"Sadedzināja 21 lidmašīnu": padomju meistarpilots pastāstīja, kā notriecis amerikāņus

Sergejs Kramarenko bija pēdējais starp Padomju Savienības Varoņiem, kuri saņēma Zelta Zvaigzni par Korejas karu, viens no vecākajiem karavīriem-internacionālistiem. Sarunā ar korespondentu noskaidrojās, ka tālaika notikumus veterāns atcerējās teicami – it kā nupat būtu atgriezies no lidojuma.

Pirms došanās uz Koreju pilots cīnījās Lielajā Tēvijas karā, teicami apguva iznīcinātājus LaGG-3 un La-5. Reiz viņu notrieca, un izdzīvot izdevās brīnumainā kārtā. Kara gados pilots piedalījās 16 ienaidnieka lidmašīnu iznīcināšanā, turklāt trīs no tām ir viņa personīgajā kontā.

"Šī pieredze ļoti noderēja Korejā, - atcerējās veterāns. – Kara nogalē mēs jau apsteidzām vāciešus pilotēšanas mistarības un cīņu taktikas ziņā. Ar šo zināšanu bagāžu iesaistījāmies konfliktā Korejā. Un sekmīgi pievārējām amerikāņus. Man šķita, ASV GKS lidotāji nav tik labi, kā vācu meistari. Friči karoja labprātāk, līda kautiņā. Bet amerikāņi visbiežāk centās izvairīties no kaujas. Korejā mēs pierādījām, ka vismaz nepiekāpjamies viņiem iemaņu un meistarības ziņā, bet lidmašīnas ir pat labākas."

Kramarenko atcerējās, cik patīkami bija pēc Lielā Tēvijas kara virzuļdzinēju iznīcinātājiem apgūt darbu reaktīvā MiG-15 kabīnē. Mašīna bija ļoti paklausīga un ātra – līdz 1000 km/h, ātri pacēlās līdz 15 km augstumam. Pacelšanās ātruma ziņā MiG-15 krietni vien apsteidza amerikāņu iznīcinātājus F-86 Sabre, tāpēc padomju lidotāji deva priekšroku uzbrukumiem no augšas.

1950. gada novembrī 176. gvardes iznīcinātāju aviācijas pulks – 32 lidotāji, kuru vidū bija arī Sergejs Kramarenko, devās uz Ķīnu, lai apmācītu vietējos pilotus. Līdz 1951. gada pavasarim daudzus pārvietoja uz Andunas aerodromu Korejā, no kurienes iznīcinātāji pacēlās gaisā. Viss notika ļoti slepeni. Lidotājiem kategoriski aizliedza vēstulēs tuviniekiem stāstīt, kur viņi atrodas un ar ko nodarbojas. Bet viņi strādāja pie pašiem īstākajiem cīņu treniņiem.

Kramarenko atcerējās, ka zināms laiks pagājis, līdz atjaunojās pilotēšanas iemaņas, jo līdz šim viņi lidoja tikai pa mācību maršrutiem. Izspēlēja savu lidmašīnu pielietošanu cīņās, pētīja visu, kas bija zināms par amerikāņu "Sabre". Informācijas bija maz: tikai tas, ka mašīnas ir manevrētspējīgākas nekā MiG, un nespēj pacelties tik augstu. No 1951. gada aprīļa sākās īstais darbs.

"Mana pirmā cīņa notika 1. aprīlī, - atcerējās Sergejs Kramarenko. – Izlidojām, lai pārtvertu izlūkošanas lidmašīnu, ko piesedza iznīcinātāji. Uzņēmām augstumu, devāmies uz ziemeļiem gar Jaluczanas upi. Pacēlāmies 7 tūkstošu metru augstumā un priekšā ieraudzījām ienaidnieku mašīnas. Pirmais lidoja divmotoru izlūks, tam sekoja astoņi iznīcinātāji, divi posmi. Bet mums bija MiGu posms, četras mašīnas. Devu komandu: "Uzbrūkam!" Mans vadāmais Ivans Lazutins pietuvojās izlūkam no apakšas, lai notriektu, bet viņam uzbruka "Sabre" posms. Devu komandu: "Apgrieziens, ej prom pa labi!" Viņš krasi pagriezās, lidmašīnas viņam sekoja. Es iekārojos astē un notriecu aizmugurējo, tas nokrita jūrā. Pārējie tūlīt pacēlās augstāk. Manam otram vadāmajam Sergejam Rodionovam uzbruka otrs amerikāņu posms. Pavēlēju Sergejam iet prom uz labo pusi. Viņš apgriezās un aizgāja, bet es notriecu vēl vienu pretinieku. Tad "Sabre" un izlūks pārtrauca kauju un metās bēgt.

MiGiem neizdevās panākt pretinieku, viņi atgriezās aerodromā. Izlūku nenotrieca – viņu piesedza droši. Tomēr kaujas kristības Korejas debesīs 176. gvardes iznīcinātāju aviācijas pulka lidotāji izturēja ar godu. Ar ienaidnieka divkāršu pārspēku viņi notrieca vienu lidmašīnu, sašāva otru un bāzē atgriezās bez zaudējumiem. Pēc tam Kramarenko konts aizvien pieauga. Par savu galveno sasniegumu Korejas karā viņš uzskata cīņu 1951. gada 12. aprīlī. Amerikāņi šo dienu iesauca par "melno ceturtdienu".

"Toreiz izsitām no ierindas divdesmit piecus stratēģiskos bumbvedējus B-29 no četrdesmit astoņiem, kas lidoja iznīcināt tiltu pāri Jaluczanai, - atcerējās veterāns. – Vēl aizvien labi atceros to ainu: lidmašīnu armāda lido kaujas ierindā. Skaisti, kā parādē. Un te mēs viņiem likāmies virsū no augšas! Apšaudīju vienu – no tā balti tvaiki parādījās. Cauršāvu degvielas tvertnes. Te piesteidzās biedri. Vārdu sakot, toreiz sadevām amerikāņiem lieliski. Visi mūsu iznīcinātāji atgriezās bāzes aerodromā, bet amerikāņi izsludināja armijai nedēļu ilgas sēras un vēl ilgi neuzdrīkstējās sūtīt bumbvedējus uz šo rajonu."

Sergejam Kramarenko gadījies tikties gaisā arī ar amerikāņu meistarpilotiem. Viens no viņiem bija Glens Īglstons, ASV GKS 334. iznīcinātāju eskadriļas komandieris, Otrā pasaules kara veterāns. Divkaujā uzvarēja padomju pilots.

"Īglstons lidoja trio, - atzīmēja Kramarenko. – Divi viņu piesedza, bet viņš uzbruka no augšas. Man netrāpīja, nolaidās zemāk. No pikējuma lidmašīnu izveda metrus simt no manis. Es pagriezos pa kreisi, metos pikējumā. Izlīdzināju lidmašīnu, paceļos, bet viņš atkal atklāja uguni. "Dancojām" ilgi. Beidzot man izdevās pacelties augstāk, sāku šaut. No "Sabre" sāka atlūzt gabali, viņš metās lejup. Viņa padotie – aiz manis. Pagriezos un atkal strauji metos lejup, devos uz dambja pusi, kur stāvēja Ziemeļkorejas zenītnieki. Atskatījos – mani vajā divi, attālums – apmēram 800 metri. Pēkšņi priekšā sāka sprāgt zenītartilērijas šāviņi. Nodomāju – labāk mirt no savējo rokas. Gāju tieši pret šāviņiem, taču paveicās, mani neaizķēra. "Sabre" nolēma neturpināt vajāšanu un aizlasījās prom. Bet Īglstons galu galā nosēdās savā aerodromā uz vēdera un viņu ar ievainojumu nosūtīja uz ASV. Vairs viņš nekaroja."

Gadījās arī neveiksmes. 1952. gada 17. janvārī viņš uzbruka "Sabre" pārim, nepamanījis draudus no augšas. Amerikāņu iznīcinātāji metās pikējumā un atklāja uguni. MiGu stipri satricināja, Kramarenko zaudēja vadību, nācās izmantot izpletni. Un te nu pretinieks parādīja savu zemiskumu.

"Karājos izpletnī un pēkšņi skatos – virsū metas amerikānis, sāk šaut, - atcerējās Kramarenko. – Šāva no tālienes, lodes lidoja zemāk. Es pat automātisk kājas pierāvu. Metrus 400-500 no manis viņš nogriezās un atkal sāka uzbrukumu. Taču man paveicās – iegāju mākoņos, un amerikānis mani pazaudēja. Kad nolaidos zemāk, apakšā ieraudzīju mežu. Paskatījos – labajā pusē pļava. Pavilku stropes, pagriezos, iekritu krūmos. Aptaustīju sevi – asiņu it kā nav. Pataustīju kaklu – šausmīgs puns, biju pret kaut ko atsities. Savācu izpletni, kāpu lejā, aizgāju līdz ceļam, pagriezos uz rietumiem, uz dzelzceļa pusi. Te priekšā rati no meža izbrauca – korejietis bambusu ved. Ieraudzīja mani, ķēra rokās dakšas. Laikam jau nodomāja, ka esmu amerikānis. Ierunājos: "Kims Irsens – ho", "Staļins – ho". "Ho" korejiešu valodā nozīmē "labi". Zemnieks saprata, ka esmu savējais, ļāva iekāpt ratos, aizveda līdz ciemam. Tur mani paēdināja, nolika gulēt. No rīta atbrauca mūsu mašīna, mani nogādāja aerodromā. Tas bija mans pēdējais lidojums pirms atgriešanās PSRS."

Veterāns pastāstīja, ka amerikāņi neniecināja iespēju nošaut no lidmašīnas izlēkušus pilotus. Tā gāja bojā viens padomju virsnieks, vēl viens tika ievainots.

176. gvardes aviācijas pulks Korejā zaudēja astoņus pilotus un 12 lidmašīnas. Amerikāņu zaudējumi sasniedza apmēram 50 bumbvedējus, neskaitot iznīcinātājus. Kramarenko lēsa, ka pats notriecis 21 ienaidnieka lidmašīnu, taču viņa kontā ieskaitītas tikai 13 – pārējās nogāzušās jūrā. Meistars vērtēja, ka padomju pilotu izcilā meistarība ļāvusi novērst Trešo pasaules karu. °

"Amerikāņi taisījās nomest uz PSRS 300 kodolbumbas, - veterāns bija pārliecināts. – Bet mēs Korejā pierādījām, ka B-29 labāk nebāzties mūsu teritorijā. Kad vienā cīņā notriecām 25 bumbvedējus no 48. ASV atteicās no uzlidojuma ieceres. Saprata, ka tas ir ceļš bez atgriešanās izredzēm.".

Pēc Korejas kara Sergeja Kramarenko karjera strauji kāpa augšu. Viņš absolvēja Gaisa kara akadēmiju, līdz 1955. gadam bija PGA 201. iznīcinātāju pulka komandieria vietnieks. No 1957. gada komandēja 167. pulku. No 1960. gada – PGA 20. iznīcinātāju divīzijas aviācijas priekšnieks. 1964. gadā – PGA 14. atsevišķās armijas komandiera vietnieks aviācijas apmācību jautājumos. No 1979. gada – 23. gaisa armijas štāba priekšnieka vietnieks. Pēdējo reizi kara lidmašīnā gaisā pacēlās 1982. gadā.

Padomju Savienības Varonis lidotājs Sergejs Kramarenko, Lielā Tēvijas kara un Korejas kara dalībnieks

"Vēl aizvien atceros – vadīju MiG-21, - atcerējās sirmais ģenerālmajors. – Tagad, protams, lidot vairs nespēšu. Apskaužu jaunos, kuri paceļ gaisā iznīcinātājus. Pie tam mūsdienu kara lidmašīnas ir lieliskas. Spēcīgas, labi bruņotas. Tajās noteikti ir ļoti patīkami "šķelt gaisu". Ja mūsu laikos būtu bijuši tādi iznīcinātāji... Debesis vēl aizvien rādās sapņos."

Diemžēl sirmā veterāna vairs nav mūsu vidū. 98 gadu vecumā viņš aizgāja viņsaulē savā dzimtajā ciemā Kaļinovkā, netālu no Harkovas.