Krievu skolu aizstāvības štāba mītiņš Bērnu aizsardzības dienā atkal ir uzvedis Latvijas sabiedrību uz pieņemtā un visu apstiprinātā melu ceļa. Kopiena ierasti sadalījās divās daļās pēc tautības un izstrādāja divas vienu no otras neatkarīgas "patiesības". Kas vainīgs un ko darīt?
Kā vienmēr, viegli saskatāmi ir pārbaudāmi meli bija ziņas par mītiņa dalībnieku skaitu. Oficiālā puse, ko pārstāv aģentūra LETA, vispirms ziņoja, ka mītiņā sanākuši apmēram 500 cilvēki, pēc tam palielināja dalībnieku skaitu līdz tūkstotim. Savukārt organizatori vispirms nosauca 3 tūkstošus, noslēgumā — 4 tūkstošus. Es dalībnieku skaitu rēķināju patstāvīgi — skaitīju garāmejošo kolonnu pa desmitiem un Kalēju ielā, gājiena sākumā saskaitīju pusotru tūkstoti, bet noslēgumā — vairāk nekā 2 tūkstošus.
Medijos objektīvi dati neparādījās, kas nepārprotami liecina gan par nepatiesas informācijas lietošanu, gan par nevēlēšanos minēt vairākus alternatīvus avotus, kas ļautu izdarīt patstāvīgus slēdzienus. Organizatoru labad teikšu, ka 20 gadus ilgajā darbā medijos nevaru atsaukt atmiņā organizatorus, kuri nepārspīlētu akcijas dalībnieku skaitu. Taču medijiem, kuri izmantoja datus no viena, turklāt neuzticama avota, attaisnojuma nav.
Tiesa, cilvēku bija mazāk nekā 1. maija gājienā, un to rādīja jebkura statistika. Galvenokārt nāca "vecā gvarde" — pensionāri un liela daļa vecāku bez bērniem. Domāju, ka vecāki bērnus neņēma līdzi to pašu iemeslu dēļ, kāpēc es atstāju mājās savējos: jaunākajam bija par karsts, vecākajai — neinteresanti.
Kāpēc pusaudžus neinteresē protesti pret reformu? Īsi un aši — tā viņus neskars. Zināmā mērā ar reformu nav apmierinati arī latvieši, taču viņu skaļie protesti nav dzirdami to pašu iemeslu dēļ — jaunieši aizvien retāk saista savu nākotni ar dzīvi dzimtenē. Starp citu, to atklāti paziņoja daugavpiliete Jevgēņija Krjukova, viena no mītiņa dalībniecēm.
"Kad vācu parakstus par krievu skolām Daugavpilī, ieraudzīju skumdinošu ainu, — no tribīnes pastāstīja Jevgēņija. — Katrs otrais pensionārs atbildēja: "Man jau ir vienalga, manējie jau visi aizbraukuši." Katrs trešais gados jaunais vecāks atbildēja: "Mums jau ir vienalga, mēs šeit vairs nepaliksim." Daudziem cilvēkiem neatgriešanās punkts jau ir aiz muguras. Aizbrauc ne tikai bezdarbnieki, prom brauc speciālisti, brauc uzņēmēji, savu biznesu aizvēruši…"
Aptuveno prasību ministrija
Par to, ka protesti nav bijuši velti, liecina divas svarīgas nianses. Pirmā — partijas "Saskaņa" nesenā sapulce Melngalvju namā, "Saskaņisti", kuri ilgu laiku turējās nomaļus no diskusijām izglītības jautājumā, uzaicināja neatkarīgos pārstāvjus no pedagogu un vecāku vidus, kuri sīki pastāstīja par problēmu.
Kāds tad šeit būtu LKS protesta mītiņu nopelns? Runa ir par sabiedrības informēšanu. Pat "Saskaņas" uzticamākais elektorāts tik un tā ir ieinteresēts cīnīties pret nepārdomāto reformu, un tagad jau vairs nav tik izdevīgi to noklusēt, nevis protestēt. Lai nu kā, galu galā tieši "Saskaņa" ir lielākā partija Saeimā un valdošā partija Rīgas un Rēzeknes pašvaldībās, turklāt ļoti labi pārstāvēta arī citās krievvalodīgajās pilsētās. Jebkura "Saskaņas" piedalīšanās cīņā pret reformu nes labumu vecākiem.
Otrā nianse ir ļoti līdzīga un pat vēl nozīmīgāka. Šadurska reformas asi kritizē arī latvieši. Piemēram, nesen lielā latviešu izdevuma Neatkarīgā Rīta Avīze redaktore Anita Daukšte asi kritizēja matemātikas eksāmenu, un viņu atbalstīja arī sociālo tīklu apmeklētāji. Tātad protesti vismaz daļēji ir panākuši savu mērķi — sējuši šaubas par Šadurska reformu pamatotību.
Šķiet jocīgi lasīt latviešu neapmierinātās piezīmes ministram, kurš pazīstam ar saviem šovinistiskajiem izteicieniem, kā arī nacionālistu apjukušās runas: sak, Šadurskis rūpējas par latviešiem, rūpējas, bet viņi ir neapmierināti. Patiesībā viss ir vienkāršāk un sarežģītāk. Pēkšņais latviešu valodas eksāmens ir tikpat pārdomāts, kā visas parējās reformas. Atsevišķas skolas bija gatavas stingrākam eksāmenam, taču lielākā daļa — ne. Atsevišķās skolās matemātikas programma bija stingrāka nekā prasīja ministrija, un tādas skolas ar eksāmenu tika galā. Toties citas vienkārši pildīja IZM prasības, taču eksāmenā izrādījās, ka tās nespēj tikt galā ar uzdevumiem ārpus programmas.
Kā šī situācija līdzinās bilingvālo "krievu" skolu stāvoklim? Līdzīga ir attieksme pret mācību procesu. Visām mazākumtautībām ir piedāvātas kroplīgas un nepilnīgas latviešu valodas mācību metodikas. Rezultātā bērni mācās latviešu valodu no bērnudārza un skolā — no pirmās klases, taču pārvalda to sliktāk nekā angļu vai vācu valodu. Kāpēc? Pavisam vienkārši! Metodikas nav pietiekami labas un ļoti trūkst latviešu valodas pasniedzēju.
Ministrija izliekas, ka viss notiek saskaņā ar plānu, skolotāji izliekas, ka māca bērnus latviešu valodā, bērni izliekas, ka saprot valodu. Toties skolu eksāmenos tik gludi vis neiet. Ja augstskolas patiešām pārbaudītu latviešu valodas zināšanas, būtu vēl sliktāk, taču tām svarīgākas ir priekšmeta zināšanas. Krievu skolēni, kuri patiešam gatavi studēt augstskolā latviešu valodā, nokārto iestājeksāmenus un mācās. Tie, kuri nav gatavi, nespēj iestāties vai pamet studijas jau pirmajā kursā.
Jebkura priekšmeta — gan latviešu valodas, gan matemātikas, gan citu mācību apgūšanas metodika ir līdzīga. Skolotāju trūkuma problēmas ir salīdzināmas, vienkārši situācija ar latviešu valodas mācībām ir stingrāka: pasniedzēju trūkst visos līmeņos, pasniegšanas metodiku problēma ir ļoti liela. Taču kopumā aina ir pazīstama.
Ko tālāk?
Pret reformu vērsto ielu protestu virzītājspēks vēl joprojām ir LKS. Lai arī "Saskaņas" nosvērtie eksperti saka pareizas un pārdomātas lietas, tik un tā drīzāk tā ir sabiedrības "reakcija", nevis "stimuls".
Reformas pretinieku vilšanās par to, ka mītiņi sapulcē mazāku cilvēku skaitu nekā plānots, ir dabiska. Vasara, vasarnīcas un citi objektīvi iemesli novērš tautas uzmanību no politiskās cīņas. Protestu kustības līderiem būtu svarīgi neizturēties līdzīgi Šadurskim un pārāk neaizrauties ar rožainām brillēm. Cīņa turpinās, tā ir taisnīga un sasniedz savus rezultātus.