizliegumu un ierobežojumu jautājumā pazemotie un aizvainotie stingri seko divām Bībeles dogmām: aizliegtais auglis ir salds, un tas, kurš meklē, atrod.

Protams, jāpatur prātā arī tie, kuri vienmēr priecājas par iespēju iedzīvoties uz cilvēka grēku rēķina. Alkohols, cigaretes, prostitūcija – tie visi ir gardi kumosi lielai daļai ēnu darboņu.

Tiklīdz aizmiegt mierīgie iedzīvotāji, mostas mafija. Kopā ar mafiju mostas nekvalitatīva alkohola ražotāji, preces bez akcīzes, saindēšanās, melnā nauda un pārmērīga lietošana.

Pārmērīgas lietošanas paradokss

Manai mammai ir kaķis. Besžķirnes kaķis. Nezinu, ko tur viņam iečukstējuši senču gēni, taču viņš katru reizi ēd, it kā šī reize būtu pēdējā. Ja iebērsi viņam divus kilogramus ēdamā, viņš tos abus apēdīs. Galu galā, kas to lai zina, kas būs pēc tam. Viņš zina, ka viņam būs slikti. Taču viņš tik un tā ēdīs uz priekšdienām. Katram gadījumam.

Zinātnieki nosaukuši pieļaujamo alkohola devu

Pavisam nesen kļuvu par tīršķirnes kaķa īpašnieku. Tādus pieņemts saukt par aristokrātiem. Raduraksti viņam ir labāki nekā man, lai arī mani vecāki ir mūziķi. Viņš ēd mēreni. Viņam var iebērt kaut vagonu ēdamā, viņš tik un tā apēdīs tik, cik vajag. Ar vienu bļodiņu viņš var iztikt nedēļu. Lieta tāda, ka neviens necenšas mākslīgi ierobežot viņa tiesības un iespējas.

Paradoksāli, taču fakts: esmu dzīvojis laikā, kad alkohola tirdzniecību neierobežoja nekādi laika noteikumi. Jebkurā laikā, dienu un nakti varēja aiziet uz veikalu un nopirkt.

Pārmērīgas lietošanas un pārsātinājuma pamatā parasti ir bailes par to, ka nākotnē produkts nebūs pieejams. "Deficīts" ir vārds, ko esam uzņēmuši līdz ar mātes pienu XX gadsimta beigās. Jāņem: priekšdienām, nākotnei, katram gadījumam, melnai dienai. Un parasti priekšdienām pirkta šnabja pudele reti paliek neatvērta līdz rītam. Iespējams, neviens nemaz nebūtu gājis pakaļ jaunai pudelei.

Pretinieki

Taču pat tas viss ir tīrie nieki. Pietiekami daiļrunīgs ir fakts, ka mītisko aizliegumu kaismīgi atbalsta tie, kas alkoholu nelieto. Veselīga dzīvesveida piekritēji.

Imants Parādnieks iesaka pārdot cigaretes un alkoholu par kartēm

Tie, kam saskaņā ar visiem dabas likumiem vajadzētu nospļauties par alkohola pārdošanas laiku, tāpat kā man ir nospļauties par laiku, kad nopērkamas iPhone bezvadu austiņas. Bet viņi ir sajūsmā. Tāpat kā bija sajūsmā par smēķēšanas aizliegumu sabiedriskās ēdināšanas vietās, kā priecājās par krievu skolu aizliegšanu, kā sveica ebreju genocīdu.

Tas ir kaut kur dziļi asinīs: iebilst. Un ļauni priecāties, ja tevi tas neskar.