Ziņa par to, ka Ukrainas Drošības dienests (UDD) novērsusi iespējamu tehnogēno katastrofu Dienvidukrainas AES, atspoguļo procesu kvintesenci pie Krievijas dienvidrietumu robežas, uzskata RIA Novosti autori Irina Alksnis. Īpaši pikantu situāciju padara jautājums, kā – UDD vai Ukrainas atomenerģētikas – reputācija ir sliktāka.
No vienas puses, UDD pēdējos gados starptautiskā līmenī radījusi sev imidžu, kurā apvienoti divi elementi: soda iestāde un melu ziņu avots. Nākas atzīt, ka tamlīdzīga kombinācija ir unikāls ukraiņu izgudrojums.
Jebkura specdienesta vēsturē ir epizodes, par kurām nav nekādu iemeslu lepoties. Vienlaikus "pārspīlējumus" (raganu medības, represijas utt.) sabiedrības acīs kompensē tas, ka nacionālās drošības dienesti tomēr stāv valsts interešu sardzē un to darbinieki dara svarīgu un vajadzīgu darbu, bieži pat riskē ar dzīvību.
Taču UDD pēdējos gados tik bieži pieķerts melos un skandalozos inscenējumos (par īstiem kalngaliem kļuva Arkādija Babčenko nesenā "slepkavība"), ka pat salīdzinoši nepolitizētas ziņas no viņiem (piemēram, informācija par to, kā UDD cīnījies pret tehnogēnu katastrofu AES, ko publicēja RIA Novosti) rada piesardzīgu neuzticību.
No otras puses, jāatzīst, ka UDD informācija precīzi atbilst šīs valsts atomenerģētikas tēlam (arī tas ir atklāti negatīvs).
Par UDD pēdējos gados izveidojies stabils viedoklis, ka tā ir struktūra, kas nodarbojas ar spīdzināšanu, ārpustiesas izrēķināšanos un citādi domājošo vajāšanu, turklāt lepni piepūš vaigus, lai cik slikti strādātu. Arī Ukrainas AES šajā laikā kļuvušas par milzīga potenciāla apdraudējuma (pašai Ukrainai un tās kaimiņiem) simbolu.
Degradācijas procesi Ukrainas atomenerģētikā ir ieguvuši tādu mērogu, ka kļuvuši acīmredzami pat maz zinošai publikai. Ziņu dienesti regulāri informē par energobloku "plānveida" un avārijas atslēgšanas gadījumiem, bīstamiem eksperimentiem ar siltumizdalošajiem elementiem no ASV, kvalificētu kadru masveida aizbraukšanu no valsts.
Ņemot vērā Ukrainā valdošās korupcijas līmeni, viss šis stāsts iegūst papildu krāsas un dziļumu, un jebkuras notikumu interpretācijas kļūst par īstu zīlēšanu kafijas biezumos. Vai patiešām AES iepirkusi viltotas iekārtas, vai UDD organizējis kārtējo inscenējumu ar mērķi, kas zināms tikai tā organizatoriem? Varbūt tas ir tikai kārtējais "saimniekojošo subjektu konflikts", kurā, saskaņā ar Ukrainā pieņemtajām ieražām, viena no pusēm likusi lietā specdienestu?
Par reālo situāciju varam tikai minēt, un vienīgi cerība uz tālākiem notikumiem dāvā iespēju, ka sabiedrība galu galā uzzinās patiesību.
Taču, godīgi sakot, tam nav nozīmes. No pēdējos gados Ukrainā ierastās situācijas šis gadījums izceļas tikai ar vienu aspektu – runa ir par atomelektrostaciju.
Tas ir teju vai galvenais iemesls, kāpēc Ukrainas degradāciju civilizācijas līmenī "pieskata" starptautiskā sabiedrība. Ātrums, kādā pavisam nesen attīstītā industriālā valsts zaudē savas zināšanas mūsdienu nozarēs, var nest liela mēroga draudus. Neapšaubāmi, atomenerģētika ir pirmā joma, kas ienāk prātā šajā sakarā.
Ukrainas aiziešana no aviobūves, auto un kuģubūves, kā arī vairākām citām nozarēm ar augsti attīstītu tehnoloģiju, tikai atbrīvo vietu tās konkurentiem, taču "optimizācija" un "eksperimenti AES, turklāt vēl apstākļos, kad valsti pamet kvalificēti profesionāļi, kuri pilnā mērā apzinās ar šādām darbībām saistītos riskus, rada nopietnu satraukumu.
No šī viedokļa Ukrainai ir izdevies pārsteigt gan Eiropu, gan Krieviju, un patlaban tās spiestas ar bažām vērot, kā kaimiņiene ātri vien ripo pretī civilizācijas pagrimumam. Līdz šim neviens nav uzskatījis par nopietnām prognozes par tādu notikumu gaitu attīstītā valstī ar izglītotiem iedzīvotājiem, tāpēc nav nācis ne prātā iepriekš mazināt Ukrainas "miermīlīgā atoma" nestos draudus.
Galu galā atliek tikai cerēt, ka Ukrainas kodolspeciālisti un valdība neaizspēlēsies līdz vēl vienai Černobiļas katastrofai un šo jautājumu kontrolē uzticamāki specdienesti nekā Ukrainas Drošības dienests.