Notikusi tikšanās ar latviešu valodas mācību grāmatu autoriem un metodistiem no Valsts valodas centra. Šī tēma lielai daļai vecāku ir ļoti sāpīga.
Kā nu ne! Latviešu valodas mājasdarbu izpildei veltīti gandrīz visi vakari, visu laiku lauzies uz priekšu kā pa mežu, bet tev vēl pārmet, ka par maz motivē savus bērnus, par maz sarunājies ar viņiem mājās, turklāt vēl galu galā izmanto it kā sliktās valodas zināšanas, lai galīgi pieliktu punktu izglītībai krievu valodā!
"Varbūt tomēr kaut ko vajag palabot konservatorijā?" Tad nevajadzētu ķerties pie tādām globālām pārmaiņām?
Starp galvenajām pretenzijām autoriem, ko izdevās strukturēt un izcelt, bija doma par to, ka teksti mācību grāmatās ir ļoti sarežģīti, jauno vārdu skaits ir milzīgs, un tie nav ikdienā lietojami vārdi.
Izlasīju vienu patiešām nejauši izraudzītu rindkopu no 5. klases mācību grāmatas un lūdzu to pārtulkot tiem, kam latviešu valoda nav dzimtā. Atbildē – mulsi smaidi. Pat mundrā trilingvālā māmiņa no Londonas, kura iepriekš braši stāstīja par savu progresīvo latviešu valodas apgūšanas pieredzi, atzina: "…jā, patiešām sarežģīti, un neviens nesaprata. Ja nu vienīgi vispārējo jēgu…"
Nu jā, mēs taču ne vienmēr zinām visus vārdus pasakās pat dzimtajā valodā, vārgi iebilda metodisti…
Pēc būtības, mūsu pretenzija (vārdos to pieņēma) bija tā, ka nenotiek valodas apmācība funkcionāliem mērķiem (lietošanai sadzīvē, dažādās situācijās). Nav daudzkārtējas atkārtošanas kā angļu valodas mācību grāmatās.
Jā, iespējams, angļu valodā tiek uzdots mazāks vārdu skaits, taču lieta tāda, ka tās apguves laikā nelielais vārdu krājums gandrīz pilnībā kļūst aktīvs. Vairākos piemēros demonstrēts, kā šos vārdus izmantot, kādās situācijās.
Bet no latviešu valodas mācību grāmatas jaunie vārdi birst pār nabaga skolēna galvu nepārtrauktā straumē! Un viss juku jukām: gan biežāk lietojamie, gan mazāk lietojamie, gan pavisam retie un dīvainie, gan novecojušie…
Bet skolēns taču nezina, pie kādas kategorijas vārdi pieskaitāmi un mēģina šo kalnu pārvarēt ar ieskrējienu – gāžas tai virsū kā ekskavators ar atvāztu kausu, aiz muguras, drudžaini šķirstot vārdnīcu, viņu grūsta vecāki – buldozeris. Taču parasti motors noslāpst, motivācija mazinās, kausa zobi aplūzt.
Bet aiz šī kalna jau slejas nākamais – par jaunu tēmu. Un braucam tālāk, pa apvedceļiem, nesaprazdami, neiedziļinādamies, aizmirsdami. Uz priekšu, uz priekšu!
Metodisti tic, ka valodas sliktās apgūšanas iemesls ir vecāku vājā motivācija. Kam tad lai viņi tic? Citādi taču viņiem nāksies atzīt, ka kaut kas nav kārtībā ar mācību grāmatām un metodikām.
Taisnības labad jāsaka, ka tikšanās gaitā eksperti bija gatavi dialogam. Taču ir skaidrs, ka 27 gadus ilgās neatkarības laikā Latvijā tādas tikšanās ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas. Tikšanās, kuru gaitā vecākiem pavaicātu: nu, kā jums patīk mūsu mācību grāmatas, vai nežēlojaties?
Tik un tā ierēdņi ne par ko nav atbildīgi, politiskie lēmumi jau ir pieņemti. Nekas nemainīsies pat tad, ja ar starptautisko ekspertu atbalstu tiks pierādīts, ka mācību grāmatas nav derīgas.
Pat tad, ja paši ierēdņi nožēlos grēkus, sak, piedodiet, labie ļautiņi, metodikas nebija gatavas, izstrādātas līdz galam, mēs paši esam vainīgi, netikāmies ar vecākiem, neorganizējām pētījumus… Taču viņi ir nebrīvi ļaudis un neko tādu neteiks. Diezin vai ko teiktu arī tad, ja būtu neatkarīgi.
Tikšanās laikā teicām, ka mācību grāmatas dod vājas valodas zināšanas, taču mums argumentēti iebilda, sak, ir pētījums: 92% skolu absolventu labi pārvalda latviešu valodu. Mēs arī par to esam dzirdējuši. Un kāds būtu secinājums? Mūsu valstī ar latviešu valodu viss ir kārtībā?
Atkal neviļus rodas asociācija ar OPCW, Dumu un Skripaļiem, jo bija gluži tā, it kā Terēzas Mejas asistents būtu paziņojis, sak, jā, gāze, tādu jebkurš farmaceits var palīgtelpā saražot… U-u-un?! Nē, nekas, lēmums ir pieņemts, diplomāti izraidīti, sankcijas ieviestas, kas mums tur tālāk dienas kārtībā? Ejam tālāk.
Starp citu, izskanēja vēl viens praktisks ierosinājums. Metodisti pastāvīgi diskutē par vecāku iesaistīšanos, par to, ka visiem tik un tā vajag motivēt bērnus, radīt vidi. Kā var rēķināties ar vecākiem, zinot, ka viņiem latviešu valoda arī nav dzimtā, turklāt puse vecāku to pārvalda vāji? Kāpēc gan nevarētu vismaz mācību grāmatām izstrādāt metodisko bloku vecākiem – kā pildīt uzdevumus ar bērniem?!
Apsolīja padomāt un pat uzaicināt dažus vecākus sabiedrisko recenzentu lomā, kad tiks izstrādātas jaunās mācību grāmatas (process sāksies šī gada rudenī).
Ir jau labi, ja kaut kas kaut kad un kaut kur pakustēsies uz labo pusi, bet reformas ritenis jau ripo…
Un vēl piebildīšu par vecākiem, no sevis. Godātie kolēģi, ja vismaz 5% enerģijas, ko tērējat publikācijām un komentāriem Facebook, veltīt sarunām ar ekspertiem un pretenzijām tieši viņiem, man šķiet, labums būtu daudz lielāks. Kad ierodies uz tādu tikšanos un sapulci, tajā redzamas piecas pazīstamas sejas un astoņi eksperti.
Mūsu skaitam jābūt daudz lielākam. Kāpēc? Lai tikšanās mums nestu pieredzi. Tā mums visiem noderēs daudzās līdzīgās situācijās. Tikai ar šo kolektīvo pieredzi mēs izveidosim to, ko dēvē par pilsonisko sabiedrību, lai arī tas skan mazliet ideālistiski.
Starp citu, vēl viena svarīga lieta! Mācību grāmatu autori piekrita tikties ar vecākiem un latviešu valodas skolotājiem skolā, ja tāda tikšanās tiks organizēta. Tas taču ir labi zināms, ka skolotāji aizbildinās ar sliktām metodikām, bet metodisti savukārt (to parādīja tikšanās) uzskata, ka skolotāji ne vienmēr veido nodarbību pareizi.
Tātad iznāks īsta konfrontācija, un, iespējams, vismaz no šī aspekta skolēnu un viņu vecāku dzīve kļūs vieglāka. Vajadzīgs tīrais sīkums: ierosināt tādu tikšanos, panākt skolas vadības piekrišanu un ierasties vecākiem – vairāk nekā diviem cilvēkiem…