"Piecu dienu kara" desmitā gadskārta ir kļuvusi par manāmu informatīvo notikumu Krievijā, un tas nav noticis tādēļ, ka augustā ir pamaz notikumu, atzīmēja RIA Novosti autore Irina Alksnis.
Dalībnieku intervijas, atmiņas par toreizējiem notikumiem un to analīze ir aizpildījusi valsts mediju telpu, jo pārlieku nozīmīgas un vērienīgas bija īsā lokālā militārā konflikta sekas, lai arī tas nekādi neguva globālu vērienu.
Apspriežot sekas, uzmanība parasti tiek pievērsta mācībām, kādas Krievijas vadība guva konfliktā ap Dienvidosetiju. To bija daudz, tomēr visbiežāk tiek pieminēta ģeopolitiskā mācība un karavīri.
No vienas puses, Tbilisi operācija pret Chinvalu izrādījās punkts, kurā Maskava ne tikai saprata, ka ģeopolitiskā atkāpšanās vairs nav pieļaujama, bet arī spēja noturēt (pie tam gan militārā, gan politiskā aspektā) svu pozīciju līdz pat radikālam solim — Dienvidosetijas un Abhāzijas atzīšanai. Taču no otras puses, tieši šī militārā operācija galīgi atklāja: ar Krievijas armiju kaut kas ir jādara, karavīru drosme un vīrišķība drīz vairs nespēs konpensēt valsts Bruņoto spēku dziļo organizatorisko un tehnoloģisko atpalicību.
Augļus, no nesa toreizējās mācības, Krievija vāc jau vairākus gadus, un tie ir nenovērtējami. Svarīga ģeopolitiskā spēles dalībnieka statusu vispasaules arēnā Maskavai izdevies atgūt, un par to lielā mērā var pateikties secinājumiem un lēmumiem, kas pieņemti "piecu dienu kara" rezultātā.
Taču likteņa ironija slēpjas citur: tikpat lielā mērā, iespējams, pat stiprāk pasaules likteni ietekmēja kļūdas, ko tolaik pieļāva abas puses. Protams, runa nav par Gruziju, tā bija tikai kārts globālajā ģeopolitiskajā partijā. Runa ir par reālajiem spēlētājiem — Krieviju un Rietumiem.
Starp "piecu dienu kara" pārsteidzošajām īpatnībām visbiežāk tiek minēts tas, cik zibenīgi toreiz nomierinājās starptautiskā situācija. Pēc pirmajām negatīvajām atsauksmēm par Krievijas darbībām Rietumi ātri atkāpās. Jau pēc dažām nedēļām pasaule izlikās, ka nekas īpašs nav noticis, turklāt konflikts Dienvidosetijā nekādi nav ietekmējis Krievijas attiecības ar rietumvalstīm un to līderiem.
Turklāt Maskavai izdevās bez īpašām grūtībām pierādīt savu taisnību partneriem pasaules arēnā, tāpēc starptautiskā komisija, kas izmeklēja konflikta iemeslus, norādīja, ka par karadarbības sākumu atbildīga ir Gruzija.
Desmit gadus vēlāk, pēc neskaitāmām provokācijām, apsūdzībām, skandāliem, insinuācijām un atklātiem meliem, ko pēdējo gadu laikā uzklausījusi Krievija, tamlīdzīga reakcija uz toreizējām Krievijas darbībām šķiet neticama.
Domājams, aiz Rietumu dīvainās — no pašreizējā viedokļa — reakcijas pēc "piecu dienu kara" slēpjas iemesli, kuri galu galā būtiiski ietekmēja to, pie kā pasaule nonākusi tagad.
Krievijas militārā operācija Dienvidosetijā kļuva par svarīgu atskaites punktu Krievijai: no vienas puses, tā Krievijas pašas acīs apstiprināja tās statusu — svarīga reģionāla lielvalsts, no otras puses — lika ķerties pie svarīgiem transformācijas procesiem valstī.
Taču Rietumos 2008. gada augusta notikumi tika uztverti gluži citādi — kā "agonijā esošas bijušās lielvalsts" pēdējās ģeopolitiskās konvulsijas, jo uzvara pār Gruziju taču nav nekāds lielais sasniegums, toties paskatieties uz Krievijas armijas šausmīgo stāvokli. Vēl drusciņ, un tā vairs neeksistēs, un tad jau arī Krievijai vairs necik ilgs laiks neatliks.
Tiesa, kļūdu tolaik pieļāva ne tikai Rietumi.
Rietumu reakcija pēc "piecu dienu kara" Krievijā tika interpretēta no starptautiskās politikas tradicionālo, daudzus gadsimtus ilgo noteikumu viedokļa: izspēlēta vēl viena ģeopolitiskā partija, šoreiz laimējusi — lai arī mazliet negaidīti — Maskava, un pārējie spēlētāji atzina rezultātus. Tradīcijas, ceremonijas, diplomātiskie noteikumi, pasaules lielās politikas manieres un rezultātu formāla noformēšana oficiālā dokumentā — viss ir tā, kā tam jābūt.
Tāpēc, kad pēdējos gados līdz ar krīzes sākumu Ukrainā negaidīti atklājās Rietumu patiesā attieksme, Krievijai tas sagādāja pārsteigumu. Kopš 2014. gada Krievijai ir nācies apzināties un saprast, ka vairs nekādu noteikumu nav, ka jebkuri solījumi, iespējams, tiks pārkāpti jau nākamajā dienā, ka lielvalstu paraksti nav pat aprakstītā papīra vērti, un par ikdienas procesu ierasto elementu kļuvušas asiņainas provokācijas un fantasmagoriski meli.
Tā nav nejaušība, ka Vladimirs Putins regulāri atgādina Eiropai dokumentu, ko parakstījuši tās ārlietu ministri. Tam vajadzēja noregulēt Ukrainas valdības un maidana konfliktu, taču tas tika izmests atkritumos jau nākamajā dienā. Šī vienošanās Kremļa acīs liecina, ka attiecībās ar Krieviju Rietumi ir sākuši spēli bez jebkādiem noteikumiem.
Taisnības labad jāsaka, ka mūsu kļūda, interpretējot Rietumu reakciju pēc konflikta Dienvidosetijā, nebija kritiska. Protams, nepatīkami, pat sāpīgi ir apzināties, ka realitāte ir daudz skarbāka nekā šķita, un boksa mača vietā tu esi spiests piedalīties negodīgā ielu kautiņā "visi pret vienu". Taču ir arī viens aspekts, kas nes mierinājumu.
Atšķirībā no Krievijas, Rietumi pieļāva liktenīgu kļūdu, kad nesaprata, ko patiesībā Krievijai nozīmēja "piecu dienu karš".
Taču tagad Krievijai tas ir tikai hipotētisks jautājums. Tagad lai citi lauza rokas bēdās par to, ka toreiz, pirms desmit gadiem bijuši tik tuvredzīgi.