Amerikāņu mediji vai katru dienu sagādā satriecošas ziņas, portālā Sputnik Igaunija raksta Sergejs Iļjins. Par to viņiem liels paldies: pateicoties vietējai presei dzīve šajā valstī saskatāma visā pilnībā. Taču, protams, mūs lielākā mērā interesē tās politiskā, pareizāk sakot, militāri politiskā dimensija. Saprotamu iemeslu dēļ: globālā līdera loma objektīvi un neglābjami izkrīt no ASV rokām, un tas draud ar lieliem zaudējumiem – ja ne visai cilvēcei, tad veseliem reģioniem gan.
Ļoti smagi ir zaudēt varu pār pasauli vai pat tās ilūziju. Un hipertrofētā aktivitāte, kas izvēršas mūsu acu priekšā, tostarp arī militārajā jomā, ir mēģinājumi saglabāt "satriecošo varenību". Tuvajiem Austrumiem šī parādība ir labi pazīstama. Taču Vašingtonai ar tādu teritoriju nepietiek, tai ir šauri, un tagad par draudiem tiek uzskatīta Ķīna, Ziemeļkoreja un Krievija.
Viss jau būtu labi, ja Vašingtona aprobežotos ar izteikumiem, politiskajiem demaršiem un tamlīdzīgām sentencēm. Taču, šķiet, ASV patiešām gatavojas lielam karam. Principā, jebkurai armijai vienmēr ir jābūt gatavai negatīvam scenārijam. Tāpēc jau tā ir armija. Tomēr Savienoto Valstu gadījumā valda aizdomas, ka viņi spēruši soli tālāk. Kā citādi skaidrot informāciju par to, ka amerikāņu jūras kājnieki gatavojas kaujām skarbākās un nežēlīgākās ziemas apstākļos?
Tādas, kāda mēdz būt Krievijā un Ziemeļkorejā? Lai pierastu pie tādiem apstākļiem, jūras kājnieki apciemojuši Norvēģiju – NATO partnervalsti – un sākuši speciālas mācības. Protams, amerikāņu mediji sūkstās par to, ka amerikāņu karavīriem, kuri pieraduši pie Tuvo Austrumu smiltīm un siltajiem siroko, tie ir ellīgi apstākļi, pie tam tiek tērēts milzum daudz nodokļu maksātāju naudas. Ko tik neuzsāksi pretinieka-konkurenta "agresijas apturēšanai", vai ne? Gan apaukstēsies, gan sniegu kausēsi, ja padzerties gribas, gan mitekli kupenās celsi, ja gadās kas neparedzēts. Tiesa, amerikāņi ir ķērušies pie darba pamatīgi un ļoti delikāti. Pēta Krievijas un Ziemeļkorejas klimatu un dabas īpatnības sīki un detalizēti, jo vienā brīdī no zināšanām acīmredzot var būt atkarīgs – dzīvosi vai mirsi. Ņemot vērā potenciālo pretinieku, jūras kājnieki izmēģina dažādus tehniskos līdzekļus, iepazīst kauju un loģistikas taktiku tundras apstākļos.
Uzdevums ir acīmredzams: kaut vai par mazdrusviņu pietuvoties, piemēram, Krievijas karavīru sagatavotības un ekipējuma līmenim, kuru dienests norit karaspēka arktiskajā grupējumā. Labi zināms, un, protams, arī amerikāņi ir informēti par to, ka pēdējos gados tas būtiski nostiprināts, turklāt Krievijas aizsardzības komplekss izstrādājis un laiž klajā veselu virkni uzticamas arktiskās militārās tehnikas un specializētā bruņojuma vienību.
Taču krieviem (un ziemeļkorejiešiem) laikam tik un tā vajag drebēt šausmās, tikai iedomājoties vien polāros amerikāņu jūras kājniekus. Propaganda un mediji dara visu iespējamo, stāstot, cik drosmīgi viņi cīnīsies dziļos sniegos, augstos un aukstos kalnos un baismīga aukstuma apstākļos. Tiesa, viņi piebilst, ka jau gandrīz trīs ceturtdaļas gadsimta amerikāņiem nav nācies karot tādos apstākļos. Arī paši jūras kājnieki pauž savaldīgas bažas par iespējamajiem upuriem un milzīgu trūkumu sadzīvē. Dažu labu reizi pat karstu kafiju ar svaigu šokolādes pončiku nepadzersi. Taču viņi ir karavīri un dosies turp, kur dzimtene sūtīs.
Ja atmiņa neviļ, savulaik dažas īpaši attīstītas un varen ambiciozas Eiropas valstis jau sūtīja savus kareivjus uz Krieviju. Bez tūristu vīzām un saimnieku ielūguma. Apmācītus un bruņotus ar tālaika kara zinātnes un tehnikas jaunākajiem sasniegumiem. Diemžēl krievu ziema viņus salauza. Un nonāvēja.
Protams, amerikāņi ņem vērā agrāko pieredzi un soļo tehnoloģiskā progresa avangardā, pārdomājot katru sīkumu. Taču, lai izsmeļoši zinātu karu, kam viņi, spriežot pēc visa, gatavojas, nenāktu par ļaunu iegaumēt vienu, no pirmā acu uzmetiena, dīvainu, taču neapgāžamu noteikumu. Dažbrīd krievu ziema vairs nav klimatisks jēdziens – zināmā mērā tas ir mistisks faktors. Tā nekad nepiedod nelūgtiem svešiniekiem.
Autora viedoklis var nesakrist ar redakcijas pozīciju.