Kurdu (tā vismaz apgalvo Turcijas prezidents) notriektais turku helikopters un Sīrijas armijas notriektā Izraēlas lidmašīna, pareizāk sakot, reakcija pēc šiem notikumiem spilgti atspoguļo mūsdienu militāro konfliktu un politikas īpatnību, atzīmē aģentūras RIA Novosti autore Irina Alksnis.
Faktiski runa ir par sistēmas "savējais un svešais" sabrukumu ģeopolitikā.
Viens otram pretī stāvošu ģeopolitisku bloku, draudzīgu un naidīgu valstu, sabiedroto un pretinieku sistēma bija noteicošā visā pasaules politikā agrākajā vēsturiskajā periodā. Faktiski visi notikumi tika vērtēti no konkrētā ģeopolitisko spēku izkārtojuma, un šis faktors noteica jebkādu reakciju uz tiem.
Tamlīdzīgas pieejas būtība slēpjas pazīstamajā frāzē: "Viņš ir maitas gabals, tomēr mūsējais".
Protams, gadījās arī izņēmumi. Valsts darbinieki, kuri izlēma pasaules likteni, protams, saprata, ka pasaule nav melnbalta un gadās situācijas, kurās nepieciešama elastība. Tomēr plašo auditoriju ar tamlīdzīgām divdomīgām situācijām centās nemulsināt un saglabāt ierasto pasaules ainu ar ģeopolitisko un ideoloģisko spēku konfrontāciju, kurā ir stingri noteikti sabiedrotie, partneri un draugi, tāpat kā konkurenti, pretinieki un ienaidnieki.
Mūsdienu pasaulē aina ir mainījusies.
2015. gada nogalē, kad turki notrieca Krievijas bumbvedēju, pasaule sastinga kārtējā Krievijas un Turcijas kara priekšnojautās un gaidās, kad atgriezīsies vēsturiskais status quo — Krievijas un Turcijas konfrontācija. Taču karš nesākās, un jau pēc gada abu valstu attiecības no jauna atgriezās konstruktīvā gultnē. Tas bija pirmais piemērs, kas demonstrēja principiāli jauno ģeopolitisko pieeju, ko izvēlējusies Krievija un nenovēršami iesaista tajā pārējās valstis.
Tās būtība meklējama trīs galvenajos aspektos.
Pirmkārt, tas nozīmē atzīt un pieņemt to, ka jebkuras valsts tieksme aizsargāt un virzīt savas nacionālās intereses ir dabiska.
Otrkārt, tikpat dabiska ir arī savā starpā konkurējošu valstu interešu sadursme, kas pāraug jebkādas formas konfrontācijā un konfliktos.
Treškārt, — tas ir pats galvenais, — tamlīdzīgā konstrukcijā vissvarīgāk ir radīt sistēmu, kurā patiešām darbojas bieži vien antagonistisku interešu un mērķu saskaņošanas mehānismi, turklāt tiek novērsta pretrunu un konfliktu izvēršanās līdz liela mēroga karam valstu starpā.
Mehānismi var atšķirties — no ārkārtas sakaru kanāliem militārpersonu starpā incidentu novēršanai līdz "pakešu" darījumu diplomātijai, kas ļauj panākt pušu vienošanos par asu pretrunu apstākļos.
Šī Krievijas ārpolitikas pieeja ir labi saskatāma Sīrijā, kur saskārušās Krievijas, Turcijas, Irānas, Izraēlas un daudzu citu valstu intereses. Šo valstu starpā vēsturiski veidojušās sarežģītas, dažbrīd (piemēram, Izraēlas un Irānas starpā) šķietami nesamierināmas attiecības.
Tādā situācijā ir bezjēdzīgi un neiespējami slēgt pilna mēroga savienības vienkārši tāpēc, ka pārāk lielas ir atšķirības, kas regulāri parādās virspusē un kļūst par dažādu incidentu iemeslu.
Tāpēc amizanti izklausās regulārie histēriskie brīdinājumi Kremlim neuzticēties turkiem, persiešiem vai Izraēlai, jo tie noteikti apkrāps, nodos vai dos triecienu mugurā.
Kurš tad vispār runā par uzticību?
Krievijas pašreizējā politika Tuvajos Austrumos (un ne tikai) ir principiāli situatīva. To var raksturot ar anekdotisko frāzi "te spēlējam, te nespēlējam — šeit ir zivis saiņotas". No vienas puses, Krievijas bruņotie spēki sadarbībā ar Sīrijas armiju cīnās pret teroristiem. No otras puses, Maskava tikai pauž bažas, kad Turcija īsteno militāru operāciju Afrinā un Izraēla ar raķetēm apšauda Sīrijas teritoriju. Starp citu, līdzīgu pozīciju aizvien skaidrāk ieņem arī pārējie Sīrijas mezgla dalībnieki. Katrs pievērš uzmanību tam, kas ir principiāli svarīgs viņam, un ir gatavs uz kompromisu un sadarbību citos jautājumos.
Piemēram, Krievijai vienkārši nav jēgas nostāties vienā vai otrā pusē Turcijas konfliktā ar kurdiem, lai arī emocionāli Krievijas simpātijas ir kurdu pusē. Taču tas nav mūsu konflikts, un mēs principa pēc tajā neiesaistīsimies.
Izraēla savās interesēs tradicionāli ieņem spēka pozīciju, demonstratīvi ignorē starptautiskās tiesības un veic militāras operācijas tā, kā uzskata par vajadzīgu. Starp citu, Krievijā daudzi atzinīgi vērtē tamlīdzīgu politiku, jo viņu acīs gatavība jebkuriem līdzekļiem aizsargāt savu valsti un virzīt tās intereses ir apsveicama, un viņi vēlētos, lai arī Krievija tamlīdzīgās situācijās rīkotos tiešāk.
Vienlaikus pavisam nesen tāda politika Izraēlai maksāja kara lidmašīnu. Runa nav tikai par to, ka notikusi karadarbības laikā iespējama lieta, bet gan par to, ka šis gadījums iezīmēja Sīrijas valsts militāro iespēju kvalitatīvas izmaiņas. Ja tas noticis vienu reizi, tātad iespējama atkārtošanās, un tā jau ir būtiska pārmaiņa, ko Izraēlas valdība būs spiesta ņemt vērā tālākajā politikā.
Tamlīdzīgā situācijā ļoti daiļrunīgs ir Izraēlas premjerministra tālruņa zvans Krievijas prezidentam. Faktiski viņš apstiprināja, ka citas valstis aizvien augstāk vērtē Krievijas pozīciju, un pašu Krieviju uzskata par arbitru, kas spēj nepieļaut vispārēja kara uzliesmošanu reģionā. Tādā karā labumu gūs nevis tā dalībnieki, bet gan pavisam citas valstis.