Dažkārt cīņa guva totalitāru un visai cietsirdīgu formu. Taču 2018. gada 4. oktobrī šajā cīņā iezīmējās jauns pavērsiens, raksta Vladimirs Korņilovs, portāla RIA Novosti autors.
Pēc kaismīgām debatēm un atklātas šantāžas (Radas spīkeris A.Parubijs desmit reizes piedāvāja balsošanai deputātiem uzspiesto likumprojektu un paziņoja, ka neviens neies pusdienās pirms rezultatīva balsojuma) Rada pieņēma pirmajā lasījumā valodas likumprojektu, kas faktiski izslēdz krievu valodu no publiska lietojuma. Pie tam deputātu debates bija tik asas nebūt ne tāpēc, ka kāds no viņiem būtu centies aizstāvēt "mazākumtautību" vai "krievvalodīgo iedzīvotāju" tiesības. Viņi drīzāk sacentās, kā spēcīgāk uzbrukt krievu valodai, un viens otram pārmeta nepietiekamu aizrautību.
Tātad, kad šis likums tiks pieņemts, Ukrainā vairs nebūs ne krievu, ne ungāru, ne rumāņu skolu. Mazākumtautību pārstāvjiem cēlsirdīgi atstās tiesības mācīt bērniem dzimto valodu tikai bērnudārzos un sākumskolās līdztekus pamata valodai – ukraiņu. Vecākajās klasēs un, protams, augstskolās krievu valoda ir aizliegta pilnībā. Tāpat kā tā jau aizliegta valsts iestādēs, tiesās, zinātnē, transportā, politiskajā dzīvē, reklāmā un kino. Izrādes krievu valodā vēl būs ļauts iestudēt, taču obligāti ar subtitriem. Jebkuru valsts ierēdni (ieskaitot ārstus un komunālo dienestu darbiniekus) tagad varēs atlaist par nepietiekamām movas zināšanām, pat ja viņa reģionā neviens tajā īpaši nerunā.
Šķiet, vienīgais izņēmums valsts struktūru spektrā attiecināts uz armiju. Tur tikai līguma oficieriem brīvi jāpārvalda ukraiņu valoda. Ierindnieki var iet bojā par Porošenko un viņa rokaspuišu interesēm arī tad, ja runā krieviski. Lielgabalu gaļas valoda Ukrainas tagadējo varu neinteresē.
Taču smagākais trieciens ar šo likumprojektu tiek izdarīts presei. Televīzija un radio Ukrainā jau gandrīz ukrainiskoti, taču avīzes pārsvarā vēl nāca klajā krievu valodā: publika lielākajā daļā krievvalodīgo pilsētu nelasa sev svešā valodā, lai cik smalki to cauraustu "pašcieņa" un "antikrieviskums" (tas ir viens no daudzajiem mūsdienu Ukrainā redzamajiem paradoksiem). Vairākkārtējie mēģinājumi ukrainiskos presi parasti beidzās nesekmīgi.
Taču tagadējais projekts paredz krievu valodā iznākošās preses iznīcināšaju. Nē, avīzēm vēl nav liegts izmantot jebkuru valodu, taču ar noteikumu, ka tās iznāks paralēli un laidīs klajā katra numura versiju uykraiņu valodā. Tas nozīmē, ka strauji pieaugs drukas un salikuma izmaksas, kritīsies ziņu operativitāte, un galu galā prese, kas jau tagad pārcieš grūtus laikus, iznīks.
Nepildīt likumu nevar – par to paredzēta nopietna materiāla un pat krimināla atbildība. Pēc likuma pieņemšanas jūs Ukrainā varat saņemt sodu pat par to, ka krieviski uzrakstīsiet "Киев" vai "Харьков": tagad atļauts tikai "Київ" un "Харкiв".
Likuma izpildi kontrolēs vesels valodas cenzoru aparāts. Sākotnēji viņus dēvēja par "valodas inspektoriem", ko ukraiņu prese nekavējoties nokristīja par "šprehenfīreriem". Viņu plānotās pilnvaras ir pārsteidzošas. Sākotnējais projekts paredzēja 27 cenzoru posteņus un dāvāja viņiem ārkārtējas pilnvaras, ko apskaustu par "ukrainizācijas ārkārtas trijotnes", kas XX.gs. 20. gados parādījās UPSR (jā, bija arī tādas). Valodas tīrības kontrolētāji var ielauzties jebkurā oficiālu struktūru, organizāciju, uzņēmumu pasākumā, pieprasīt jebkādus dokumentus, noteikt "vainas" pakāpi amatpersonām un piespriest sodus.
Protams, daudzi ierēdņi nebija sajūsmā par tādiem ierosinājumiem – atklāti sakot, daudzi viņu vidū ukraiņu valodu pieprot švaki (ko vērta ir iekšlietu ministra Avakova jocīgā mova, - viņš, šķiet, nav apguvis ne krievu, ne ukraiņu mēli). Irina Podoļaka, viena no fināla likumprojekta līdzautorēm, pirms balsošanas ar nožēlu atzīmēja, ka atsakās no "movas inspektoru" idejas, jo "Kremļa propaganda ir guvusi sekmes".
Taču patiesībā autori tikai pārdēvēja "valodas inspektorus" par "pilnvarotajiem valsts valodas aizsardzības jomā" un saglabāja visas kontroles un sodu funkcijas. Tas taču ir lielisks jebkuras opozīcijas likvidācijas mehānisms: ja tu kritizēsi varu, mēs ieradīsimies ar interpunkcijas testu.
Debatēs Podoļaka centās nomierināt publiku ar stāstiem par to, ka mazākumtautību tiesības netiks pārkāptas, jo tās iekļautas "Ukrainas ratificētajos starptautiskajos aktos". Patiešām, Kijevas pienākums ir aizsargāt reģionālās valodas – to nosaka atbilstošā ES harta. Vēl vairāk, saskaņā ar Eiropas prasību, nacionālajos likumos nostiprinātās šo valodu tiesības iespējams tikai paplašināt. Taču debatēs deputāti ne vienu reizi vien nolādēja pašu jēdzienu "reģionālā valoda" un atklāti atzina, ka vēlas to iznīdēt.
Galu galā debašu noslēgumā tika dzēsta pat šķietami pašsaprotams projekta pants: "Ukraiņu valodas – vienīgās valsts valodas – statuss nevar dāvāt pamatu pie mazākumtautībām piederošo personu valodu tiesību un vajadzību noliegšanai." Tagad Kijeva var noliegt mazākumtautību valodu tiesības. Pie tam, protams, mēs nesaklausām sašutuma pilnus rietumvalstu iebildumus: tās jau 25 gadus neko nedzird un neredz, ja runa ir par nepareizu valodu un tautību tiesībām.
Ko tur lai saka... Pēc uzvaras pār krievu valodu citos bijušās PSRS nostūros, "titulētās nācijas" aktīvistiem zināmu laiku šķita, ka viņi tikai aizsargājuši sevi un savas privilēģijas, ierobežojuši Krievijas ietekmi kultūras un informācijas jomā un sadzinuši geto savus krievvalodīgos. Taču patiesībā viņi tikai krasi samazināja ietekmi uz "saviem krieviem", nogrieza saviem tautiešiem iespēju atrast perspektīvu darbu Krievijā un, visbeidzot, apšņāpa savu vienīgo biznesa priekšrocību salīdzinājumā ar eiropiešiem – "prasmi sarunāties ar Maskavu tās valodā". Rezultātā šodien, kad no skatuves jau pamazām nokāpj "titulēto" iedzīvotāju paaudze, kas apguva krievu valodu skolās, krievu valodas zināšanas derusificētajās valstīs kļūst par retu privilēģiju. Un tas maksā naudu.