Ziniet, dzīve ir viena jokaina lieta. Nevienam ne sapņos nerādās, kāda būs viņa bagāža dzīves nogalē. Cerība ir, ka par labiem darbiem garantēta ceļazīme all inclusive pie pieklājīgiem ļautiņiem baltās togās. It kā jau dzīvē darām labu, neko kardināli sliktu neesam pastrādājuši, taču par bilanci atbildīgā sirdsapziņas kundze nez kāpēc visiem rāda, ka bilancē mums ir pamatīgs mīnuss. Un ir kāds paradokss: ja esi apņēmies mainīt situāciju uz labo pusi, drīzāk gan ceļazīme vedīs pavisam uz citu pusi. Turp, kur dodas visi ar tiem… nu… ar cēlajiem nodomiem.
Šajā ziņā dzīve Latvijā ne ar ko neizceļas, paradoksi ir tādi paši. Kad valstij ievajadzējās uzticami vēsturnieki, kas padarītu labu darbu – parakņātos "čekas maisos" un atdzīvinātu pagātnes ēnas, no viņiem nevarēja ne atkauties. Taču pēc tam notika, kā jau vienmēr. Jo vairāk iedziļinies pagātnē, jo naidīgāka šķiet tagadne. Vēsturnieki iebāza galvas maisos. Un tur izrādījās ne tikai ēnas, bet arī gluži svaigi uzvārdi. Klīst runas, ka cienījami, valstiski uzvārdi. Vēsturnieki izlīda no maisiem un jau vēra vaļā mutes, kad valsts mātišķīgi uzlika viņiem plaukstu uz lūpām. Sak, to, ko redzējāt, labāk jau nevienam nestāstiet. Tas ir lieki.
Vēsturnieki ir cilvēki modīgi, tātad ne tikai labprāt pēta, bet arī stāsta. Viņus pārņēma cēlas dusmas. Sak, kāpēc tad likāt maisos līst, putekļus sarīties, kāpēc teicāt, ka valstij vajadzīga palīdzība? Un valsts viņiem atbildēja cilvēka balsī: palīdziet, protams, palīdziet, taču ne tik dūšīgi. Maisi jums doti pašu priekam, nevis degsmei. Un vispār, jūs galvas tā uzmanīgāk tajos maisos bāziet. Padomājiet, ja nu striķītis nejauši savilksies? Sasiesies mezgliņā? Ko tad?
Protams, vēsturnieki palika pie sava. Sak, valstij esot jāzina, kas ir tās varoņi, tas ir, nodevēji (tos Latvijā mīl, tā tas ir vēsturiski iegājies). No kā mums baidīties. Mūsu jau tur nav, tāpēc lai zina, kas tur ir. Bet valsts attapusies lika lietā pretizlūkošanu. Dienesti pieklājīgi paskaidroja, ka VDK savervētie, pēc tam, iespējams, ir pārvervēti. Tikai sievietēm mēdz būt "bijušie", valstij bijušo nav. Ja nolasīsiet visu sarakstu, jūs atklāsiet paroles, tikšanās vietas un atsauces, bet tās vēl aizvien ir spēkā (kāpēc būtu jāmaina, ja strādā tāpat?). Vārdu sakot, padomājiet, ko darāt, jūs tak valsts drošību apdraudat. Vai radinieki Krievijā ir?
Vai jums kādreiz kāds ir uzticējis briesmīgu noslēpumu ar noteikumu – tikai nevienam ne vārdiņa? Jūs taču zināt, ka pēc tam ir gandrīz neiespējami cīnīties ar kārdinājumu pastāstīt to pirmajam pretimnācējam. Vēsturnieku dzīslās ieplūda adrenalīns, un viņi metās pie žurnālistiem. Žurnālists ir kā maiss: nes to, ko ieliksi. Taču valstī ar vārda brīvību viss ir kārtībā, tāpēc viņi izgrozījās: sak, jūs ejiet pie politiķiem.
Ja viņi kaut ko pateiks, mēs bļausim, ko spēsim. Vēsturnieki pie politiķiem: spiež pie sienas, saka, dur laukā acis, dariet, kas darāms. Bet politiķi ir pieredzējuši ļautiņi – viņi zina, ka ar vēsturi gadās metamorfozes. Variants "manis tur nav, publicējiet" ir pārsteidzīgs un sašķīst pret klusu brīdinājumu "bet kā būs, ja tu tur parādīsies". Tāpēc rakņātājus viņi atbalstīja vārgi, tikai publikas labad.
Pēc tam ieradās Datu valsts inspekcija un paziņoja, ka "čekas maisu" publicēšana ar vārdiem un uzvārdiem, kas atrodami LPSR VDK arhīvos neatbilst likumam par fizisku personu datu aizsardzību. Lai labāk izskaidrotu situāciju un savestu kārtībā adrenalīnu, pret maisu komisiju ierosināja lietu. Piedevām ministrija nepiešķīra solīto telpu – sak, ošņājiet savus maisus pa pagrabiem, vietas priekš jums nav. Pat dāvanu zem eglītes – finansējumu 2018. gadam – nenolika. Jūs jau visu naudu esat saņēmuši, nomierinieties.
Ak tad šitā gan, – nolēma vēsturnieki. Tad mēs darbu pārtrauksim – tāds, lūk, ultimāts! Bet atbildē: nu labi, ja pārtrauksiet jūs, sāks citi. Nekā jauna, visi, kas lamājušies ar priekšniecību, itin labi var iedomāties visu sarunu. Vārdu sakot, pilsoņi, soļojot pa patiesības ceļu ar cēliem nodomiem, piesargieties. Kaut vai no tā, ka aiz stūra varat dabūt ar putekļainu maisu pa savu augstu pacelto galvu.
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.